2016. gadā mājsaimniecību patēriņa izdevumi bija vidēji 333 eiro uz vienu mājsaimniecības locekli mēnesī, kas ir par 17 eiro jeb 5,4 % vairāk nekā 2015. gadā, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) jaunākie dati. Salīdzināmajās cenās, ņemot vērā patēriņa cenu pieaugumu par 0,1 %, patēriņa izdevumi palielinājušies par 5,3 %.

No visām mājsaimniecībām pērn visvairāk tērēja mājsaimniecības Rīgā – 406 eiro vidēji uz mājsaimniecības locekli, kas ir par 4,7 % jeb 18 eiro vairāk nekā 2015. gadā. Mājsaimniecību tēriņi pilsētās pieauga par 5,9 % jeb 20 eiro un sasniedza vidēji 363 eiro uz vienu mājsaimniecības locekli mēnesī. Savukārt laukos patēriņa izdevumi palielinājās par 4,0 % jeb 10 eiro un sasniedza vidēji 269 eiro uz vienu mājsaimniecības locekli mēnesī.

«Patēriņa izdevumu pieaugumu kopš 2011. gada veicināja atalgojuma kāpums, kā arī nodarbinātības pieaugums. 2016. gadā, salīdzinot ar 2015. gadu, neto darba samaksa pieauga par 4,7 %, savukārt nodarbināto iedzīvotāju īpatsvars palielinājās par 0,8 procentpunktiem. Tomēr jāatzīst, ka tēriņu pieaugums ir visai lēns, kas liecina par zināmu mājsaimniecību piesardzību savu tēriņu realizācijā, domājot par uzkrājumiem nākotnes izaicinājumiem. Pēc Finanšu un kapitāla tirgus komisijas datiem 2016. gada beigās rezidentu mājsaimniecību noguldījumi Latvijas bankās bija par 9,8 % jeb 481 miljonu eiro lielāki nekā gadu iepriekš,» skaidro CSP.

Mājsaimniecību patēriņa izdevumi 2014. gadā bija vidēji 299 eiro uz vienu mājsaimniecības locekli mēnesī, kas ir par 1,24 eiro jeb 0,4% mazāk nekā 2013. gadā, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) jaunākie dati.

Salīdzināmajās cenās, ņemot vērā patēriņa cenu pieaugumu par 0,6%, patēriņa izdevumi saruka par 1,0%.

Patēriņa izdevumu kāpums 2014. gadā turpinājās tikai galvaspilsētā – Rīgā. Mājsaimniecības Rīgā 2014. gadā tērēja 377 eiro – par 3,3% jeb 12 eiro vairāk nekā 2013. gadā.

2014. gadā pilsētu mājsaimniecību tēriņi pieauga par 0,1% un sasniedza vidēji 322,95 eiro uz vienu mājsaimniecības locekli mēnesī. Savukārt mājsaimniecību patēriņa izdevumi laukos bija vidēji 250 eiro uz vienu mājsaimniecības locekli mēnesī – par 1,9% mazāk nekā 2013. gadā.

Mājsaimniecības atturīgi izmantoja patēriņam savā rīcībā esošo ienākumu. To varēja ietekmēt gan Latvijas pievienošanās eirozonai, gan ekonomiskā nestabilitāte, kā arī citi faktori. Patēriņa izdevumu samazinājumu laukos papildus ietekmēja lauksaimniecības produkcijas iepirkuma cenu kritums un Krievijas ieviestie importa ierobežojumi.

Saeima ceturtdien galīgajā lasījumā pieņēma likuma grozījumus, paredzot veikt virkni pasākumu siltumapgādes un apkures izmaksu pieauguma daļējai segšanai mājsaimniecībām.

Grozījumi Energoresursu cenu ārkārtēja pieauguma samazinājuma pasākumu likumā veikti, lai mazinātu negatīvo sociālekonomisko ietekmi uz iedzīvotāju ienākumiem, kas saistīti ar iepriekš nepieredzētu energoresursu strauju cenu kāpumu.

Atbalsta pakotnē iekļauto pasākumu kopējo atbalsta summa būs ap 442,25 miljoniem eiro.

Atbalsts siltumapgādes un apkures nodrošinājuma izmaksu segšanā mājsaimniecībām risinājums ir horizontāls atbalsts mājsaimniecībām ar siltumapgādi un apkuri saistīto izmaksu pieauguma daļējai segšanai no valsts budžeta līdzekļiem un tas nosaka sešus atbalsta veidu virzienus - centralizētā siltumapgāde, dabasgāze, ko izmanto apkurei, elektroenerģija, ko izmanto apkurei, kā arī koksnes granulas, koksnes briketes un malka.

Mājsaimniecību patēriņa izdevumi 2012. gadā vidēji uz vienu mājsaimniecības locekli mēnesī bija 198 lati, kas ir par 11 latiem vairāk nekā 2011. gadā, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) veiktā mājsaimniecību budžetu apsekojuma datu analīze. Tomēr SEB bankas eksperts Edmunds Rudzītis pieļauj, ka šī summa varētu būt lielāka.

