Latvijas ekonomikas izaugsmes dzinējspēks meklējams inovācijās, kuru pamats ir zinātne, pētniecība un tur iegūto zināšanu komercializācija. Tā īstenošanai jau ir sperti pirmie soļi, taču ar tiem vien nepietiek, turklāt ir vajadzīga visu iesaistīto – uzņēmēju, zinātnieku, valdības – sekmīga sadarbība.
Tādi secinājumi skanēja diskusijā, kas notika 7. Starptautiskā ekonomikas foruma priekšvakarā. Šī pasākuma fokusā — jaunas tendences inovāciju pasaulē, zinātnes sasniegumi digitālās ekonomikas jomā, kā arī ekonomikas attīstība strauji mainīgas ģeopolitiskās situācijas kontekstā.
Trūkumi tiek lēnām novērsti
„Kopumā ar inovācijām Latvijā sokas labi, vienlaikus esam savdabīgā izaugsmes stadijā. Ir jautājums par to, kā uzskaitām inovācijas, jo realitātē to apjoms pārsniedz tos skaitļus, kuri summējot rodas pēc uzņēmēju nosauktajām inovācijām. Birokrātija, kura iet līdzi inovāciju uzskaitei, nodara kaitējumu statistikai, tāpēc pašlaik kopā ar Centrālo statistikas pārvaldi strādājam, lai uzņēmējiem skaidrotu un palīdzētu inovāciju uzskaitē, tādējādi iegūstot patiesu ainu par inovācijām, to apjomu valstī,” skaidro ekonomikas ministrs Viktors Valainis. Viņš paredz, ka iecerētie darbi inovāciju uzskaitē būs paveikti jau šā gada laikā. „Inovācijām būtiskākais ir brīvība, lai tās varētu attīstīties, tām būtu pieejams kapitāls (finansējums), taču problēmas gan Latvijā, gan visā Eiropas Savienībā rada pārregulācija, kas liedz inovācijām to attīstību,” uzsvēra V. Valainis. Viņš norāda, ka varam veikt dažādus pētījumus, taču, tiklīdz tos vēlamies komercializēt un iegūt globālu tvērumu, tā šis inovācijas zaudē savu nozīmi attiecībā pret citām ekonomikām.
„Eiropā ir zināšanas un gudrie prāti, bet ASV ir inovāciju un tehnoloģiju attīstības līderis, kā pamatā ir regulējums,” secina V. Valainis. Viņš atgādina, ka reģionā ir ārkārtīgi augsts jaunuzņēmumu īpatsvars, taču tie, kuri sasniedz tā dēvēto vienradža statusu — miljardu dolāru vērtību -, visbiežāk ir pārcēlušies uz Atlantijas okeāna otru krastu, kur iegūst savu lielo izaugsmi, jo šeit to īsti neļauj īstenot esošais regulējums. „Tā ir tēma pārdomām politiķiem Eiropā. Jau ir dzirdamas pozitīvas ziņas, arī no Latvijas izvirzītā Valda Dombrovska, kurš ieņem Eiropas ekonomikas un produktivitātes, īstenošanas un vienkāršošanas komisāra amatu. Esam gatavi sadarboties, lai noņemtu šīs birokrātijas barjeras, kas traucē uzņēmumiem pašlaik komercializēt inovācijas,” tā V. Valainis. Viņš norādīja, ka ASV ekonomikas lielākais izrāviens ir noticis tieši tehnoloģiju uzņēmumu segmentā. „Ja lielos tehnoloģiju uzņēmumus izņem no ekonomikas, tad ASV un Eiropas tautsaimniecības izaugsme būtu bijusi ļoti līdzīga,” stāsta V. Valainis. Tieši tāpēc, viņaprāt, jo ātrāk nonāksim līdz birokrātisko šķēršļu samazināšanas reāliem risinājumiem, jo vairāk privātā kapitāla investīciju ieplūdīs inovācijās un to ieguvumu, pozitīvo devumu izjutīs tautsaimniecībā. „Tādējādi tās investīcijas (piemēram, daļa pensiju fondu naudas), kuras varētu celt mūsu pašu tautsaimniecību, pašlaik ceļo pāri okeānam un tiek ieguldītas lielajos tehnoloģiju uzņēmumos,” tā V. Valainis.
