Par krīzi Latvijas drukāto mediju tirgū, tās cēloņiem un sagaidāmajām negatīvajām sekām valstiskā līmenī Guntars Gūte sarunājas ar nupat slēgtā reģionālā laikraksta Ludzas Zeme izdevēju un galveno redaktori Laimu Linužu.

Latvijas drukāto mediju tirgū nupat, 28. jūnijā, iezīmējās vēl viena, atļaušos teikt, skumja diena – savu uzticamo lasītāju rokās pēdējo reizi nonāca viens no Latgales zināmākajiem un ilggadīgajiem laikrakstiem Ludzas Zeme (LZ). Cik ilgi jūs bijāt saistīta ar laikrakstu?

Ludzas Zemē sāku strādāt 18 gadu vecumā uzreiz pēc vidusskolas absolvēšanas un bez pārtraukuma tur nostrādāju septiņus gadus. Pēc tam kādu brīdi dzīvoju Rīgā un strādāju Latvijas Avīzē, bet pēc tam pavērās iespēja kļūt par LZ īpašnieci un atgriezos Ludzā – šos pēdējos desmit gadus esmu bijusi gan LZ īpašniece, gan galvenā redaktore, gan uzņēmuma vadītāja. Mans vīrs Dāgs LZ pildīja gan žurnālista, gan redaktora, gan šofera, gan mājaslapas un sociālo tīklu redaktora, dažreiz maketētāja pienākumus, gan birojā pieņēma reklāmas un sludinājumus. Kādā brīdī lūdzu vīram nākt palīgā strādāt avīzē, jo bija tik grūti strādāt, ka gribējās visu pamest, līdz ar to vīra atnākšana uz LZ savā ziņā bija glābiņš. Jāatzīst, LZ pastāvēšanu būtībā nodrošināja tas, ka bija cilvēki, kuri ar pienākuma apziņu katrs darīja teju piecu cilvēku darbu. Mēs visu šo laiku vilkām šo smago nastu.

Latvijai ir maksimāli efektīvi un lietderīgi jāizmanto zemes resursi, tādējādi nodrošinot ekonomiskos ieguvumus — eksporta ienākumus, darba vietas, nodokļu ieņēmumus valsts budžetā.

Tādi secinājumi skanēja Dienas Biznesa sadarbībā ar Latvijas meža un ar to saistīto nozaru portālu zemeunvalsts.lv videodiskusijā Eiropas Zaļais kurss 2.0 sabiedrības informētība un iesaiste. Valstiski svarīgo lēmumu pieņemšanā jāiesaista visas interešu grupas, vienlaikus izskaidrojot ikviena potenciālā nākotnes scenārija īstenošanas pozitīvos un negatīvos aspektus.

Izaicinājumu netrūkst

„Kūdras nozarei ir nepārtraukti izaicinājumi jau kopš 2020. gada, kad saasinājās jautājums par šī resursa izmantošanu, jo īpaši enerģētikā, un tika atvēlēts finansējums nozares transformācijai, vienlaikus, neraugoties uz starptautiskiem satricinājumiem, kūdras substrāta eksporta pieauguma temps nemainās,” skaidro SIA Laflora valdes priekšsēdētājs un Latvijas Darba devēju konfederācijas padomes loceklis Uldis Ameriks.

Kopš 2008. gada sākuma līdz 2023. gada 3. ceturkšņa beigām izglītības nozares vidējās regulārās bruto mēnešalgas izmaiņas bijušas visbēdīgākās uz pārējo fona un drīzumā būs pielīdzināmas mazumtirdzniecības veikala darbinieka vidējai regulārai mēnešalgai.

Pieņemot skolotāja algu par bāzi vai vienību, 2008. gadā veikala darbinieks vidēji pelnīja 0,7 izglītības darbinieka vidējās algas, bet 2023. gadā jau 0,91 izglītības darbinieka algu.