Pēdējos divos gados vērojama mērena mājsaimniecību patēriņa pieauguma tendence, tomēr patēriņa izdevumi 2012. gadā joprojām bija zemāki nekā 2008. gadā.

Patēriņa izdevumu palielinājums 2012. gadā pret 2011. gadu faktiskajās cenās bija 5,7%. Tajā pašā laikā patēriņa cenas palielinājās par 2,3%, kā rezultātā patēriņa izdevumi salīdzināmajās cenās pieauga par 3,3%.

Lielāki patēriņa izdevumi bija pilsētās dzīvojošām mājsaimniecībām, kurās tie sasniedza 215 latus vidēji uz vienu mājsaimniecības locekli mēnesī. Laukos tie bija 163 lati.

Vislielākais patēriņa izdevumu pieaugums 2012. gadā bija uzņēmēju un pašnodarbināto mājsaimniecībās – par 22%, savukārt vismazākais tas bija pensionāru mājsaimniecībās – par 1,6%.

Nodokļu reformas ietvaros ar 2018. gada 1. janvāri vairākas būtiskas izmaiņas skars arī saimnieciskās darbības veicējus (pašnodarbinātās personas), tostarp arī zemnieku saimniecības īpašniekus un individuālos komersantus, atgādina Valsts ieņēmumu dienests (VID).

Galvenās izmaiņas saimnieciskās darbības veicējiem ir saistītas ar to, kā tiks aprēķināts ienākums, no kura jāmaksā iedzīvotāju ienākuma nodoklis, iedzīvotāju ienākuma nodokļa likmēm un valsts sociālās apdrošināšanas obligātajām iemaksām.

Lielai daļai saimnieciskās darbības veicēju nākamgad no ienākumiem būs jāmaksā mazāks nodoklis, jo ir ieviesta progresīvā iedzīvotāju ienākuma nodokļa likme. Tas nozīmē, ka gada ienākumiem līdz 20 004 eiro tiks piemērota 20% iedzīvotāju ienākuma likme (līdzšinējo 23% vietā); ienākumiem no 20 004 eiro līdz 55 000 eiro tiks piemērota 23% likme, un tikai tai ienākumu daļai, kas pārsniegs 55 000 eiro tiks piemērota 31,4% likme.

Lai mazinātu negatīvo sociālekonomisko ietekmi uz iedzīvotāju ienākumiem, kas saistīti ar iepriekš nepieredzētu energoresursu strauju cenu kāpumu, paredzēta virkne pasākumu siltumapgādes un apkures nodrošinājuma izmaksu segšanai mājsaimniecībām, paredz valdības otrdien atbalstītie grozījumi Energoresursu cenu ārkārtēja pieauguma samazinājuma pasākumu likumā.

Atbalsta pakotnē iekļauto pasākumu kopējo atbalsta summu plānots palielināt no sākotnēji pieteiktajiem 350 līdz 442,25 miljoniem eiro.

Atbalsts siltumapgādes un apkures nodrošinājuma izmaksu segšanā mājsaimniecībām risinājums ir horizontāls atbalsts mājsaimniecībām ar siltumapgādi un apkuri saistīto izmaksu pieauguma daļējai segšanai no valsts budžeta līdzekļiem un tas paredz sešus atbalsta veidu virzienus - centralizētā siltumapgāde, dabasgāze, ko izmanto apkurei, elektroenerģija, ko izmanto apkurei, kā arī koksnes granulas, koksnes briketes un malka.

Tirgotāju elektroenerģijas piedāvājumos mājsaimniecībām jau pašreizējā elektroenerģija cena pārsniedz 0,1 eiro par kilovatstundu (eiro/KWh). Aplēses liecina, ka šī tendence apkures sezonā visticamāk pieaugs. Tāpēc noteikti elektroenerģijas cenas griesti, virs kuriem mājsaimniecībām tiktu 50% apmērā kompensētas izmaksas par elektroenerģiju - 0,16 eiro/KWh, proti, valsts kompensē 50% no elektroenerģijas cenas, kas pārsniedz 0,16 eiro/KWh, bet kompensācijas elektroenerģijas cena nepārsniedz 0,1 eiro/KWh.

Patlaban 22 no 26 sodītajiem energobūvniecības uzņēmumiem ir pārsūdzējuši Konkurences padomes jūnija beigās piemēroto sodu, informē Administratīvās apgabaltiesas priekšsēdētāja palīdze Līga Trubiņa.

Administratīvajā apgabaltiesā pieteikumi par Konkurences padomes 2013.gada 17.jūnija lēmuma atcelšanu ir saņemti no SIA Vidzemes energoceltnieks, SIA Latvijas energoceltnieks (LEC), SIA Empower, SIA Rio, SIA Aiviekstes energobūvnieks, SIA SZMA, Alūksnes rajona SIA firma Alūksnes energoceltnieks, SIA Daugavpils energoceltnieks, AS SZMA V, SIA Farads, SIA Austrumu energoceltnieks, SIA Besecke, SIA Elbra, SIA Telms, SIA Oms, SIA Elpoli, SIA Latgales elektromontāža, SIA Darleks, SIA J.E.F., SIA Firma Spriegums, SIA MCD un Rēzeknes pilsētas SIA Energoceltnieks.