Vajadzīga inovāciju infrastruktūra
„Pievienojos ministra sacītajam attiecībā uz inovācijām uzņēmējdarbībā, kur Ekonomikas ministrija ir pietiekami daudz darījusi, lai sakārtotu sistēmu un vienlaikus palīdzētu uzņēmējiem gan ar grantu programmām, gan citiem pasākumiem, taču problēma ir tajā apstāklī, ka visas inovācijas (ja vien tās nav tā dēvētās lienošās, kurās tiek veikti nelieli uzlabojumi kādam jau zināmam risinājumam), kuras dēvē par revolucionārajām, bez akadēmiskās zinātnes un pētniecības nav iespējamas,” uzsvēra Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents Ivars Kalviņš. Viņaprāt, Latvijas problēma pamatā jau daudzus gadus ir tas, ka lēmumu pieņēmēji nav ieklausījušies zinātnieku paustajā viedoklī, kurš ir balstīts uz faktiem. „Proti, Latvijai neder lielo ekonomiku modeļi, jo Latvija ir maza ekonomika un te nav augsti tehnoloģiski attīstītu lielo uzņēmumu ar miljardiem eiro vai dolāru apgrozījumu, kuri spētu uzturēt savus inovāciju centrus, kuros strādātu zinātnieki, inženieri, kur rodas lielās inovācijas, tieši tāpēc būtu jāvelta liela uzmanība, lai uzņēmumus nodrošinātu ar inovācijām nepieciešamo atbalstu tieši publiskajā sektorā — veidojot vienotu Latvijas inovāciju ekosistēmu,” skaidro I. Kalviņš. Viņš atzīst, ka diemžēl Izglītības un zinātnes ministrijas fokuss ir uz akadēmisko zinātni, atbilstošām publikācijām, novārtā atstājot faktu, ka zināšanas, kuras netiek nodotas citiem, nav neko vērtas. „Zināšanu nodošanai ir nepieciešama attiecīga specifiska infrastruktūra — konstruktoru biroji, smalkmehānikas un elektronikas darbnīcas, testēšanas laboratorijas, mērogošanas – pilotiekārtu – laboratorijas un sertifikācijas centri, kuri sertificētu tehnoloģiski sarežģīto tehnoloģiju atbilstību Eiropas un citu valstu regulējumiem, piemēram, drošības un arī citās jomās,” stāsta I. Kalviņš.
Viņaprāt, ja šo ķēdīti nenostiprinām, tad zināšanas paliek tur, kur tās ir radušās, un uzņēmēji no tā iegūst tikai druskas. „Latvijas Zinātņu akadēmija piedāvāja savu māju, kur varētu izvietot attiecīgu specifisku infrastruktūru inovācijām, un nav būtiski, kurš ir attiecīgā inovāciju centra infrastruktūras īpašnieks,” norādīja I. Kalviņš. Viņš uzsver, ka Latvijā ir ļoti nepieciešama inovāciju centra infrastruktūra jeb sava veida Silīcija ieleja, kāda ir Kalifornijā, vēl jo vairāk, ja Baltijas kaimiņvalstīm jau ir šādas Silīcija ielejas, kamēr Latvijā nav. „Vēl viens aspekts, par ko nedrīkst aizmirst, ir mazās ekonomikas īpatnības. Proti, ir jārēķinās, ka labi ja 10% no zinātniskās jaudas varam asimilēt — pārvērst produktos – šeit pat uz vietas. Ir jābūt globālam skatījumam un globālai konkurencei, jo konkurētspēju nevar nodrošināt ar labu izstrādājumu pilsētas mērogam,” tā I. Kalviņš.
