Latvijas ekonomikas attīstība pašlaik ir diezgan trausla un iekšzemes kopprodukta (IKP) izaugsmi pavada virkne risku, intervijā atzina konsultāciju kompānijas "EY" partneris Baltijas valstīs Guntars Krols.
"Risku ir gana daudz - ir inflācija, ir procentu likmju kāpums, un arī kopumā valsts konkurētspēja nav attīstījusies ļoti pozitīvā virzienā. Tas ir radījis gana daudz izaicinājumu uzņēmumiem, kuri mēģināja eksportēt savus produktus vai pakalpojumus. Tādēļ IKP izaugsme var būt ierobežota vai pat negatīva tuvākajos gados," sacīja Krols.
Viņš atzina, ka viens no problēmu iemesliem slēpjas arī tajā, ka pirms zināma laika netika pieņemti vajadzīgie lēmumi ne biznesa, ne valsts pusē un tādēļ tagad ir redzams, ka, piemēram, kaimiņvalstis daudz sekmīgāk spēj piesaistīt investīcijas.
"To var salīdzināt ar to, ka koks no sākuma ir jāiestāda un tikai pēc desmit gadiem tas var nest augļus. Tieši šādā situācijā ir arī Latvija, jo ļoti daudzas lietas netika izdarītas pirms desmit, 15 gadiem un šobrīd nav augļu, kurus plūkt un izmantot. Tas parādās arī investīciju jomā, jo ir jautājums, cik daudz kapitāla tika ieguldīts privātajā sektorā, kādi lēmumi tika pieņemti par infrastruktūras attīstīšanu vai darbaspēka kompetenču attīstīšanu. Tie ir lēmumi, kuru rezultātus mēs šobrīd izbaudām, - ekonomiskā izaugsme ir ierobežota," atzina Krols.
Viņš uzsvēra, ka tādēļ arī naudas daudzums, kuru valsts var izmantot tālāk visās izdevumu pozīcijās - gan medicīnai, gan izglītībai, gan pārējām nozarēm - ir ierobežots. Rezultātā kopumā ir jācīnās ar to, ka ekonomika ir pārāk maza, nevis par to, ka kādā konkrētā jomā vajag taupīt nedaudz vairāk.
"Diemžēl jātaupa ir visur, jo ekonomika nav izaugusi tiktāl, cik varēja izaugt. To mēs redzam gan IKP, gan vidējā algu līmenī, kur Lietuva mūs jau ir apsteigusi, un diemžēl mums šobrīd ir jākļūst par tiem Baltijas bārenīšiem," pauda "EY" partneris Baltijas valstīs.
Kā viena no problēmām parādās tas, ka Latvija atpaliek tajā, cik ir investēts vietējais kapitāls. Turklāt runa ir ne tik daudz ir par lielāko uzņēmumu, bet par vidējo un mazo uzņēmumu segmentu. Ir redzams, ka pēc 2008.gada finanšu krīzes daudzi baidās izmantot kredītresursus. Tādēļ arī tad, ja uzņēmumi ražo ļoti labu produktu vai sniedz labus pakalpojumus un varētu savus darbības apjomus iepriekšējos gados dubultot vai trīskāršot, uzņēmēji piesardzības dēļ ir izvēlējušies to nedarīt.
Savukārt vērtējot pārmetumus bankām, ka tās ir pārāk kūtras kreditēšanā, Krols atzina, ka taisnība, kā parasti, ir kaut kur pa vidu. Tostarp var piekrist bankām, kuras saka, ka projektu daudzums un kvalitāte nav atbilstoša tam, lai notiktu plaša kreditēšana. Jau ilgstoši ir runāts arī par to, ka Latvijas uzņēmumiem pietrūkst pašu kapitāla, jo ir jābūt pareizai attiecībai, cik ir aizņemtie līdzekļi un cik uzņēmēji riskē ar pašu kapitālu. Vienlaikus jāatzīst, ka bankas atsevišķos sektoros ir pārāk piesardzīgas.
"EY" partneris Baltijas valstīs tāpat norādīja, ka gan no pētījumiem, gan arī ikdienā ir redzams, ka valsts ne ļoti grib ārvalstu investīcijas, vai vismaz ir redzams, ka Igaunija un Lietuva to grib daudz vairāk un daudz vairāk dara investīciju piesaistē. Turklāt jautājums ne tik daudz ir par valsts pievilcību, par nodokļu vidi utt., bet cik ļoti valsts grib, lai investīcijas nāk un tās attieksmi pret investīcijām.
"Neizskatās, ka valstij investīciju piesaiste būtu bijusi prioritāte un nav likts uzsvars piesaistīt būtiskas investīcijas un veicināt strauju ekonomisko izaugsmi. Diemžēl jebkuriem lēmumiem, kas šobrīd tiek pieņemti, rezultāts uz ekonomisko attīstību būs tikai pēc vairākiem gadiem, līdz ar to aicinājums politiskajiem spēkiem būtu padomāt par ilgtermiņa lēmumiem, kas sabalansētu īstermiņa ekonomiskās vajadzības ar ilgtermiņa mērķiem, lai iestādītu "dažus kokus" un būtu pamats izaugsmei arī pēc desmit gadiem," uzsvēra Krols.
Viņš piebilda, ka Latvijas Investīciju un attīstības aģentūra un Rīgas Investīciju aģentūra ir veiksmīgas un ļoti labi darbojas, tomēr ir jāuzdod jautājums, kāpēc līdzīgām aģentūrām Igaunijā un Lietuvā pieejamie resursi ir daudzkārt lielāki un valsts devusi šīm institūcijām daudz plašāku mandātu nekā Latvijā.