Kopš 2000.gada tautas skaitīšanas vienas personas mājsaimniecību skaits ir pieaudzis no 25% līdz 34%, un līdzīga tendence vērojama arī citur Eiropā, kā liecina citu valstu statistika. Piemēram, Lietuvā vienas personas mājsaimniecību īpatsvars pieaudzis no 29% 2001.gadā līdz 32% 2011.gadā, Norvēģijā no 28% 1980.gadā līdz 40% 2011.gadā, bet Igaunijā to īpatsvars 2001.gadā bija tāds pats kā šobrīd Latvijā – 34%.

Centrālās statistikas pārvaldes dati liecina, ka vienas personas mājsaimniecības veido 34% no visām mājsaimniecībām, tajās dzīvo 296 tūkst. cilvēku. Divu personu mājsaimniecībās – 27% no kopējā mājsaimniecību skaita – dzīvo 465 tūkst. cilvēku, triju vai vairāk personu mājsaimniecībās mitinās 1 miljons un 283 tūkst. Latvijas iedzīvotāju.

Vienatnē dzīvojošajiem, salīdzinot ar ģimenēs dzīvojošajiem, retāk pieder dzīvojamā platība, viņi biežāk īrē vai apdzīvo mājokli uz citas vienošanās pamata.

Vienas personas mājsaimniecību iemītniekiem bija visplašākās dzīvojamās telpas – mājokļa vidējā platība bija 53 m2. Salīdzinoši vienas ģimenes mājsaimniecībās dzīvojošie apdzīvo vidēji 26 m2 vienam iemītniekam, bet vidējā vienas ģimenes apdzīvotā mājokļa platība ir 71 m2. Divu un vairāk ģimeņu mājsaimniecībā dzīvojošie apdzīvo vidēji 18 m2 vienam iemītniekam, vidējā ģimeņu apdzīvotā mājokļa platība ir 93,8 m2.

Inflācija skārusi ne vien katra ikdienas maksājumus, bet arī medicīnas pakalpojumu izmaksas un cenas, kā rezultātā darba devēji šobrīd novēro būtisku sadārdzinājumu veselības apdrošināšanas polisēm. Radusies situācija met ēnu ne vien pār uzņēmēju maciņiem un darbinieku dzīves kvalitāti.

Jau 16 gadus nepārskatītais neapliekamais minimums veselības apdrošināšanai potenciāli varētu ietekmēt visu veselības aprūpes sistēmu kopumā. Starptautisko biznesa pakalpojumu nozare sagaida atbildīgo valsts institūciju iesaisti šajā jautājumā, lai nevājinātu jau tā nepilnīgo valsts veselības aprūpes sistēmu. Ignorējot cenu kāpumu, laba veselības apdrošināšana drīzumā nodarbinātajiem varētu kļūt par luksusa tipa labumu nevis normu.

Nozare, kas vēsturiski bijusi kā piemērs citiem rūpēs par darbinieku labbūtību

Starptautisko biznesa pakalpojumu nozare jau gadu desmitu darba tirgū bijusi pazīstama ar savām rūpēm par darbinieku labbūtību, piedāvājot veselības apdrošināšanu. Nozares ieskatā šāds darbiniekam piešķirtais labums, ņemot vērā Latvijas jau tā novājināto veselības aprūpes sistēmu, uzskatāms vairāk kā pašsaprotama norma nevis privilēģija. Pēc Latvijas Apdrošinātāju asociācijas statistikas datiem, apdrošināto personu skaits 2022. gadā bijis vairāk nekā 447 tūkstoši, kas ir visaugstākais rādītājs visā šīs statistikas apkopošanas vēsturē. Turklāt 2022. gadā veselības apdrošināšanas parakstīto prēmiju apjoms bija 10,3% no kopējā valsts veselības aprūpes budžeta.

2016. gadā uzlabojies iedzīvotāju vērtējums par savām iespējām segt nepieciešamos ikdienas izdevumus, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati.

Arvien vairāk mājsaimniecību apgalvo, ka ikdienas izdevumus sedz ar nelielām grūtībām vai samērā viegli (no 45,6 % 2014. gadā līdz 49,7 % 2015. gadā un 52,8 % 2016. gadā). Savukārt turpina sarukt mājsaimniecību īpatsvars, kas ikdienas izdevumus sedza ar grūtībām vai ar lielām grūtībām, - no 50,5 % 2014. gādā līdz 45,1 % 2015. gadā un 42,1 % 2016. gadā.

Rīgā (36 %) un Kurzemē (38,4 %) bija vismazākais mājsaimniecību īpatsvars, kas norādīja, ka ikdienas izdevumus sedz ar grūtībām vai ar lielām grūtībām. Turklāt, salīdzinot ar pārējiem Latvijas reģioniem, Kurzemē bija vislielākais mājsaimniecību īpatsvars (7,8 %), kas visoptimistiskāk vērtēja savas iespējas segt nepieciešamos ikdienas izdevumus – viegli vai ļoti viegli.