Krīzes un svārstības

Vidējā alga dažādās nozarēs aug dažādi, tādēļ arī par visu nozaru pārstāvjiem, jo sevišķi laikā, kad naudas vērtība strauji mainās, nav iespējams spriest vien no valsts vidējās algas izmaiņas. Līdz ar algas devalvēšanos vai straujāku pieaugumu mainās atsevišķās nozarēs strādājošo labklājība un pozicionējums starp citiem. Proti, pat, piedzīvojot algas pieaugumu, cilvēki nevar atļauties tikpat daudz kā tie, kuriem algas pieaugums bijis lielāks. Pirms 2008. gada krīzes daudzas nozares atradās pavisam citā situācijā nekā šodien, un, salīdzinot izglītības un veselības aprūpes darbinieku vidējās algas, tās bija krietni tuvākas nekā šobrīd. Salīdzinājumam Dienas Bizness izvēlējās dažādu nozaru apakšnozares, lai parādītu gan izmaiņas apstrādes rūpniecībā, gan valsts pārvaldē, gan tirdzniecībā.

Dziļai materiālai un sociālai nenodrošinātībai pakļauto iedzīvotāju skaits pagājušajā gadā sasniedza zemāko īpatsvaru pēdējo septiņu gadu laikā, tā laužot arī pēcpandēmijas trūkuma pieaugumu sabiedrībā.

Par to liecina Centrālās statistikas pārvaldes 2023. gada ienākumu un dzīves apstākļu aptauja, kurā piedalījās 10,2 tūkstoši respondentu (vecumā no 16 gadiem) no 5,8 tūkstošiem Latvijas mājsaimniecību. Viszemāko ienākumu grupā – lielākais uzlabojums 2023. gadā dziļai materiālai un sociālai nenodrošinātībai bija pakļauti vien 6,2% iedzīvotāju, kas ir par 1,6 procentpunktiem mazāk nekā 2022. gadā, kad trūkumcietēju īpatsvars bija 7,8%, liecina CSP aptaujas dati. Iedzīvotāji tiek uzskatīti par dziļi sociāli un materiāli nenodrošinātiem, ja viņiem piemīt vismaz septiņas no 13 nenodrošinātības pazīmēm, piemēram, mājsaimniecība nespēj segt komunālos maksājumus vai nelielu naudas summu tērēt tikai sev, vai nevar atļauties kādu vaļasprieku.

Šonedēļ, 7. martā sākas skolēnu pieteikšanās Ēnu dienai, kas norisināsies 4. aprīlī.

Skolēni izglītības organizācijas “Junior Achievement Latvia” veiktajā aptaujā norādījuši, ka piedalīsies Ēnu dienā, lai pārliecinātos, vai izvēlētā profesija atbilst viņu priekšstatiem (75%). Vienlaikus piemērotas darba vietas atrašana nākotnē uztrauc 80% skolēnu.

“Ēnu diena jau tradicionāli ir kļuvusi par platformu, kur satiekas darba devēji un nākotnes darbinieki, lai labāk izprastu viens otra gaidas un prasības. Mūsu veiktajā aptaujā darba devēji un jaunieši bija vienisprātis par svarīgākajām prasmēm darba tirgū, taču uzņēmēji īpaši izcēla sadarbības un komunikācijas prasmju nozīmi – tieši tās būtu visvairāk jāuzlabo. Ēnu diena ir pirmais solis šo prasmju attīstīšanā, dodot jauniešiem iespēju aktīvi uzdot jautājumus, ielūkoties potenciālajā darba vidē un trenēt savas komunikācijas prasmes reālās situācijās,” pauž “Junior Achievement Latvia” vadītājs Jānis Krievāns.

Šodien, 4. aprīlī Latvijā norisinās izglītības organizācijas “Junior Achievement Latvia“ organizētā Ēnu diena.

Šogad skolēnus ar dažādām profesijām iepazīstina 2299 ēnu devēji, kopumā ēnošanai piedāvājot 13 048 vakances. Lielāko skolēnu pieteikumu skaitu šogad saņēmušas policijas inspektora, jurista un fizioterapeita profesijas. “Lai veiksmīgi izvēlētos savu nākotnes profesiju, ir svarīgi to iepazīt no pirmavota. Ēnu diena skolēniem sniedz unikālu iespēju ielūkoties interesējošās profesijas ikdienā, uzdot jautājumus un izprast, kādi ir karjeras nosacījumi. Šogad īpaši aktīvi bijuši 9. klašu skolēni – tieši viņiem šis ir īstais brīdis pieņemt nozīmīgus lēmumus par savu nākotni,” stāsta “Junior Achievement Latvia” vadītājs Jānis Krievāns.