Viņam nepatīk tas, ko dara valdība. „Zinātnieki pret to protestē, jo atkal februārī pieņemts lēmums par pētniecības infrastruktūru, kas būs tendēta uz inovāciju, bet diemžēl pašām inovācijām specifiski nepieciešamās infrastruktūras izveide paredzēta visos vadošajos zinātniskajos institūtos un zinātņu mācību iestādēs, kas nozīmē, ka tā būs ļoti fragmentēta, vienlaikus nekoordinēta, ar zemu efektivitāti, jo nav iespējams vienas zinātniskās iestādes ietvaros pilnībā (24 stundas diennaktī septiņas dienas nedēļā) noslogot augsti produktīvu aparatūru. To var efektīvi izmantot tikai tad, ja tā ir koplietošanā,” stāsta I. Kalviņš. Viņš norāda, ka savulaik šāda taktika bija arī Latvijā, kad tika veidoti valsts nozīmes pētniecības centri (katrā pa pieciem virzieniem) kā sava veida platforma pētniecībai nepieciešamās infrastruktūras izveidei, taču šādu praksi politisku iemeslu dēļ pārtrauca. „Līdz inovāciju infrastruktūrai nemaz nenonāca, taču, ja to nedarīs, tad zinātnieku atklājumi aizies pāri okeānam un Latvijai paliks tikai izdevumi akadēmiskās zinātnes finansēšanai, bez kuras nav iespējams izglītot studentus,” uzsver I. Kalviņš.
Ir projekti, nauda būs
Inovāciju komercializēšanā ir nepieciešams finansējums, un uzņēmēji to rod, piesaistot kredītresursus. „Mums ir liela pieredze ar uzņēmumiem, tostarp inovāciju ieviešanas segmentā, piemēram, nesen tika izsniegts Latvijas mērogiem liels kredīts 40 milj. eiro apmērā zirņu proteīna ražotnes (SIA ASNS Ingredient) izveidei, kas ir labs projekts visiem, jo ienesīs papildu naudu valstij kopumā, jo būs gan jaunas darba vietas, gan eksporta produkcija, turklāt studenti redzēs, ka tepat uz vietas var iegūt labu, interesantu darbu un nav jābrauc uz ārzemēm,” skaidro AS Rietumu Banka valdes priekšsēdētāja Jeļena Buraja. Viņa uzsver, ka ASNS Ingredient nebūt nav vienīgais inovatīva produkta vai risinājuma projekts, kuru banka palīdz attīstīt. „Tādi projekti ir no dažādām nozarēm, visvairāk tieši no enerģētikas, ražošanas segmentiem. Priecājamies atbalstīt Latvijas uzņēmumus,” tā Jeļena Buraja.
Vajag veiksmes stāstus
„Esam priecīgi, ka Jelgavā būs zirņu proteīna rūpnīca, vēl jo vairāk, ja ideja tika virzīta ciešā sadarbībā ar pārtikas tehnologiem no Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes,” uzsver Latvijas Lauksaimniecības un meža zinātņu akadēmijas prezidente Baiba Rivža. Viņa norāda, kas universitātes zinātnieku sadarbība ar uzņēmējiem jau ir materializējusies vairākos jaunos produktos, kuri varbūt salīdzinājumā ar zirņu proteīna rūpnīcas mērogu nav tik iespaidīgi, taču tik un tā ļoti nozīmīgi gan nozarei, gan valstij kopumā. „Universitāte strādā, lai studentos veidotu un attīstītu kreatīvo (arī kritisko) domāšanu, jo bez šī komponenta inovācijas nav iespējamas,” tā B. Rivža. Viņa norāda, ka inovatīvo ideju veidošanai tiek izmantoti tādi instrumenti kā biznesa inkubators, hakatons u.tml. „Viss tiek darīts, lai veicinātu inovatīvas idejas, lai studenti izprastu, kādas iespējas dod digitalizācija, mākslīgais intelekts, taču pāri visam ir cilvēka prāts,” tā B. Rivža.