2018. gadā 35,7 % mājsaimniecību savus ikdienas izdevumus sedza ar grūtībām vai ar lielām grūtībām, kas ir par 7,9 procentpunktiem mazāk nekā 2017. gadā, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati.

Palielinājies to mājsaimniecību īpatsvars, kuras savus ikdienas izdevumus sedza ar nelielām grūtībām vai samērā viegli (2018. gadā – 56,8 %, 2017. gadā – 51,2 %), kā arī to, kuras sedza viegli vai ļoti viegli (attiecīgi 7,4 % un 5,3 %).

Samērā viegli vai ar nelielām grūtībām tos sedza 63,7 % mājsaimniecību Rīgā, 61,2 % Vidzemē, 55,8 % Kurzemē, 52,3 % Pierīgā, 50,1 % Latgalē un 48,3 % Zemgalē.

Rīgā (8,9 %), Zemgalē (8,1 %) un Pierīgā (8 %) bija vislielākais mājsaimniecību īpatsvars, kas ikdienas izdevumus sedza viegli vai ļoti viegli. Mazāk tādu mājsaimniecību bija Kurzemē (6,2 %), Latgalē (5,8 %) un Vidzemē (4,1 %).

Savukārt Latgalē un Zemgalē visvairāk mājsaimniecību (attiecīgi 44,1 % un 43,6 %) savus ikdienas izdevumus sedza ar grūtībām vai ar lielām grūtībām. Vislielākās grūtības segt ikdienas izdevumus bija vientuļo senioru (no 65 gadiem) mājsaimniecībās – 54,8 % atzina, ka ikdienas izdevumus sedz ar grūtībām vai ar lielām grūtībām. 42,6 % mājsaimniecību ar vienu pieaugušo un bērniem arī sagādāja grūtības segt ikdienas izdevumus. Vismazāk grūtību segt izdevumus bija pāriem ar vienu bērnu (17,1 %).

Lai arī mājsaimniecību rīcībā esošie ienākumi pakāpeniski palielinās, pieaugums nespēj nosegt tēriņu summu, kuru mājsaimniecības norādīja kā nepieciešamu mēneša izdevumu segšanai, liecina Centrālās statistikas pārvaldes 2013.gadā veiktā ienākumu un dzīves apstākļu apsekojuma dati.

2012.gadā izdevumu apjoms, kuru mājsaimniecības nosauca kā nepieciešamu ikdienas izdevumu segšanai, bija 399 eiro uz vienu mājsaimniecības locekli mēnesī, kamēr to rīcībā esošie ienākumi bija tikai 320 eiro. 2013.gadā mājsaimniecības uzskatīja, ka nepieciešamo izdevumu segšanai nepieciešams jau 431 eiro, kas ir par 32 jeb par 8% vairāk nekā pirms gada. 2013.gada ienākumu dati tiks apkopoti līdzīgā apsekojumā šogad, kurš sācies martā un ilgs līdz jūnija beigām.

Ienākumu nepietiekamību apstiprina arī atbildes uz jautājumu par to, cik viegli vai grūti mājsaimniecības spēj segt nepieciešamos ikdienas izdevumus. Apsekojuma dati liecina, ka pēdējā gada laikā pieaudzis to mājsaimniecību īpatsvars, kurām tas izdodas ar lielām grūtībām.

2011.gadā, salīdzinot ar 2010.gadu, mājsaimniecību patēriņa izdevumi palielinājās par 5,3%, liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati. Tomēr inflācijas ietekmē reāli nopirktās pārtikas daudzums ir samazinājies

Mājsaimniecību budžetu apsekojuma dati rāda, ka mājsaimniecību izdevumi uzturam vidēji mēnesī, rēķinot uz vienu mājsaimniecības locekli, 2011.gadā bija Ls 54 (2010.gadā – Ls 50) jeb vidēji 28,8% no visiem patēriņa izdevumiem (2010.gadā – 28,3%). Pārtikai un bezalkoholiskajiem dzērieniem mājsaimniecības tērēja par 7,0% vairāk nekā 2010.gadā. Savukārt šo produktu patēriņa cenas 2011.gadā pieauga par 8,4%.

Pārrēķinot šos izdevumus salīdzināmajās cenās, var konstatēt, ka izdevumi pārtikai un bezalkoholiskajiem dzērieniem faktiski saruka par 1,3%. Turklāt samazinājums vērojams vairākus gadus pēc kārtas. Mājsaimniecību ierobežoto ekonomisko resursu dēļ līdzekļi tiek taupīti uzturam.

Inflācijas kompensēšanai Labklājības ministrija (LM) piedāvā dažādus atbalsta mehānismus sabiedrības mazaizsargātajām grupām, tai skaitā tiek rosināts mainīt pabalstu apmērus un izmaksas nosacījumus.

Krievijas sāktā kara pret Ukrainu dēļ pašlaik visā pasaulē, tostarp Latvijā, ir vērojama strauja inflācija, tostarp augot gan energoresursu, gan pārtikas cenām. Šādos apstākļos arī Latvijas valdība domā par mehānismiem, kā kompensēt straujo cenu kāpumu, tostarp tiek uzsvērts, ka īpaši nepieciešams mērķēts atbalsts sabiedrības nabadzīgākajai un sociāli vismazāk aizsargātajai daļai, norāda LM.

