Šis gads finanšu tirgos iesācies ar pamatīgu cenu ļodzīšanos. Kopš decembra beigām ASV akciju cenu izmaiņu raksturojošā Standard & Poor's 500 indeksa vērtība ir samazinājusies jau gandrīz par 10%.
Savukārt ar tehnoloģiju uzņēmumiem bagātīgākā ASV Nasdaq Composite akciju indeksa vērtība kopš janvāra sākuma virsotnēm sarukusi jau vairāk nekā par 15% (te gan nav ietverta piektdienas tirdzniecības sesija).
Daudz spriedumi par to, ka finanšu tirgiem arī priekšā varētu būt gaidāms nelīdzenāks ceļš. Protams, kādi šādi pesimistiskāki spriedumi ir visai regulāri, un kāda uzticēšanās tiem nu jau ļoti ilgi atmaksājusies nav.
Vai pazūd aizmugure
Jau kopš iepriekšējās finanšu krīzes – tātad aptuveni 13 gadus - jebkāda straujāka ASV akciju cenu atkāpšanās bijusi visai īslaicīga, ko ātri vien pēc tam nomainījuši vēl spēcīgāki cenu pieaugumi līdz arvien jaunām virsotnēm. Lielā mērā vispārējais pieņēmums ir, ka šādu situāciju noteikuši pasaulē ietekmīgāko centrālo banku naudas plūdi. Proti, centrālās bankas ar zemām procentu likmēm un savām likviditātes drukāšanas programmām nodrošinājušās ļoti labus apstākļus akciju cenu pieaugumam. Tirgū ieplūdusi neiedomājami gigantiska naudas masa, un, procentu likmēm esot ļoti zemām, tirgus dalībniekiem bijis jāraugās uz kādu papildu risku uzņemšanos, lai nopelnītu.
Tāpat, šķiet, bijusi sajūta, ka centrālās bankas finanšu tirgiem nodrošina ļoti spēcīgu aizmuguri un ne par ko negrib pieļaut situāciju, kad kāds haoss tajos iekostu arī kopējai ekonomikai. Ļoti nozīmīgs faktors ir bijis tas, ka līdz šai pandēmijai Rietumu pasaulē teju neesoša ir bijusi inflācija. Attiecīgi tas arī ļāvis cenu stabilitātes sargiem arvien paplašināt savu bezprecedenta monetāro eksperimentu robežas.
Šobrīd gan aina ir pamainījusies, kas attiecīgi, šķiet, maina arī visu pamata fonu finanšu tirgos. Inflācija ir sākusi uguņot un ir visai daudz spriedumi, ka ietekmīgākās centrālās bankas jau ir atpalikušas cīņā ar patēriņa cenu palielināšanos. Tāpat, neskatoties uz Covid-19 omikrona saslimšanas gadījumu rekordiem, priekšā atkal zīmējas šīs pandēmijas beigas vai vismaz tas, ka ar šo vīrusu notiek vispārēja sadzīvošana nevis ir kāds konstants aktīvs kariņš.
Pie straujas inflācijas, labiem ekonomikas izaugsmes tempiem un milzīgiem parādiem kādu milzīgu stimulēšanu – gan fiskālo, gan monetāro – attaisnot kļūst arvien grūtāk. Drīzāk - dienas kārtībā jautājums numur viens kādā brīdī var būt ekonomikas pārkaršanas risku ierobežošana.
Tas nozīmē, ka mainās visa pavadošā mūzika, pie kā jau gadiem ir dancojuši finanšu tirgi. Proti, šā gada sākumā nostiprinās apskaidrība, ka centrālo banku tirgiem aizmugure šoreiz var izpalikt vai vismaz tā var nebūt tik pārliecinoša kā ierasts jau vairāk nekā 10 gadus. Tas rada zināmu stresu, un, šķiet, notiek to pašu akciju pārcenošana.
Bijusi atkarība
Faktiski finanšu tirgiem ir jāsadzīvo ar domu, ka lētās naudas laikmetam kaut kad pienāks beigas, ko tik viegli nemaz nav izdarīt, ja ņem vērā, ka faktiski ir iestājusies totāla atkarība no šādiem it kā bezgalīgajiem stimuliem. Protams, no otras puses kādu ASV vai eirozonas monetāro politiku pat pēc dažiem likmju kāpumiem diez vai varētu uzskatīt par kaut ko pat daļēji līdzīgu stingrai. Tomēr laikiem vajadzētu mainīties, ja, protams, būs vispār doma sabiedrībai nodrošināt kādu cenu stabilitāti (plaša cenu nestabilitāte būtu vēl lielāks posts) un centrālās bankas neaizrausies ar kādu papildu sev piešķirto uzdevumu pildīšanu, piemēram, klimata aktīvismu un nebeidzamo cīņu par sociālo taisnīgumu, lai kas tas arī būtu katra izpratnē.