Viņa norāda, ka viens no būtiskākajiem inovāciju dzinējspēkiem bija un būs uzdrošināšanās. „Runājot ar mazajiem uzņēmējiem, nākas dzirdēt, ka idejas jau ir, bet ir arī nedrošība par to, vai patiešām varēs iegūt finansējumu,” uz vienu no bremzējošajiem faktoriem norāda B. Rivža. Viņasprāt, no sabiedrības puses ir nepieciešams sniegt lielāku drošības apziņu tiem, kuri vēlētos strādāt ar inovācijām. „Tas ir ļoti būtiski, jo Latvijā dominē mazie un vidējie uzņēmumi,” tā B. Rivža. Vienlaikus viņa atzīst, ka ceļā uz zināšanu ekonomiku lielie uzņēmumi Latvijai ir ļoti nozīmīgi, vēl jo vairāk, ja dominē zināšanās balstīti pakalpojumi, bet daudz mazāk ir augsto tehnoloģiju kompāniju. „Šie uzņēmumi ir ļoti vajadzīgi, lai varētu tikt līdz vienradža statusam, vismaz pa vienam katrā nozarē,” norāda B. Rivža.
Radīta sadarbības platforma
„Pateicoties Rietumu Bankas atbalstam un Ekonomikas ministrijai, ir izveidota sadarbības platforma starp uzņēmējiem, politikas veidotājiem un zinātniekiem, jo bez šo triju grupu savstarpējās sadarbības nav iespējams runāt par inovācijām un to pozitīvo pienesumu tautsaimniecībā,” skaidro Latvijas Zinātņu akadēmijas Ekonomikas institūta direktore Ņina Linde. Viņa norāda, ka zinātniekiem ir svarīgi dzirdēt uzņēmēju vēlmes un to, ar ko tieši zinātnieki varētu būt noderīgi biznesam, savukārt uzņēmēji iegūtu redzējumu, ko zinātnieki spēj un kā šo zinātnes potenciālu inovāciju veidolā izmantot uzņēmējdarbībā. „Priecē, ka ekonomikas ministrs ir izvirzījis ambiciozu ekonomikas izaugsmes mērķi, kas paredz dubultot IKP, un tieši inovāciju ekonomika ir tas ceļš, kurš šo ieceri ļauj sasniegt,” tā Ņ. Linde. Viņa atzīst, ka ekonomiskās attīstības nodrošināšanai 2 līdz 3% no IKP būtu nepieciešams novirzīt pētniecībai un attīstībai, kas rezultēsies ar inovācijām. „Domāju, ka būtu jāattīsta ideja par nodokļu atlaidēm tiem uzņēmumiem, kuri sadarbībā ar zinātniskām institūcijām iegulda pētniecībā, jo valsts budžetā pašreizējos apstākļos būs grūti atrast tik daudz naudas, cik būtu nepieciešams,” ierosina Ņ. Linde.
300 miljonu eiro aploksne
„2025. gadā no ES Atjaunošanas un noturības fonda uzņēmējdarbības attīstībai ir pieejami 300 miljoni eiro, no kuriem liela daļa finansējuma ir paredzēta pētniecības un attīstības aktivitātēm, kas veicinātu Latvijā strādājošo uzņēmumu eksportspēju,” skaidro V. Valainis. Viņš norāda, ka visas atbalsta programmas (kopumā ap 130 milj. eiro) ir pārliktas uz divējāda pielietojuma precēm, tādējādi attīstot arī aizsardzības industriju. „Inovācijām nauda ir, bet uzdevums ir šos līdzekļus jēgpilni ieguldīt, nevis pārvērst par naudas apguves pasākumiem,” tā V. Valainis. Viņš norāda, ka no 2025. gada 1. janvāra spēkā ir likums, kurš dod augstskolām iespēju vairāk iet komercializācijas virzienā. „Vēlamies palīdzēt komercializēt zinātnieku pētījumos iegūtos rezultātus, kam pakārtoti ir arī valsts dienesti, piemēram, Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras darba reorganizācija,” norādīja V. Valainis. Viņš gan piemetināja, ka finanšu sektoram nepieciešama lielāka motivācija vairāk ieguldīt tautsaimniecībā.
