Ieviešot līdzšinējos ierobežojumus, kas pārspīlēti tiek dēvēti par “lokdaunu”, no politiķu puses tika viennozīmīgi apliecināts, ka pēc 15. novembra dzīve atkal būs, tā teikt, vecajās sliedēs.
Uz žurnālistu vaicāto, vai tiešām nebūs nekādu kritēriju, saskaņā ar kuriem kaut kādi ierobežojumi varētu saglabāties, amatpersonas atbildēja izvairīgi, sakot apmēram tā: dzīvosim, redzēsim. Nu redzam. Un ne tikai to, ka iepriekšējie ierobežojumi nav bijuši tik efektīvi, kā cerēts, bet arī to, ka arī turpmākajam laikam noteiktie tādi izskatās, jo atkal aplamību pilni un diemžēl atkal tieši motivē meklēt risinājumus, lai ierobežojumus apietu.
Kāpēc? Tam var būt vairāki pamatojumi. Pirmkārt, šī ierobežojumu apiešana tiešā veidā saistāma ar sabiedrības attieksmi pret lēmumu pieņēmējiem. Neteiksim, ka tas būtu kāds protesta veids, drīzāk vēlme šos aplamību pieņēmējus, tā teikt, neņemt pierē. Pamats tam – neuzticēšanās politiķiem, ņemot vērā iepriekšējo pieredzi, neticība ierobežojumu efektivitātei, jo normas daudzos gadījumos nav bijušas pamatotas un bieži vien ir pretrunā ar veselo saprātu. Kaut vai par piemēru ņemot to, ka lielie pārtikas veikali, kas bija visiem atvērti līdz 15. novembrim, nu pēkšņi kļuvuši nevakcinētajiem bīstami un tāpēc nepieejami. Ir taču katram skaidrs, ka vīrusa izplatības mazināšanai būtisks ir nevis telpas izmērs, bet gan cilvēku blīvums un ventilācijas kapacitāte. Blīvumu var regulēt, un tas tiek darīts kaut vai ar groziņu un marķējuma uz grīdas palīdzību. Savukārt ventilācijas sistēmas tirdzniecības centros ir labākas nekā lielākajā daļā, piemēram, ministriju, nemaz nerunājot par skolām.
Protams, var teikt, ka šajā gadījumā ierobežojumi ir vērsti uz to, lai veicinātu vakcinēšanos. Labi, tad tā arī vajag vēstīt, nevis arī šajā gadījumā runāt par vīrusa izplatības mazināšanu. Un kāpēc tā dēļ būtu jācieš uzņēmējiem? Un vai tiešām būs veselīgāk, ja nevakcinētie stāvēs ziemā ārā garās rindās pie mazākajiem pārtikas veikaliem un pēc tam iesnaini un klepojoši ies iepirkties?
Otrkārt, uzņēmēji pēc savas būtības ir tendēti meklēt risinājumus, lai izdzīvotu. Ne tikai tagad, bet arī jebkurā citā situācijā, tostarp konkurences cīņā. Jo ir nenovēršami izdevumi, kredīti, saistības pret darbiniekiem, bažas zaudēt vietu tirgū utt. Ir jau aprakstīti gana daudzi piemēri, kā uzņēmēji meklēja izeju arī šajā laikā līdz 15. novembrim: pie veikalu vienām durvīm tiek pieņemti pasūtījumi, pie otrām – izsniegta prece, skaistumkopšanas pakalpojumu sniedzēji individuāli sazinās ar saviem pastāvīgajiem klientiem u.tml.
Un, kā zināms, risinājumus tendēti meklēt arī patērētāji, gan ar laikus aizpildītām pašapliecinājuma veidlapām piesedzot komandantstundas ierobežojumu apiešanu, gan izbraucot uz kaimiņvalstīm atpūtā vai iepirkties un saņemt dažādus Latvijā tagad liegtus pakalpojumus, gan savlaicīgi pulcējoties ciemos un paliekot pa nakti, gan arī pieprasot uzņēmējiem meklēt risinājumus, lai ierobežojumi tiktu apieti.
Lasot politiski pieņemtos dokumentus, kuri it kā radīti ar mērķi mazināt saslimšanu ar Covid-19, un arī uzklausot dažādu liegumu pamatojumus, rodas sajūta, ka lēmumu pieņēmēji vairāk domājuši par, tā teikt, savas ādas glābšanu. Proti, redzama pieeja formāli pēc iespējas vairāk ko ierobežot, pilnībā nerēķinoties ar to, kā šie ierobežojumi funkcionēs un kā sabiedrība rīkosies, atsevišķos gadījumos var arī teikt – izdzīvos šajos apstākļos. Tas ir kā aizsegt skatu uz kaut ko ar domu: neredzu, tātad nav. Bet vai tiešām nav?
Ja neanalizē iespējamos riskus, ierobežojumu sekas un ja lēmumu pieņēmēji ir tik tāli no sabiedrības, ka nespēj iejusties tās lomā, tad arī ir tā, ka nekādi šādi ierobežojumi īpašu efektu nedod. Šī ir tā situācija, kad sadarbībai starp lēmumu pieņēmējiem un pārējo sadarbību ir jābūt īpaši ciešai. Cīņa pret Covid-19 ir mūsu kopējā lieta, to nevar risināt ar vien administrēšanas un moralizēšanas palīdzību.