Skolēnu pieprasītākās profesijas, ņemot vērā pieteikumu skaitu, šogad ir policijas inspektors (296 pieteikumu), jurists (295), fizioterapeits (212), programmētājs (209), gaisa kuģa stjuarts (195), kinologs (161), televīzijas/radio raidījumu vadītājs (161), ugunsdzēsējs glābējs (150).Savukārt darba devēju piedāvātākās ēnu vietas šogad bijušas profesijās policijas inspektors (324 vakances), ugunsdzēsējs glābējs (196), jurists (173), programmētājs (164), farmaceits (146), iestādes vadītājs/direktors (141), sporta treneris (139), sabiedrisko attiecību speciālists (136).

Pērn saules elektrostacijās saražotā elektroenerģija pieaugusi 2,2 reizes, rēķinot pret 2023. gadu, saražotas 536 GWh, liecina Centrālās statistikas pārvaldes operatīvie dati. Patēriņa pusē būtisku izmaiņu nav, izņemot autotransportu, kur aug elektroenerģijas patēriņš.

2024. gadā kopā hidroelektrostacijās, vēja un saules elektrostacijās saražoja 4022 GWh elektroenerģijas, kas ir par 6,5% (282 GWh) mazāk nekā gadu iepriekš. Vēja elektrostacijās pieaugums no 2023. gada uz 2024. gadu ir nebūtisks, saražojot kopumā 276 GWh elektroenerģijas, kas ir par 5 GWh vairāk nekā gadu iepriekš.

Liels pieaugums tikai saules elektrostacijās

Kritumu pērn veido hidroelektrostacijās saražotās elektroenerģijas samazinājums. 2024. gadā hidroelektrostacijās saražoja 3210 GWh, kas ir par 15,4% mazāk nekā 2023. gadā. Šādas svārstības ir saistītas ar ūdens pieplūdumu Daugavā, un līdzīga lieluma svārstības ir novērotas arī iepriekš. No atjaunīgajiem energoresursiem (AER) koģenerācijas stacijās 2024. gadā saražotas 621,3 GWh, kur lielāko daļu veido biomasas koģenerācijas stacijas (457 GWh). Abos ražošanas veidos, tostarp biogāzes koģenerācijas stacijās, ražošanas apjomi nedaudz sarukuši. Pēc būtības nopietnas izmaiņas ir tikai saules elektrostaciju ģenerētās jaudas apjomos, kas gada laikā dubultojušās. Kopumā no AER saražotās elektroenerģijas apjoms veido 4643 GWh. 2024. gadā AER īpatsvars elektroenerģijas ražošanā bija 73%.

Jo lielāks ir valsts iedzīvotāju sagaidāmais darba mūža ilgums, jo mazāks, ar atsevišķiem izņēmumiem, ir šīs valsts vispārējās valdības bruto parāds procentos no iekšzemes kopprodukta (IKP). Šādu hipotēzi var izvirzīt pēc Eurostat datu izpētes.

2024. gadā paredzamais vidējais darba mūža ilgums 15 gadus veciem un vecākiem cilvēkiem Eiropas Savienībā bija 37,2 gadi. Latvijā šis lielums ir ļoti tuvu vidējam – 37,4 gadi, no Nīderlandes, Zviedrijas un Dānijas atpaliekam par aptuveni pieciem gadiem. Valstu ar mazu parādu iedzīvotāju vidējais paredzamais darba mūža ilgums visbiežāk pārsniedz ES vidējo lielumu.