„Finanšu sektorā ir labi paraugi, piemēram, Rietumu banka, taču to nevar teikt par pilnīgi visu nozari, jo ir ļoti lieli spēlētāji, kuri iegulda ļoti kūtri,” tā V. Valainis. Viņš norāda, ka šī iemesla dēļ, lai veicinātu finanšu sektora lielāko spēlētāju ieinteresētību tautsaimniecības attīstībā, arī tiek mainīta garantiju programma. „Skaļi runā par ieviesto virspeļņas nodokli bankām, bet mazāk par iecerētajām pārmaiņām valsts garantiju programmā ar mērķi dot iespēju finanšu sektoram saņemt lielāku atbalstu no valsts, ja iegulda tautsaimniecībā, inovācijās,” tā V. Valainis. Viņš solīja, ka tiks strādāts pie tā, lai Latvijā arvien vairāk parādītos lieli projekti, kuri aiz sevis velk līdzi veselu ekosistēmu. „Mērķtiecīgi tiek strādāts, lai Latvijai piesaistītu 80, 100, 150, 200, 500, 700 miljonu eiro investīciju projektus, lai pierodam pie šādiem projektu cipariem, kas arī nesīs pienesumu, ne tikai inovācijās, bet arī tautsaimniecībā, piemēram, fibenola projekts, kura rezultātā būs koksnes produkcija ar daudzkārt augstāku pievienoto vērtību nekā pašlaik,” uzsvēra V. Valainis.
Prasības ierobežo
Jeļena Buraja atzina, ka bankas jau ir izjutušas ministra uzstādījumu maiņu, jo daudzi uzņēmumi meklē finansējumu. „To var iegūt ne tikai no bankām, bet līdztekus tam ir arī privātā kapitāla piesaiste, piemēram, veicot uzņēmuma IPO, bez tam Rietumu Banka atsevišķos projektos ir iesaistījusies kā kapitāldaļu līdzīpašniece, vienlaikus kredītriska noteikumi, kuri ierobežo iespējas piešķirt kredītus tikko izveidotiem uzņēmumiem, jāpilda visām bankām,” stāsta Jeļena Buraja. Viņa norāda, ka būtisks traucēklis ir darbaspēka trūkums, tāpēc jāstrādā pie jauno prātu (studentu) noturēšanas Latvijā. „Zinu daudzus uzņēmējus, kuri gatavi doties uz skolām un augstskolām, lai stāstītu par savu pieredzi, kas arī radītu jauniešiem pārliecību par saviem spēkiem un spējām savus sapņus īstenot tepat, Latvijā, nevis doties uz ārzemēm,” tā Jeļena Buraja. Viņa arī ir gatava doties pie studentiem un rādīt pozitīvos stāstus.
Vēl joprojām ir vairāki slazdi
„Kreditēšanas riski veidojas tāpēc, ka zinātnieks nedz uzņēmējam, nedz arī bankai nevar uz galda nolikt darbojošos modeli, kas arī ir tā pārrāvuma vieta, par ko visu laiku runājam,” tā I. Kalviņš. Viņš atzīst, ka pētniecības infrastruktūra veidojas, atsevišķos virzienos tā ir ļoti laba, bet inovāciju infrastruktūra publiskajā sektorā ir tuvu nullei. „Tas nozīmē, ka, piemēram, ja nepieciešama viena mikroshēma, to zinātnieks var izgatavot, bet, ja ir jāizstrādā gatava tehnoloģija, ko likt galdā uzņēmējam, tad nav, kur to paveikt,” skaidro I. Kalviņš. Viņš atzīst, ka zinātnieki var parādīt, kā attiecīgā ideja darbojas ļoti mazā līmenī, bet viņi nav inženieri un projektētāji, lai varētu piedāvāt gatavu tehnoloģiju. „Publiskajam sektoram jārada inovāciju infrastruktūra, jo tāda nav pieejama arī mazajam un vidējam uzņēmējam, bet tai jābūt pieejamai gan minētajiem uzņēmējiem, gan zinātniekiem,” tā I. Kalviņš.
