Pieprasījums pēc tautastērpa īpaši pieaug ap saulgriežu laiku, kad liela daļa vēlas ģērbties, ievērojot tradīcijas, otrdien vēsta laikraksts Dienas Bizness.

«Arvien vairāk cilvēku vēlas tautastērpu. Man liekas, ka latvietim tautastērps kļūst svarīgāks, turklāt ir ne tikai Jāņi, kad to uzvilkt, ir arī krustības, kāzas, tematiskie vakari,» saka Dace Krūmane, zīmola Muline (SIA Dore Etno) īpašniece. Gados vecākiem cilvēkiem interese nav tik liela, parasti par tautastērpiem interesējas ļaudis vecumā no 25 gadiem, kuri vēlas izcelt savu latvisko identitāti. «Nevar teikt, ka latvieši ir pelēki, viņiem patīk koši tautastērpi,» tā Dace. Jaunas meitenes nereti izvēlas īsus svārkus no tautiskiem audumiem. «Nezinu, ko par to saka etnogrāfi, bet meitenēm patīk,» viņa teic. Liela daļa pircēju ir tie latvieši, kuri aizbraukuši dzīvot un strādāt uz ārzemēm. «Nezinu, kāpēc ir tāds stereotips, ka tautastērps ir ļoti dārgs. Jā, vissmalkāk izšūtā villaine vien maksā vairāk nekā tūkstoš eiro, bet ekonomiskais variants ir balts linu krekls, kas maksā ap 35 eiro, un brunči, kas maksā, sākot no 80 eiro. Ja ir bruncis un krekls, pilnīgi pietiek, lai būtu tautiski saģērbts. Taču ir arī cilvēki, kuri izvēlas pilno tautastērpu,» norāda Dace.

Pateicoties Eiropas naudas plūsmai, pēdējo gadu laikā Latvijā tautastērpu un daiļamata nozare ir uzplaukusi. Darbnīcā Musturi satiekas mūsdienīgais ar etnogrāfisko, jo drēbniecēm ir jāatrod kopsaucējs, lai tautastērps būtu gan izturīg un ērts, gan arī atbilstošs etnogrāfiskajiem standartiem.

Līgo svētku noskaņās, portāls Db.lv piedāvā Jums ielūkoties SIA Musturi ražošanas procesā. Pirms četriem gadiem dibinātā uzņēmuma darbnīcā Āgenskalnā, Kalnciema ielā, tiek darināti dažādu Latvijas novadu tautastērpi. Vairāk par ražošanas procesu uzziniet fotogalerijā augstāk!

Tautastērpi, ko izgatavo Musturos, pārsvarā ir skatuves tērpi, savukārt lielākie pasūtītāji ir tautas deju ansambļi. Viens no skatuves tērpu galvenajiem nosacījumiem ir, lai tie ilgi kalpotu un būtu ērti. Dejotāja tautastērpam ir jāiztur liela slodze – tā nēsātājs daudz kustas un sakarst. Tajā pašā laikā, uzstājoties dažādās skatēs, līdz ar pašu dejotāju sniegumu žūrija vērtē arī tautastērpa izskatu un atbilstību etnogrāfiskajiem standartiem Tādēļ. Musturu darbnīcai ir jāmāk atrast vidusceļš.

Lai nodrošinātu ar tautas tērpiem divus deju ansambļus (TDA) un vienu kori, nepieciešami vairāk nekā 13,2 tūkstoši latu, liecina Mazās ģildes noslēgtā iepirkumu konkursa rezultāti.

Rīgas kultūras un tautas mākslas centrs Mazā ģilde noslēdzis konkursu par tautas tērpu piegādi TDA Daiļrade un TDA Līgo, kā arī korim Balsis.

13,2 tūkstošus latu vērtos tautu tērpus šūs SIA Muduri, kas bija arī vienīgais komersants, kas iesniedza savu piedāvājumu.

SIA Muduri reģistrēta 2000. gadā, un tās pamatkapitāls ir 4,2 tūkstoši latu. Uzņēmuma apgrozījums pērn bija 169 tūkstoši latu, bet peļņa veidoja 1696 tūkst. Ls. 2012. gadā uzņēmumā strādāja vidēji 12 darbinieki, savukārt kompānijas vadības groži ir Vijas Gobas un Laimdotas Lidžus rokās, liecina Lursoft dati.

