Ir pagājuši septiņi gadi kopš ASV investīciju bankas Lehman Brothers sabrukuma, ir vērts aplūkot, kas pa šo laiku ir mainījies un kas ne. Notikums pavēra iespēju mazināt valdošo pārmērību finanšu tirgos, risināt paviršo struktūru jautājumu un koncentrēties uz produktivitāti, taču tas kļuva par katalizatoru, lai politikas veidotāji «vilktu garumā», iegūstot aizvien vairāk laika, un liktu domāt, ka meklē derīgus risinājumus.

Lēmumu pieņēmēji reaģēja uz izaugsmi un sentimenta trūkumu ar augstākiem fiskālajiem tēriņiem, un, kad nauda beidzās, piespieda centrālās bankas naudu drukāt – daudz naudas. Tās gan nebija pārmaiņas esošajai pasaules ekonomikas kārtībai, bet drīzāk aizsāktā turpinājums, ignorējot nepieciešamību pēc reformām, atbildības un ieguldījumiem cilvēkresursos un produktivitātē.

Vadības konsultāciju uzņēmuma McKinsey & Co šogad publiskotajā  ziņojumā ir aprēķināts, kādus apmērus ir sasniedzis globālais parāds kopš Lehman Brothers krišanas. Proti, pasaules parādsaistības ir pieaugušas par 57 triljoniem ASV dolāru, kas ir 17% no visas pasaules IKP. Tā vietā, lai atgūtos no krīzes, ar aizņemšanos esam nākotnes izaugsmi nostādījuši ķīlnieka lomā, un radies iespaids, ka globālā ekonomika ir iestrēgusi pastāvīgā stagnācijā.

Ir svarīgi saprast, ka šie septiņi gadi kopš Lehman Brothers neveiksmes ir bijuši «treknie gadi» gan investoriem, gan politikas veidotājiem. Tomēr par lēmumiem atbildīgie joprojām turpina radīt ilūziju, ka nākamajos sešos mēnešos sekos uzlabojumi, lai gan realitātē joprojām nav reformu vai izaugsmes, tikai izmisīga vajadzība pēc jauna sākuma.

Tas liek secināt, ka no vēstures neko neesam mācījušies. Produktivitāti aizstājis parāds un bankām šobrīd ir gan stingrāks regulējums, gan arī bezprecedenta «brīvā nauda» no centrālajām bankām. Bankas, politiķi un centrālās bankas ir radījuši tādu trīsvienību, kurā katra iestāde ir atkarīga no otras, lai saglabātu varu. Neviens nevar atļauties saskarties ar realitāti un apturēt iegriezto karuseli.

Lehman Brothers varēja kļūt par īstu pagrieziena punktu paradigmas maiņai, taču tā vietā mēs nopirkām laiku – lietu, ko nevajadzēja pirkt, bet gan efektīvi izmantot. Pēdējo septiņu gadu laiks tika izšķērdēts, liekot ekonomikai un sabiedrībai ieslīgt dīkstāvē. Arī vēlēšanas visā Eiropā apliecinājušas, ka sociālās struktūras ir apdraudētas, un darbavietu, inovāciju un izaugsmes trūkums ir šā ekonomiskā eksperimenta rezultāts.

Nākamie septiņi gadi būs pieticīgi, bet ar pozitīvu tendenci. Kapitāla izmaksas pieaugs, likvidējot neproduktīvos ieguldījumus un, iespējams, ievainojot akciju tirgus, kas bija kļuvuši par drošo patvērumu aizvadīto «trekno gadu» jeb «garumā vilkšanas» laikā. Ir jāmet izaicinājums reformām, lai atgūtu produktivitāti, kā arī jāpieņem, ka pagātnes kļūdas ir daļa no nākotnes panākumiem. Lehman Brothers sabrukums un septiņi gadi pēc tā, cerams, vēsturē iesies piemēra «kā labāk nedarīt» statusā.

Arī tirgus svārstību pieaugums signalizē, ka sistēmas laiks iet uz beigām.   Salīdzinājumam - ir sākusies muzikālo krēslu spēle ar lielu risku, ka tad, kad mūzika apstāsies, būs pazudis nevis viens krēsls, bet gan četri vai pieci. Tomēr paies vēl krietns laiks, iekams pievērsīsimies patiesi būtisko jautājumu risināšanai: pārmērīgi lielais parāds un pārāk mazās investīcijas cilvēkresursos. Vienlaikus gan nav jābaidās, ka septiņu gadu cikls ir beidzies – ja šie «treknie gadi» bija cukura pilni, tad tagad gaidāms proteīns.

 

Ekonomika

Finanses

Mazais bizness

Tehnoloģijas

Dzīvesstils

Karikatūra