Vecā Eiropa kā paraugs

Ievērojot, ka Austrumeiropas ekonomika uzvedas kā jaunattīstības valstīm un arī parāda veidošana pēdējos 20 gados bijusi atkarīga no valstu politikas par paraugu izvirzītajai hipotēzei, ka valstīm ar lielāku vidējo darba mūža ilgumu parādi ir mazāki, Dienas Bizness uzmanību pievērsa Vecās Eiropas zemēm. Pirmkārt aplūkosim piecas lielākās parādnieces, sākot ar Grieķiju, kur valsts parāds ir 153% no IKP. Vidējais sagaidāmais darba mūža ilgums valstī ir tikai 34,8 gadi, kas ir par 2,4 gadiem mazāk nekā ES vidējais lielums. Tomēr sakarību nevar saprast kā tiešu proporciju, jo Itālija, kas gan ir otra lielākā ES parādniece ar parādu 135,53% no IKP, var lepoties ar zemāko sagaidāmo darba mūža ilgumu Vecajā Eiropā – 32,8 gadi.

Latvijas reālās algas pieaugums no 1994. gada līdz 2024. gadam bijis 245%, Lietuvas – 290%, bet Igaunijas – 236%, liecina Igaunijas parlamenta Ārlietu komisijas priekšsēdētāja Marko Mikhelsona ieraksts sociālajā tīklā X, kuru izcēlis pašmāju rakstnieks un ekspolitiķis Māris Mičerevskis ar piebildi, ka vajadzētu izbeigt “vaidu kori”, kas dzied dziesmu, ka Latvijā viss ir slikti.

Dienas Bizness mēģināja noskaidrot - “Viss ir slikti” vai arī esam pilnīgā “Leiputrijā”?

Skaitļi runā – labi, slikti, patiesi?

Pirmais uzdevums bija konstatēt, vai M. Mikhelsons nav pārskatījies. Proti, reālo algu izmaiņas procentos Eiropas valstīs no 1994. gada līdz 2024. gadam tiek norādītas bez skaidri saskatāma avota, un pirmajā acu uzmetienā skaitļi Baltijā patiesi šokē, jo tuvākie sekotāji, piemēram, Polija, var lepoties vien ar 107,9% lielu reālās algas pieaugumu. Statistiskie dati ir atbilstoši OECD reālo algu aprēķiniem, ko starptautiskā organizācija veic jau ilgstoši visām OECD dalībvalstīm. Proti, tie ir patiesi uz papīra, bet jāteic, ka pirmā desmitgade atjaunotajā brīvvalstī nerit pēc normāliem ekonomikas likumiem, tādēļ atbildēt uz jautājumu skaidri un pārliecināti nav iespējams. Lai arī reālā alga nozīmē inflācijas iekļaušanu aprēķinos, vēl atliek jautājums - vai reālās algas pieaugums Latvijā nozīmē to, ka ikkatram cilvēkam ir iespēja nopirkt krietni vairāk preču un pakalpojumu? Ja tā būtu, mēs noteikti ēstu labāk, tomēr nezināmu iemeslu dēļ ļaudis sūrojas par pārtikas cenām. Situāciju kopš 1994. gada kropļo gan ēnu ekonomika, gan enerģētikas sektora transformācija, gan virkne makroekonomisko procesu, kas izrietēja kā sekas sistēmas pārejai no sociālistiskā uz kapitālistisko modeli.

Šī gada jūnijs iezīmē rūpniecības atkopšanos. 2025. gada jūnijā, salīdzinot ar pērnā gada jūniju, rūpniecības produkcijas apjoms salīdzināmajās cenās audzis par 7,2%, liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati.

Apstrādes rūpniecībā pieaugums pret pērnā gada jūniju ir 7%, kas ir prāvākā izaugsme kopš 2022. gada maija. Kopumā tieši šīs sadaļas izaugsme ir labs indikators un liecina par ekonomiskās situācijas uzlabošanos. Ražošanas apjomi palielinājās elektroenerģijas un gāzes apgādē – par 19,2%, bet saruka ieguves rūpniecībā un karjeru izstrādē – par 21,1%.

Atkopjas kokrūpniecība un pārtikas ražošana

Lielākais rūpniecības produkcijas apjoma pieaugums apstrādes sadaļā bijis gumijas un plastmasas izstrādājumu ražošanā – par 31,1%, tad seko nemetālisko minerālu izstrādājumu ražošana – pieaugums par 18,3%, pieaugums arī automobiļu, piekabju un puspiekabju ražošanā – par 14,8%, iekārtu, mehānismu un darba mašīnu ražošanā – par 12,9%, kā arī datoru, elektronisko un optisko iekārtu ražošanā – par 11,4%. Pēc apjoma būtiskākās nozares apstrādes rūpniecībā ir koksnes un koka izstrādājumu ražošana un pārtikas produktu ražošana.