Ministrijas izstrādātajā un valdībai iesniegtajā informatīvajā ziņojumā noteikts, ka no nākamā gada paredzēts palielināt trūcīgas mājsaimniecības ienākumu slieksni 50% no minimālās ienākumu mediānas, attiecīgi veidojot 313 eiro pirmajai vai vienīgajai personai mājsaimniecībā un 219 eiro pārējām personām mājsaimniecībā. Patlaban trūcīgas mājsaimniecības ienākumu slieksnis ir 272 eiro pirmajai vai vienīgajai personai mājsaimniecībā un 190 eiro pārējām personām mājsaimniecībā.

Satversmes tiesa (ST) šodien par neatbilstošu Satversmei atzina tikai vienu no piecām apstrīdētajām Solidaritātes nodokļa likuma normām - 6.pantu, kas nosaka nodokļa likmes, savukārt paša nodokļa ieviešana atsevišķai personu grupai neesot vienlīdzības principa pārkāpums, jo likumdevēja pienākums ir veidot solidāru un taisnīgu nodokļu sistēmu, kas būtu vērsta uz sociālekonomisko atšķirību izlīdzināšanu un valsts ilgtspējīgu attīstību.

Papildināta visa ziņa

ST atzina, ka Solidaritātes nodokļa likuma 6.pants, kas nosaka nodokļa likmes, neatbilst vienlīdzības principam, tādējādi tas pārkāpj Satversmes 91.pantu. Pants atzīts par spēkā neesošo no 2019.gada 1.janvāra, lai dotu valdībai laiku izstrādāt alternatīvu risinājumu, neradot problēmas valsts budžetam. ST norādīja, ka normas tūlītēja atcelšana, kamēr nav stājies spēkā jauns normatīvais regulējums, nav iespējama, jo plānoto nodokļu ieņēmumu izpilde ir tieši saistīta ar valsts iespējām veikt savas funkcijas, tādējādi tiktu apdraudēta sabiedrības labklājība un drošība.

Solidaritātes nodokļa likuma 6.pants nosaka, ka nodokļa likme atbilst obligāto iemaksu likmei, kas noteikta saskaņā ar likuma «Par valsts sociālo apdrošināšanu» 18.pantu.

2016. gadā mājsaimniecību rīcībā esošie ienākumi, salīdzinot ar 2015. gadu, pieauga par 4,9 %, sasniedzot 437 eiro uz vienu mājsaimniecības locekli mēnesī, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) 2017. gadā veiktās aptaujas dati.

Mājsaimniecību ienākumu pieauguma temps, salīdzinot ar iepriekšējos gados fiksēto pieaugumu, turpināja palēnināties (2015. gadā tika fiksēts pieaugums par 7,6 %, 2014. gadā – par 9,3 %, 2013.gadā – par 10,7 %).

CSP dati atklāj, ka 2016. gadā mājsaimniecību ienākumi pilsētās pieauga par 4,2 %, sasniedzot 467 eiro mēnesī. Laukos ienākumi palielinājās straujāk - par 6,7 %, sasniedzot 372 eiro mēnesī. Reģionos ienākumi uz vienu mājsaimniecības locekli mēnesī ievērojami atšķiras. Vislielākais mājsaimniecību ienākumu pieaugums – par 7,2 % – bija Pierīgā (478 eiro mēnesī), bet viszemākais – par 1,8 % – bija Kurzemē (396 eiro mēnesī). Rīgā ienākumi pieauga par 3,7 % (528 eiro mēnesī), Zemgalē par 4,9 % (386 eiro mēnesī), Latgalē – par 5,6 % (300 eiro mēnesī), Vidzemē – par 6,7 % (366 eiro mēnesī).

2017. gadā mājsaimniecību rīcībā esošie ienākumi, salīdzinot ar 2016. gadu, pieauga par 11,8 %, sasniedzot 489 eiro uz vienu mājsaimniecības locekli mēnesī, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) 2018. gadā veiktās aptaujas dati.

Mājsaimniecību ienākumu pieauguma temps bija lielākais, salīdzinot ar iepriekšējos gados fiksēto pieaugumu (2016. gadā – par 4,9 %, 2015. gadā – par 7,6 %, 2014. gadā – par 9,3 %).

2017. gadā viszemākie rīcībā esošie ienākumi bija Latgalē – 330 eiro uz vienu mājsaimniecības locekli mēnesī. Kopš 2016. gada mājsaimniecību ienākumi šajā reģionā pieauga par 10,3 %. Savukārt visaugstākie ienākumi bija Rīgā un Pierīgā – attiecīgi 592 eiro un 536 eiro mēnesī. Šajos reģionos mājsaimniecību rīcībā esošie ienākumi pieauga par 12,2 %. Zemgalē mājsaimniecību rīcībā esošie ienākumi bija 442 eiro mēnesī (pieaugums par 14,4 %), Kurzemē – 431 eiro mēnesī (pieaugums par 8,8 %) un Vidzemē – 401 eiro mēnesī (pieaugums par 9,6 %). Pilsētās mājsaimniecību rīcībā esošie ienākumi bija 518 eiro uz vienu mājsaimniecības locekli mēnesī (pieaugums par 10,9 %) un laukos – 425 eiro mēnesī (pieaugums par 14,2 %).

