Viena no interesantākajām lietām, ko mums sniedz nesen publiskotā DNB Latvijas barometra dati, ir iespēja paskatīties, cik lielā mērā ir attaisnojušās iedzīvotāju izteiktās prognozes 2010.gadā par to, kas Latvijā atsevišķos svarīgos aspektos varētu notikt nākamo piecu gadu laikā.
Var secināt, ka pirms pieciem gadiem, domājot par nākotni, mēs esam bijuši ļoti optimistiski – tikai retais ir spējis pieļaut, ka dzīve vidējā termiņā varētu arī neiet uz augšu vai vismaz stāvēt uz vietas. Apskatītais piecu gadu periods saistībā ar norisēm valstī man visdrīzāk saistās ar apzīmējumu «vidējs termiņš», jo šādu laika posmu man ir grūti nosaukt par īstermiņu, bet arī ilgtermiņš, manuprāt, gluži tas nav.
Tikai 14% aptaujāto pirms pieciem gadiem paredzēja, ka viņu ienākumi šajā laikā visdrīzāk samazināsies. Taču pašlaik gandrīz katrs trešais apgalvo, ka pirms pieciem gadiem ir saņēmis vairāk naudas nekā patlaban (30%). 41% aptaujāto tolaik prognozēja savu ienākumu palielināšanos, patlaban to atzīst tikai 32%.
Taču, ja skatāmies saistībā ar valsts kopproduktu izteiktās prognozes, tad gaidas no pašreizējās realitātes novērtējuma atšķiras vēl vairāk. Pirms pieciem gadiem 51% aptaujāto paredzēja, ka Latvijas ekonomiskā situācija (pēc iekšzemes kopprodukta) uzlabosies, un tikai 13% prognozēja, ka tā pasliktināsies. Patlaban uz uzlabojumu norāda vien 29% aptaujāto, bet uz pasliktināšanos - 28%.
Paredzu, ka ne viens vien, uz šiem datiem skatoties, teiks: «Tas viss, ko tie iedzīvotāji te ir sarunājuši par pašreizējo situāciju, ir pilnīgas blēņas! Jo oficiālā statistika nepārprotami liecina, ka pēdējo piecu gadu laikā valsts kopprodukts ir nemitīgi pieaudzis, un arī vidējie ienākumu rādītāji to vien dara kā nemitīgi kāpj. Tie aptaujātie taču paši nesaprot, ko runā: viņi melo gan sev, gan citiem!»
Šeit tiešām ir daudzi aspekti, kuriem pievērst uzmanību un par kuriem padomāt. Piemēram, mēs, iespējams, dažu savu psiholoģisko īpatnību dēļ mēdzam nākotnē biežāk skatīties ar cerībām, pat ja tās ir iracionālas (jo tā ir vieglāk dzīvot).
Taču es ierosinu uz šo lietu paskatīties no citas puses. Uzdot sev jautājumu: kas īsti katram no mums ir realitāte, kurā dzīvojam, kas to raksturo un kā to varam nomērīt? Vai nav tā, ka katram no mums patiesā realitāte ir tā, ko ikdienā redzam, kam ticam, kā jūtamies (un kā to raksturojam, atbildot uz aptauju jautājumiem), nevis tā, kas kaut kur figurē statistikas atskaitēs un ko mums mēģina iestāstīt amatpersonas!
Šīs aptaujas dati mums kārtējo reizi parāda, ka Latvijā paralēli pastāv vairākas realitātes. Ir oficiālā realitāte, un ir realitāte, kurā dzīvo sabiedrība. Un, manuprāt, tā ir valstiska mēroga problēma, ka šīs realitātes lielā mērā atšķiras. Šķiet, ka šai parādībai (plašāk tvertai) ir arī citi apzīmējumi: plaisa starp varu un sabiedrību, kā arī uzticības krīze varai.