Līgo svētki nav vien svinības – tie ir godi. Godājam senās tradīcijas, ieražas, rituālus – tiem ir īpaša nozīme. Tieši tāpēc jau vairākus gadus īstajos saulgriežos, 21. jūnijā, braucu uz kādu Latvijas pilskalnu, kur kopā ar folkloristiem godājam saulgriežus caur īpašajām Līgo dziesmām un rituāliem.

Līgo svētki man ir nozīmīgi tieši tāpēc, ka tie ir gada saulgrieži. Tas ir pagrieziena un arī atskaites punkts, kad pati daba piespiež iedziļināties, izvērtēt, saprast un caur dažādām praktiskām darbībām – vainagu vīšanu, sētas pušķošanu un citiem rituāliem – vēlreiz un vēlreiz atzīt latviešu dziļo saistību ar dabu. Ne velti mūsu senči spēja izmantot to milzīgo potenciālu, kas ir šajā laikā, gūstot spēku un enerģiju visam gadam. Uzskatu, ka šie svētki jāpadara nozīmīgi arī bērniem, jo tā ir iespēja caur skaistiem, praktiskiem rituāliem mācīt un parādīt jaunajai paaudzei saikni ar senčiem un tradīcijām. Jau vairākus gadus kopā ar ģimeni un draugiem Līgo svētkus sagaidām laukos, latviskā vidē, kur kopā pušķojam sētu, ejam uz pļavu lasīt jāņuzāles, pinam vainagus, gatavojam ugunskura vietu, un mums ir vienošanās, ka arī paši esam saposušies tautastērpos. Man ir lībiešu tautastērps, jo mana tēva senči nāk no lībiešu puses. Nemainīga vērtība ir pīrāgi un Jāņu siers, kas tieši šajos svētkos garšo vislabāk. Līgo vakarā ievērojam dažādas tradīcijas, piemēram, aplīgošanu, tā pārbaudot savu un citu asprātību un spēju uzreiz, uz vietas radīt jaunas divrindes vai četrrindes. Svinības notiek līdz pat rītam. Visi kopā esam ap ugunskuru un dziedam – šāda kopā būšana rada lielu spēka un enerģijas koncentrāciju, kas palīdz arī vēlāk, dodoties katram savos ikdienas darbos.

Anniņmuižas vēsturisko ēku Rīgā, Jūrmalas gatvē 76 (oficiāli - vietējās nozīmes arhitektūras piemineklis «Anniņmuižas dzīvojamā ēka») šobrīd iecerēts pārdot, savukārt, Anniņmuižas biedrība «Riga Annenhof» saskata tajā potenciālu kļūt par visas apkaimes kultūras vietu.

Anniņmuižas izcelsme ir sena. Pirmās rakstītās ziņas saistās ar 17. gadsimta pirmo pusi, taču ēka, par kuru ir šis raksts, ir jaunāka un nav uzcelta vecajā muižas vietā, bet gan novirzīta nedaudz uz Rīgas pusi teritorijā, ko pirms tam aizņēma muižai piederošs mežs. Par Jaun-Anniņmuižas celtniecības laiku var uzskatīt 19. gadsimta otro pusi - laiku pēc 1865. gada un, visai iespējams, pat pēc 1875. gada. Katrā ziņā 1904. gada shematiskais plāns parāda, ka ir uzcelta jaunā dzīvojamā ēka un eksistē parka teritorija un teritorija ap celtni tā, kā to detalizēti parāda vēlākie plāni, liecina Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes rīcībā esošais objekta vēsturiskās izpētes materiāls.

Viesošanās Adzelviešos parasti sākas ar ceļojumu gadsimtiem senu kaņepju apstrādes darbarīku pasaulē, kas sarindoti pie vecās klēts sāniem – tur ir gan autentiska koka paisīkla, gan mīstīkla un kultsīkla.

Adzelvieši ir viena no pirmajām saimniecībām Latvijā, kas pievērsās kaņepju audzēšanai un pārstrādei. Šogad ar nosaukumu Adzelvieši Eiropas augu šķirņu katalogā ir iekļauta Latvijai tradicionālā sējas kaņepe, kas nozīmē, ka tās audzētāji varēs saņemt platībmaksājumus, ir gandarīta z/s Adzelvieši īpašniece Dzidra Grīnberga. Jau vairāk nekā desmit gadus ģimenes uzņēmums, kurā saimnieko Dzidra un Jānis Grīnbergi, kā arī viņu dēls Matīss ar savu sievu, nodarbojas arī ar lauku tūrismu.