Bagātie kļūst bagātāki, bet trūcīgie - trūcīgāki, lai arī, rēķinot vidēji, vienas mājsaimniecības ieņēmumi uz cilvēku aug nemitīgi, tāds ir galvenais secinājums no Centrālās statistikas pārvaldes pētījuma par Mājsaimniecību rīcībā esošajiem ienākumiem 2021. gadā, kas veikts pērn.

Dienas Bizness sadarbībā ar Mediju atbalsta fondu (MAF) uzsāk publikāciju sēriju Paēdusi sabiedrība-stabila valsts 12 mēnešu garumā par sabiedrības noslāņošanos, un to ievada ar statistikas datiem par vispārējām tendencēm Latvijas mājsaimniecību ieņēmumos.

Vidējie ieņēmumi uz cilvēku pieaug

CSP 2022. gada aptaujas dati liecina, ka 2021. gadā mājsaimniecību rīcībā esošie ienākumi, salīdzinot ar 2020. gadu, pieauga par 7,6%, sasniedzot 678 eiro uz vienu mājsaimniecības locekli mēnesī. Izaugsme bija lēnāka nekā gadu iepriekš, tomēr pietiekami ievērojama. 2020. gadā pieaugums bija par 8,1%. Jāpiebilst, ka desmit gadu garumā minimālos iedzīvotāju ieņēmumus ir ietekmējusi minimālās algas celšana, ko nereti ir bijis grūti savienot ar darba ražīguma pieaugumu, kas savukārt rosināja tirgus dalībniekus pārplānot mazapmaksāto profesiju nodarbinātību arodos, kur darba ražīguma audzēšana nav iespējama pēc būtības. Piemēram, autobusa šoferis nevar kļūt ražīgāks vienā un tajā pašā maršrutā, lai arī minimālā alga tiek palielināta un ir prasība kaut ko darīt labāk, ātrāk vai vairāk. Šādu profesiju nav mazums, un neizbēgami mehāniska minimālo algu celšana neizbēgami noved pie papildu inflācijas kopumā.

2016. gadā mājsaimniecību ikmēneša mājokļa uzturēšanas izdevumi Latvijā bija vidēji 140 eiro, kas ir par 1,6 % mazāk nekā 2015. gadā, liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati.

Rīgā mājsaimniecības par mājokli vidēji maksāja 167 eiro mēnesī, bet reģionos izdevumi bija mazāki: Pierīgā – 157 eiro, Zemgalē – 144 eiro, Kurzemē –111 eiro, Vidzemē – 110 eiro un Latgalē – 99 eiro mēnesī. 2016. gadā mājsaimniecība mājokļa uzturēšanai vidēji tērēja 14 % no tās rīcībā esošajiem ienākumiem.

2016. gadā pāri ar bērniem mājokļa uzturēšanai vidēji tērēja 216 eiro mēnesī, un šie izdevumi veidoja 14,4 % no viņu rīcībā esošajiem ienākumiem. Savukārt mājsaimniecības ar vienu pieaugušo un bērniem līdz 18 gadiem mājokļa izdevumiem tērēja 162 eiro mēnesī, un šie izdevumi veidoja 23 % no to rīcībā esošajiem ienākumiem. Ievērojami mazākas summas mājokļa uzturēšanai tērēja vienas personas mājsaimniecības. Vienas personas (līdz 64 gadiem) mājsaimniecības mājokļa uzturēšanai vidēji tērēja 121 eiro mēnesī, un šie izdevumi veidoja 20,6 % no to rīcībā esošajiem ienākumiem. Savukārt vientuļo vecākā gadagājuma personu (no 65 gadiem) mājsaimniecības mājoklim tērēja 89 eiro mēnesī, un viņām šie izdevumi veidoja ievērojami lielāku daļu no rīcībā esošajiem ienākumiem – 27,6 %.

Arī pēc Saeimas pieņemtajām izmaiņām darbaspēka nodokļos Latvijas ģimenes maksās visvairāk Baltijā, secinājuši Swedbank Privātpersonu finanšu institūta eksperti.

Trešdien Saeima ir paredzējusi apstiprināt nodokļu izmaiņas, kas vidējo izmaksājamo darba algu palielinās par 1,1%. Izmaiņas darbaspēka nodokļu likumos 2014.gadā sagaida arī lietuviešus, savukārt igauņi jaunas izmaiņas neparedz un joprojām pret strādājošajiem ir dāsnākie Baltijā.

No apstiprinātajām darbaspēka nodokļa sloga izmaiņām Latvijā, neapšaubāmi, lielākie ieguvēji ir strādājošie ar apgādājamiem, uzsver eksperti. Atvieglojuma summa par apgādājamo ir kļuvusi nozīmīga - šodien atvieglojuma dotais ieguvums strādājošajam ir 19,2 lati par vienu apgādājamo, no 1.janvāra tas būs jau 27,84 lati mēnesī. Savukārt, papildu ieguvums no neapliekamā minimuma pieauguma būs 1,92 lati mēnesī.