Lai nu kā – no ASV Federālo rezervju sistēmas (FRS), kas ir ietekmīgākā pasaules centrālā banka, šogad tiek gaidīta dolāru likmju palielināšana četras reizes. FRS acīmredzami sajūt, ka tai jārīkojas visai izšķirīgi, kur inflācija šajā valstī decembrī bija sasniegusi jau 7%, kas ir augstākais līmenis 40 gados. Tāpat FRS nupat apstiprinājusi, ka pārtrauks savu kvantitatīvās mīkstināšanas jeb dolāru drukāšanas programmu. Savukārt ECB rīkosies vēlāk, kur šī iestāde likmes, iespējams, varētu aizskart rudenī.
Testē “buy the dip” mentalitāti
Kopumā augstāku procentu likmju (un drukāšanas ēras beigu sākums) ietekme uz ekonomiku var būt visai plaša. Kapitāla piesaistīšana var sadārdzināties. Tāpat potenciāli grūtības var parādīties parādu tirgū, ja uzņemtās lielās saistības pie augstākām procentu likmēm kādu iemeslu rezultātā sāks izskatīties mazāk pārliecinoši. Pie ļoti augstiem parādu līmeņiem kādas procentu likmju izmaiņas var būt sevišķi jūtamas.
Faktiski centrālajām bankām priekšā esošais uzdevums ir visai smags – likmes jāceļ, lai neiesakņojas inflācija. Likmju kāpums notiek no ļoti, ļoti zema līmeņa un centrālās bankas, visticamāk, mēģinās būt ļoti saudzīgas, kam ir savi riski (ekonomika patiešām pārkarst, kas beidzas ar kaut kādu krahu). Savukārt straujāka likmju celšana var apgrūtināt parādu atdošanu, raisīt vēl tālāku haosu finanšu tirgū un atnest recesiju vai arī - pat kādus krietni plašākus sarežģījumus.
Neskaidrības plīvuram esot biezākam, kādu risku aktīvu pārliecinoša iegāde kļūst mazāk pievilcīga. Tāpat visādus brīnumus tuvākajā laikā var sagādāt ģeopolitika, kas pats par sevi ir atsevišķa stāsta vērts.
Pēdējos gados teju ierasts, ka jebkāda cenu atkāpšanās sniegusi iespēju dažādus vērtspapīrus iegādāties lētāk (“buy the dip” (pirkt, kad cenas sarūk) mentalitāte). Nu, šķiet, tas tiek testēts. “Pārdodiet cenu lēcienus un nepērciet kritumus (sell the surges, don’t buy the dips),” nu The Wall Sttreet Journal norādījuši, piemēram, Volstrītas uzņēmuma Research Affiliates vadības pārstāvji.
“Lēta nauda ir kā komfortabla sega investoriem un tirgiem. Ja jūs sākat izņemt daļu no šīs lētās naudas, gandrīz neizbēgama ir lielāka volatilitāte,” savukārt WSJ piebilst Rabobank pārstāvji.
DB jau rakstījis, ka kopš iepriekšējās finanšu krīzes uzaugusi vesela paaudze ar tirgus speciālistiem un ieguldītājiem, kuri saraduši ar centrālo banku stimuliem, triljonu drukāšanu, rekordzemām likmēm, neesošu inflāciju un gandrīz nepārtrauktu akciju tirgus cenu augšupeju. Daudziem investoriem un arī tirgus profesionāļiem tādējādi var nebūt pieredzes pazaudēt ievērojamu kaudzi ar naudu.
Citiem vārdiem sakot – ticēt tam, ka “šoreiz viss būs citādi” ir daudz vieglāk, ja nav kāda paša pieredzēta atskaites punkta. Arī investīciju pasaulē populārajā Freda Šveida grāmatā Where Are the Customer’s Yachts? klāstīts: “Ir dažas lietas, ko jūs jaunavai nevarat adekvāti izskaidrot ar vārdiem un attēlu palīdzību. Šādu izskaidrojumu – pat aptuvenu – nevar rast arī sajūtai, kas nāk pēc krietna naudas žūkšņa, kas jums piederējis, zaudēšanas.”