Viņaprāt, šis caurums ir jāaizpilda. „Ir vairāki absurdi, kuri Latvijā joprojām pastāv,” norāda I. Kalviņš. Viņš savu sacīto pamato ar to, ka diez vai ikvienam zinātniekam ir uzņēmēja ķēriens, lai varētu komercializēt savu ideju. „Ja kāds uzņēmējs iegulda naudu zinātnieka pētījumos, tad pēc tam zinātniskajai institūcijai iegūtais rezultāts jāpārdod atklātā izsolē un uzņēmējam, kurš jau ir ieguldījis savu naudu tā iegūšanā, tas vēl ir jāatpērk. Paradoksāli, bet šādā izsolē priekšrocības iegādāties attiecīgo pētījumu un tā datus ir tam, kurš tajā nav ieguldījis ne centa, jo tas viņam izmaksās lētāk,” nejēdzības turpina uzskaitīt I. Kalviņš. Viņš arī norāda uz vēl vienu Latvijas absurdu — kam pieder intelektuālā īpašuma, kas radies publiskā sektora finansētā projektā, tiesības. „Zviedrijā, kas ir inovāciju līdere Eiropā, intelektuālā īpašuma tiesības neatkarīgi no tā, par kādu naudu veikti pētījumi, pieder pētījumu veikušajam profesoram ar līdzstrādniekiem, un šie cilvēki ir ieinteresēti to novest līdz komercializācijai,” tā I. Kalviņš. Viņš norāda, ka īsti nevienam nav nepieciešama patentu kolekcija, bet gan to komercializācija.
Komercializācijas ieinteresētība
B. Rivža uzskata, ka ir jāstrādā, lai izgudrojumi Latvijā tiktu komercializēti, vienlaikus nav arī zinātniekiem komercializācijas motivācijas. „Ir projekts ar Ekonomikas ministriju, kur zinātnieki (pārtikas tehnologi, koksnes ķīmiķi) vērtē uzņēmēju iesniegtos projektus konkurētspējas palielināšanai,” piemēru min B. Rivža. Viņa norāda, ka šajā sistēmā ir iesaistīti arī nozaru kompetences centri, kuri arī dos savu slēdzienu par konkrētajiem projektiem. „Pašlaik ir redzami projekti, kuru izstrādē ir iesaistījušies zinātnieki, un tam būs arī turpinājums, jo uzņēmēju un zinātnieku sadarbībai būs pieejams ES līdzfinansējums,” tā B. Rivža. Viņa norāda, ka labie piemēri ir jāpopularizē, jo tie rada jaunu ieinteresētību. „Domāju, ka tas ļaus arī Latvijā rasties tā dēvētajiem vienradža uzņēmumiem,” prognozēja B. Rivža. Ņ. Linde atgādina, ka ārzemēs ir labi piemēri, kurus var sekmīgi izmantot arī Latvija, piemēram, Kalifornijas (Bērklija) Universitāte, kura ir devusi nozīmīgu stimulu Silīcija ielejas attīstībai. „Uzņēmējs ar kādu ideju vai problēmu atnāk uz universitāti, kuras zinātnieki tad arī meklē attiecīgos risinājumus. Šādu platformu arī vēlamies izveidot Latvijā,” tā Ņ. Linde. Viņa norāda, ka zinātniekam ir unikāla iespēja šajā platformā gan sniegt savus pētniecības pakalpojumus, gan arī tos komercializēt un pat palīdzēt konkrētam uzņēmumam, proti, sniegt priekšlikumus, kā labāk attiecīgo inovāciju izmantot.