Vidējais patēriņa cenu līmenis 2025. gada jūlijā, salīdzinot ar 2024. gada jūliju, pieauga par 3,8%. Lielākā ietekme uz inflāciju vēl aizvien bijusi pārtikas cenām, lai arī īstermiņā, vērtējot pret šā gada jūniju, vērojamas atsevišķas pozitīvas pārmaiņas.

Lielākā ietekme uz vidējā patēriņa cenu līmeņa izmaiņām gada griezumā bijusi pārtikai un bezalkoholiskajiem dzērieniem, galvenokārt kafijas, mājputnu gaļas, svaigu augļu, šokolādes, olu, sviesta un žāvētas, sālītas vai kūpinātas gaļas cenu pieaugumam. Jau kopš gada sākuma valdības līmenī bijuši dažādi piedāvājumi ierobežot pārtikas cenu pieaugumu, kas ir lielākā sastāvdaļa inflācijas kopējā grozā, jo sevišķi pavasara un vasaras mēnešos. Kopš maija Ekonomikas ministrija nākusi klajā ar vairākiem piedāvājumiem. Pirmkārt, panākts, ka lielveikali veido mazcenu grozus.

Otrkārt, konkurences veicināšanas nolūkā tiks izveidots salīdzināšanas rīks, kurā tirgotājiem būs jāiesniedz cenas reizi dienā. Proti, valsts kontrolēts cenu salīdzināšanas rīks pieejams jau no 1. augusta. Pirmās indikācijas par valdības akciju ietekmi ir jūtamas. 2025. gada jūlijā cenas par 13,3% samazinājās svaigām vai atdzesētām zivīm, šokolādei par 1,9, konditorejas izstrādājumiem par 0,9%, biezpienam – par 2,4%, saldumiem – par 3,7%, svaigiem dārzeņiem – par 3,4%, liecina CSP dati. Tajā pašā laikā svaigi augļi auga cenā par 3%, kartupeļi – par 9,9%, palielinājās cena maizei (par 1,2%), žāvētai, kūpinātai un sālītai gaļai par 1,2% un vēl citām lietām. Kopējais saldo mēneša laikā ir tuvs nullei.

Valsts pamatbudžeta bāzes izdevumi 2026.gadam aprēķināti 12,966 miljardu eiro apmērā, un 2027.gadam 12,758 miljardu eiro apmērā, liecina Finanšu ministrijas (FM) sagatavotais un valdībā iesniegtais informatīvais ziņojums "Par valsts pamatbudžeta un valsts speciālā budžeta bāzi un izdevumu pārskatīšanas rezultātiem 2026., 2027., 2028. un 2029.gadam", kuru plānots izskatīt otrdienas valdības sēdē.

Vienlaikus izdevumu samazināšanas rezultātā 2026.gadam ir atrasti papildu 171,065 miljoni eiro, kas primāri ir novirzāmi fiskālās telpas uzlabošanai, teikts FM ziņojumā. Savukārt trīs gados no 2026. līdz 2028.gadam kopumā publiskā sektora izdevumi samazināti 479 miljonu eiro apmērā, informē FM.

Tāpat ministrijā norāda, ka 2026.gada fiskālā telpa sākotnēji pie nemainīgas politikas tika lēsta 39,7 miljonu eiro apmērā. Savukārt, kad nozaru ministrijas kopīgi identificēja un vienojās par izdevumu samazinājumu 171 miljona eiro apmērā, fiskālā telpa 2026.gadam pieauga un sasniedz 210 miljonus eiro, informē FM.

Šā gada 13.maijā Ministru kabinets (MK) noteica uzdevumu publiskajā sektorā pārskatīt izdevumus un sagatavot priekšlikumus to samazināšanai 2026.gada budžetā vismaz 150 miljonu eiro apmērā.