No kā sākas mājas celtniecība? Pareizi, no pamatiem. Tikai komentārs šoreiz būs par mūsu dzīvēm, nevis par inženiertehniskajām būvēm. Par mūsu dzīves būvniecību, kam nav dotas iespējas ne melnrakstam, ne iepriekš saskaņotam projektam. Par to likteņa līklīniju, kuru veidojam ar savām zināšanām, prasmēm un negaidītos pavērsienos iegūtiem puniem, ko saucam par pieredzi.

Viens no nozīmīgākajiem ģimeņu finansiālās drošības instrumentiem Rietumu valstīs ir dzīvības apdrošināšana, kas veido vidēji 58% no kopējā apdrošināšanas tirgus. Latvijā dzīvības apdrošināšana veido vien 25% no kopējā tirgus. Vai mēs esam savādāki ļaudis, nekā “veco demokrātiju” valstīs – veselīgāki, veiklāki vai veiksmīgāki? – domāju, ka nē. Mūsu sabiedrība kopš neatkarības atjaunošanas ir vienīgi nedaudz mazāk pieredzējusi.

Saskaņā ar Latvijas Apdrošinātāju asociācijas (LAA) datiem viens Latvijas iedzīvotājs dzīvības apdrošināšanai gadā tērē caurmērā 70 EUR, kamēr “dzelžiem” – automašīnas un citas tehnikas apdrošināšanai – 200 EUR, aizmirstot, ka aiz tehnikas ir dzīvs cilvēks. Cilvēki mēdz stereotipiski uzskatīt, ka ar viņiem nekas slikts nenotiks, tomēr dzīve ir neprognozējama. Savukārt tehnikai un īpašumiem nav nekādas būtiskākas vērtības, ja aiz tiem vairs nav cilvēka – dzīves drauga un partnera, gādīga vecāka, brāļa vai māsas, apgādnieka. Salīdzinot finanses, kādas Latvijā savas dzīvības apdrošināšanai piešķir viens iedzīvotājs, ar Eiropas valstu vidējo rādītāju, starpība ir teju divdesmit reižu. Vidēji eiropietis dzīvības apdrošināšanai gadā atvēl 1264 EUR. Atbilstoši 2018. gada datiem dzīves līmenis, vērtējot pēc IKP uz vienu personu, Latvijā ir 69% no Eiropas Savienībā vidējā, ar tendenci šai starpībai sarukt. Tā nav ne divkārša, ne trīskārša, kur nu vēl divdesmitkārtīga starpība.

Iedzīvotājiem veselības aprūpes pakalpojumi valsts obligātās veselības apdrošināšanas ietvaros līdz 2021.gadam būs pieejami tāpat kā līdz šim - neatkarīgi no veiktajām iemaksām. To paredz Saeimā ceturtdien, 13.jūnijā, galīgajā lasījumā steidzamības kārtā pieņemtie grozījumi Veselības aprūpes finansēšanas likumā.

Likums grozīts, jo iepriekš plānotā tā saucamo divu veselības aprūpes pakalpojumu “grozu” ieviešana paredzēja atšķirīgu pieeju veselības apdrošināšanai valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu veicējiem, un šāds dalījums nav objektīvs un samērīgs, norādīts likumprojekta anotācijā.

Lai rastu risinājumu, Saeima atbalstīja Veselības ministrijas ierosinājumu saglabāt obligāto veselības apdrošināšanu, līdztekus paplašinot to personu loku, kuras būtu pakļautas obligātajai apdrošināšanai. Tie būtu visi obligāto iemaksu veicēji, kā arī tās personas, kas nemaksā valsts sociālās apdrošināšanas iemaksas vai nav pakļautas valsts obligātajai veselības apdrošināšanai.

Plānots, ka no 2021.gada 1.janvāra valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu (VSAOI) likme būs 34,09%.

No šī paša datuma, bet, ievērojot pārejas periodu līdz 2021.gada 30.jūnijam, mikrouzņēmuma nodokļa maksātājs būs sociāli apdrošināms kā pašnodarbinātais, bet mikrouzņēmuma darbinieki - kā darba ņemēji vispārējā gadījumā.

To nosaka 9.oktobrī, valdības sēdē pieņemtais likumprojekts "Grozījumi likumā "Par valsts sociālo apdrošināšanu"". Likumprojekts tiks iensniegts izskatīšanais Saeimā nākamā gada valsts budžeta likumprojektu paketē.

Minimālais socnodoklis var kļūt par spridzekli 

Minimālā valsts sociālās apdrošināšanas apmēra ieviešana ar mērķi nodrošināt cilvēka...

Likumprojektā ir paredzēts, ka no 2021.gada 1.jūlija obligāto iemaksu likme pensiju apdrošināšanai, ko veic pašnodarbinātie būs 10%. Savukārt 2022.gadā pašnodarbinātajiem, kuru ienākums mēnesī nesasniedz minimālo algu, būs jāveic obligātās iemaksas 10% pensiju apdrošināsanai no minimālās algas.