Izaugsmes scenārijs
„Ekonomikas apmērs būs dubultojies. Jau gana plaši ir aprakstīts, kādu Latviju redzam pēc 10 gadiem, un pie šī plāna arī turamies — paaugstināt savu produktivitātes līmeni virs ES vidējā, un tā būs inovācijām bagāta ekonomika,” nākotni prognozē ekonomikas ministrs. Redzot tehnoloģiju attīstības tendences, veidot sadarbības tiltus, sadarboties ar zinātni - viņš neredz nevienu iemeslu, kāpēc šis mērķis nebūtu sasniedzams, jautājums gan ir par politisko vēlmi doties uz pārmaiņām. „Ticu, ka to, ko Latvija iepriekš paveica 20 gados, to varam paveikt nākamajos 10 gados, ejot divas reizes ātrāk nekā līdz šim,” tā V. Valainis. „Zinātne šajos vairāk nekā 30 neatkarības gados ir spērusi lielu soli uz priekšu, taču šis solis varēja būt daudz iespaidīgāks, jo visā pasaulē un jo īpaši Ķīnā un Dienvidkorejā zinātne attīstās ļoti strauji, piemēram, Ķīna jaunu zāļu radīšanā bija nulle, bet pašlaik apmēram 20% no idejām jau pārvēršas par reāliem produktiem,” tā I. Kalviņš.
Viņš uzskata, ka Latvijā ir jānojauc visas sarkanās līnijas starp ministrijām un jāpārstāj domāt, kas ir konkrētās ministrijas uzdevums, bet jādomā par to, kas ir mūsu valsts — Latvijas — uzdevums. „Strādāt ar tiem resursiem, kas ir mūsu rīcībā, turklāt nevis tikai, lai varētu parādīt nākamajās vēlēšanās, bet gan ar rezultātu pēc desmit gadiem, kā to vēlas Ekonomikas ministrija un kas ir pirmo reizi Latvijas vēsturē,” tā I. Kalviņš. Arī B. Rivža 10 gadus tālu nākotni redz pozitīvā nokrāsā, jo šodienas mājasdarbi, sadarbības tilti un veiksmes - iedvesmas – stāsti savus augļus nesīs nākotnē. „Rezultātu var sasniegt darot, nevis tikai par to domājot vai apspriežot,” tā B. Rivža. Viņa uzskata, ka ir jātur rūpe par ikvienu studentu, lai viņš neaizbrauktu, jo dzimstības kritums nozīmē, ka darba tirgū ienāks arvien mazāk jauniešu.
„Jāfokusējas uz sadarbību, un tad rezultāti būs,” tā Jeļena Buraja. Viņa vērš uzmanību uz atjaunīgās enerģijas sektora piemēru, kurā ir ļoti daudz projektu, vienlaikus ir garās dienas vasarā, kad varam saražoto eksportēt. „Ja redzēsim eksporta perspektīvas, tad būs gan finansēšanas risinājumi, gan cilvēki, kuri ar to gribēs nodarboties,” skaidro Jeļena Buraja. Viņasprāt, 10 gadu laikā var sasniegt ļoti daudz, vienlaikus mainot attieksmi – kļūstot drosmīgākiem un orientētiem uz rezultātu.
„Ir divi scenāriji — optimistiskais un pesimistiskais, kad turpinām atpalikt no mūsu kaimiņvalstīm un kļūstam par inovāciju patērētājiem, taču ticu, ka Latvija kļūs par inovāciju radītāju un visas Baltijas inovāciju centru,” prognozēja Ņ. Linde. Viņa pozitīvi vērtē, ka Latvijā būs mākslīgā intelekta centrs, kas ir pirmais būtiskākais solis, lai Latvija kļūtu par inovāciju centru Baltijas un pat Ziemeļvalstu reģionā.