Valdība otrdien pēc Finanšu ministrijas (FM) informatīvā ziņojuma "Par valsts pamatbudžeta un valsts speciālā budžeta bāzi un izdevumu pārskatīšanas rezultātiem 2026., 2027., 2028. un 2029.gadam" uzklausīšanas atbalstīja izdevumu samazinājumu 171 miljona eiro apmērā 2026.gada budžetā.

Ziņojumā teikts, ka izdevumu samazināšanas rezultātā 2026.gadam ir atrasti papildu 171,065 miljoni eiro, kas primāri ir novirzāmi fiskālās telpas uzlabošanai. Savukārt trīs gados no 2026. līdz 2028.gadam kopumā publiskā sektora izdevumi samazināti 479 miljonu eiro apmērā.

Tāpat FM ziņojumā teikts, ka 2026.gada fiskālā telpa sākotnēji pie nemainīgas politikas tika lēsta 39,7 miljonu eiro apmērā. Savukārt, kad nozaru ministrijas kopīgi identificēja un vienojās par izdevumu samazinājumu 171 miljona eiro apmērā, fiskālā telpa 2026.gadam pieauga un sasniedz 210 miljonus eiro.

Par fiskālās telpas jeb papildu līdzekļu izlietojumu lems valdība turpmākajā budžeta izskatīšanas gaitā, aģentūrai LETA norādīja FM.

Latvijā ir diezgan neskaidrs, kas vispār ir vidusšķira valstī un cik tā mums ir reāla, atzīst Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes speciālisti. Pētījumi veikti par sociālās nevienlīdzības jautājumiem, bet pārsvarā par sabiedrības mazturīgāko daļu, tostarp konsultējot Latvijas tiesībsargu. Pētīt vidusslāņa, kas ir sabiedrības balsts, izmaiņas traucē finansējuma trūkums.

Šādi ir galvenie secinājumi pēc Dienas Biznesa sarunas ar Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes asociētajām profesorēm Līgu Rasnaču un Baibu Belu.

Kas ir vidusslānis? Ir izmaiņas?

“Ir diezgan neskaidrs, ko mēs vispār ar šo jēdzienu – vidusšķira vai vidusslānis - saprotam. 2018. gadā tika veikts SKDS pētījums, kur tika veikta salīdzināšana arī ar pētījuma datiem pirms 10 gadiem. Viens no secinājumiem bija, ka ir labi – vidusšķira mums ir pieaugusi! Tomēr, analizējot atsevišķus faktorus, izrādījās, ka nekas būtiski 10 gadu laikā nav mainījies,” tā L. Rasnača. Viņa uzsver, ka liela nozīme ir pašu cilvēku izjūtām un pašuztverei sabiedrībā. “Ir skaidrs, ka vairāk nekā puse no sabiedrības locekļiem vēlas sevi definēt kā vidusšķiru. Tad ir jautājums, kā izmērīt šo piederību vidusslānim, un pirmais no visiem ir ienākumi, jo tas ir skaidrs un saprotams lielums. Līdztekus jāteic - tas nebūt nav vienīgais kritērijs,” pauž L. Rasnača, to pamatojot gan ar sociālās drošības, gan drošības valstī vispār aspektiem. Pirmkārt, vai, zaudējot darbu Latvijā, cilvēks paliek piederīgs vidusšķirai vai tomēr nē? Kādas ir garantijas cilvēka mantiskajam stāvoklim krīzes brīžos? No otras puses ir jautājums - kādas ir prasības, lai piederētu vidusšķirai?

Pie šāda secinājuma jānonāk, pētot Eurostat datus par dažādām Eiropas Savienības valstīm, salīdzinot kādu īpašu matemātiski izveidotu rādītāju, kurā apvienota pirktspēja un iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju, kas Latvijas gadījumā pēdējos piecus gadus praktiski stāv uz vietas.