Tiem pašnodarbinātajiem, kuru ienākums pārsniedz minimālo algu, būs jāveic obligātās iemaksas pašnodarbinātajam noteiktajiem apdrošināšanas veidiem vismaz no minimālās algas un 10% no ienākumu starpības. Sasniedzot ienākumu 20 004 eiro, no pārsnieguma daļas jāveic obligātās iemaksas pašnodarbinātajam noteiktajiem apdrošināšanas veidiem, bet no 2023.gada 1.janvāra pašnodarbinātajiem būs jāveic obligātās iemaksas pašnodarbinātajam noteiktajiem apdrošināšanas veidiem no visa ienākuma.

No 2021.gada 1.jūlija līdz 31.decembrim autoratlīdzības izmaksātājs no autoratlīdzības ieturēs 25%, kas sadalās 80% valsts sociālās apdrošināšanas obligātajām iemaksām un 20% iedzīvotāju ienākuma nodoklim. Autoratlīdzības saņēmējs tiks apdrošināts ne tikai pensiju apdrošināšanai, bet arī invaliditātei, slimībai, maternitātei, paternitātei un veselībai. Ja no saņemtās autoratlīdzības VSAOI objekts nesasniegs minimālās algas apmēru, no VSAOI objekta līdz minimālās algas apmēra starpībai veic 10% VSAOI pensiju apdrošināšanai. No 2022.gada 1.janvāra autoratlīdzības maksās caur vienoto kontu vai autoratlīdzības saņēmējs reģistrēsies un VSAOI veiks kā pašnodarbinātais.

Minimālo obligāto iemaksu ieviešanas mērķis ir nodrošināt ilgtspējīgu valsts sociālās apdrošināšanas politiku, paredzot, ka par visiem nodokļu maksātājiem, kuri aktīvi piedalās ekonomiskajā dzīvē, obligātās iemaksas tiktu veiktas vismaz minimālu obligāto iemaksu līmenī. Tas ļautu arī novērst dažādo nodokļu režīmu izņēmuma modeļa izmantošanu nodokļu optimizācijai.

Ja tiks nolemts, ka minimālā alga valstī no 2021.gada 1.janvāra būs 500 eiro mēnesī, tad minimālo obligāto iemaksu apmērs būs ap 170 eiro mēnesī, ja no 2021.gada 1.janvāra tiek samazināta obligāto iemaksu likme par vienu procentpunktu.

Finanšu ministrija (FM) no nākamā gada piedāvā ieviest diferencētu neapliekamo minimumu, pieļaujot tā palielinājumu līdz 84 latiem, kā arī palielināt minimālo darba algu par 25 latiem un atvieglojumus par apgādībā esošām personām līdz 98 latiem.

Finanšu ministrs Andris Vilks (V) šodien paziņoja, ka ministrijas darba grupa ir izstrādājusi šādus priekšlikumus un tie tiks nodoti publiskai apspriešanai un diskusijai sabiedrībā.

Viņš skaidroja, ka diferencēts neapliekamais minimums nozīmētu, ka tas tiks saglabāts esošo 45 latu līmenī lielāko algu saņēmējiem, bet iedzīvotājiem ar mazākajām algām tas nākamgad varētu tikt palielināts līdz pat 84 latiem. Par robežšķirtni, līdz kurai tas tiktu palielināts, vēl jāvienojas. 2015.gadā to piedāvā palielināt vēl par desmit eiro (septiņiem latiem).

Savukārt atvieglojumus par apgādībā esošām personām no 80 latiem mēnesī tiktu palielināts līdz 98 latiem. Savukārt 2015.gadā to varētu palielināt vēl par 20 eiro (14 latiem).

#Pastāv risks, ka ar laiku darba devēji varētu attiekties no veselības apdrošināšanas polišu iegādes darbiniekiem.

Valsts un pašvaldību sektorā var zust motivācija darbiniekiem iegādāties veselības apdrošināšanas polises, intervijā atzina Latvijas Apdrošinātāju asociācijas prezidents Jānis Abāšins.

Viņš norādīja, ka līdz ar finansējuma palielināšanu veselības aprūpei ātras izmaiņas veselības apdrošināšanā Latvijā nav paredzamas. Tomēr zināmā mērā pastāv risks, ka ar laiku darba devēji varētu attiekties no veselības apdrošināšanas polišu iegādes darbiniekiem, kā arī motivācija iegādāties polisies var zust valsts un pašvaldību sektorā, jo segums valsts un pašvaldību uzņēmumiem pieejamajām polisēm paliek arvien «plikāks».

«Ja darba devēji sajutīs, ka rindas mazinās, medicīnas pakalpojumu pieejamība uzlabojas, viņi sāks domāt, vai veselības apdrošināšanai joprojām ir motivējoša loma viņu darbinieku acīs. Taču līdz tam vēl ir jānonāk. No sākuma paskatīsimies, kā šis papildu finansējums ietekmēs rindas. Es nedomāju, ka būs kāds straujš lēciens. Būs nepieciešami vismaz divi trīs gadi, lai kādi no darba devējiem pateiktu, ka veselības apdrošināšanai jēgu vairs neredz, jo visu ļoti labi nodrošina valsts,» sacīja Abāšins.