Latviskais mantojums

Saimniecība, kas atrodas netālu no Burtnieku ezera, Bēršu drumlina pakājē, darbojas kopš 1991. gada, taču Adzelviešu mājām ir sena vēsture – rakstos Adzelvieši pieminēti jau 1542. gadā, bet 1878. gadā Jāņa vecvectēvs Dāve Grīnbergs izpirka dzimtas ēku un zemi no Vidzemes Domēnu pārvaldes, stāsta Dz. Grīnberga. Kā jau daudzviet, padomju gados tur mituši dažādi ienācēji. Lauku sētu no izpostīšanas paglābis J. Grīnberga tēvs, kurš kolhozu laikā strādājis par dārznieku padomju saimniecībā Burtnieki un tās vadība viņam ļāvusi dzīvot Adzelviešu mājas vienā spārnā. J. Grīnbergs senču mājas atguvis 1991. gadā. «Viņam, kā jau īstam vidzemniekam, kaņepes ir sirdslieta, tās ļoti garšo, tāpēc dzima ideja audzēt šo kultūru. Tā kā esmu kurzemniece, par kaņepēm daudz neko nezināju. Protams, noderīgas bija zināšanas agronomijā,» saka Dz. Grīnberga. Abi ir vīru ir diplomēti agronomi ar nu jau vairāk nekā 40 gadu darba stāžu. 90. gadu sākumā Grīnbergi kaņepes sāka audzēt pushektāra platībā, tagad tās aizņem aptuveni 12 hektārus no kopējās 200 hektāru lielās apsaimniekojamās lauksaimniecības zemes.

Topošais uzņēmējs Jānis Šilkovs nolēmis sākt etnogrāfiskā tekstila atdzīvināšanu modernākā veidolā . Šā mērķa īstenošanai viņš nesen dibinājis uzņēmumu Etnoteks. Ierosme un iedvesma biznesam smelta, ciemojoties kaimiņos pie igauņu draugiem.

«Regulāri saņēmu dažādas viņu etnogrāfiskās dāvanas, bija jāsper atbildes soļi. Negribēju krist kaunā, vēlējos piemeklēt kaut ko no latviešu tekstila atbilstošā līmenī,» viņš stāsta.

Vēlāk savos meklējumos Jānis nonāca līdz tautiskajiem brunčiem. «Izpētījām etnogrāfisko brunču audumu atgriezumus, konsultējāmies ar Senās klēts speciālistiem, lasījām literatūru, – mūsu āķis ir tajā, ka cenšamies taisīt autentiskus atkārtojot pat oriģinālo auduma raportu (raksta soli), lai arī ar kokvilnas diegiem tas sanāk šaurāks, cenšamies piedzīt maksimāli tuvu oriģinālam. No nopirktajiem paraugiem izvēlējāmies, mūsuprāt, piecus spilgtākos, bet nākotnes plānā ir paplašināt audumu kolekciju, iekļaujot rakstus no visiem Latvijas reģioniem,» turpina Jānis.

No amata atkāpies VAS "Valsts nekustamie īpašumi" (VNĪ) padomes loceklis Ansis Grasmanis, kurš nolēmis turpmāk aktīvāk pievērsties starptautiskās sadarbības projektiem Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankas uzdevumā un vienlaikus arī darboties sociālajā uzņēmējdarbībā.

Par turpmāko VNĪ vadības modeli tiks paziņots atsevišķi, informēja uzņēmumā.

A. Grasmanis pievienojās VNĪ padomei 2017. gada 2. maijā. Viņš ir Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankas nominētais direktoru padomes loceklis Biznesa bankā Kosovā. A. Grasmanis arī konsultē finanšu jomas uzņēmumu Ukrainā. Viņš kopā ar ģimeni no neatkarības laika pirmsākumiem attīsta sociālo uzņēmumu "Senā klēts", kas popularizē etnogrāfiski pareizus tautas tērpus.

VNĪ pašlaik īsteno 85 infrastruktūras attīstības projektus aptuveni 180 miljonu eiro apmērā un strādā pie 25 jaunām projektu idejām. Uzņēmums nodrošina profesionālu nekustamo īpašumu apsaimniekošanu un pārvaldību apmēram 450 nekustamajiem īpašumiem.