Eiropas indekss valstu salīdzināšanai

Pirktspējas koriģētais iekšzemes kopprodukts (IKP) uz vienu iedzīvotāju ir Eurostat mērījums visās Eiropas Savienības valstīs, kur IKP uz iedzīvotāju ir saprotamākā mērījuma daļa. To iegūst, dalot IKP ar vidējo iedzīvotāju skaitu valstī atbilstošajā gadā. Datus par valstīm sniedz to statistikas pārvaldes, lietojot vienotu metodiku. IKP pēc būtības ir ekonomiskās aktivitātes mērs, kas tieši attiecas uz tautsaimniecības saražoto preču un pakalpojumu kopējās izlaides vērtību, atskaitot starppatēriņu, bet pieskaitot neto nodokļus par ražojumiem un importu. Vidējais iedzīvotāju skaits valstī tiek minēts tādēļ, ka faktiski neviens ES vairs neveic tautas skaitīšanu pēc vecajiem standartiem, bet iedzīvotāju uzskaite ir elektroniska, izmantojot valsts datu avotus. Tā katrā valstī tiek iegūts vidējais iedzīvotāju skaits, kas tuvināti atbilst reālajam skaitam, ja šāda skaitīšana tiktu veikta. Statistikas tabulā redzamais pirktspējas koriģētais IKP uz iedzīvotāju gadā ir IKP uz iedzīvotāju valstī, kas izteikts pirktspējas standartos (PPS). Stāsts ir par kopēju valūtu, kas novērš cenu līmeņu atšķirības starp valstīm, lai varētu jēgpilni salīdzināt IKP apjomu. Vērtības tiek piedāvātas arī kā indekss, kas aprēķināts attiecībā pret Eiropas Savienības vidējo rādītāju, kas noteikts kā 100 vienības. Ja valsts indekss ir lielāks par 100, tad šīs valsts pirktspējas koriģētais IKP līmenis uz vienu iedzīvotāju ir augstāks par ES vidējo un otrādi. Indekss pēc būtības arī paredzēts salīdzinājumiem starp valstīm Eurostat metodoloģijā.

Latvijas iedzīvotāju finansiāla noslāņošanās gan reģionāli, gan pēc profesiju grupām, gan citādos aspektos ir viena no būtiskākajām valsts attīstības problēmām, kas drīzāk ir citu problēmu sekas un iznākums, liecina gada garumā veiktais Dienas Biznesa pētījums Paēdusi sabiedrība – stabila valsts.

Šis raksts apkopo 11 dažādu publikāciju secinājumus, lai veidotu kopainu un sniegtu pētījuma secinājumus sabiedrībai, likumdevējam un biznesa videi.

Apvērstā kohēzija

Lai arī Latvija kā Eiropas Savienības dalībvalsts ik gadu investē aizvien lielākus līdzekļus kohēzijas politikas realizēšanā, rezultāts ir pretējs. Latvijas depopulācija notiek straujā tempā, un no Rīgas un Pierīgas attālinātie reģioni iedzīvotājus zaudē strauji, bet atlikušie saņem krietni mazāku atalgojumu nekā galvaspilsētas apkaimē, zaudē mobilitātes iespējas, jo sabiedriskā transporta plūsmas intensitāte tiek samazināta tieši proporcionāli attālumam no lielajām pilsētām. Papildu problēmas atklāj Latvijas Pašvaldību savienības dati un konsultantu secinājumi, kur viens no nozīmīgākajiem ir iedzīvotāju ienākumu nodokļa ieņēmumu kritums, kas pamatīgi iespaido pašvaldību spēju ieguldīt attīstības projektos, turklāt administratīvi teritoriālās reformas kritika jau ir pāraugusi pašvaldību līmeni, un tās rezultāti tiek vērtēti drīzāk negatīvi, nekā pozitīvi, ja raugāmies uz nomaļu problēmu kā uz noslāņošanās cēloni reģionālā līmenī. Faktiski Latvijas kohēzijas politiku var dēvēt par apvērsto kohēziju, kad, neraugoties uz investīcijām, lai kaut ko mainītu un reģionu iedzīvotāju dzīves līmeni tuvinātu Rīgai, notiek pretējais. Proti, iedzīvotāji reģionus vienkārši pamet, un apgalvojums, ka vidējās algas tuvojas Rīgas līmenim, neiztur kritiku, jo šī tuvošanās ir uz izbraukušo rēķina. Vidējo algu rēķina vien no atlikušo iedzīvotāju ieņēmumiem.