Mazais bizness: vispirms «apada» ģimeni, tad izaug līdz biznesam ar peļņu

Viss sākas ar stāstu. Mattildei stāsti ir vairāki. Par pirmo impulsu, par vārdu, par transformāciju un pamatīgumu.

Adījumu darbnīcas un zīmola Mattilde māksliniecei Diānai Zvīnei aktīva tamborēšana sākās pēc mazliet neveiksmīgas laivošanas, kad nozaudēta vīra iemīļotā un vecmāmiņas tamborētā mice. «Sieva, tev tagad būs jātamborē vietā,» viņš esot norādījis, un tā sākusies pirmā Mattildes produkta radīšana – koši strīpainas kokvilnas mices aizsardzībai pret sauli, lietu un vēju, kā arī sportiskām aktivitātēm. Pirmās tapa izmēģinājumam, tad vīram, bērniem, radiem un draugiem, un pēc draugu pamudinājuma – arī tirdzniecībai. Uzrodoties pasūtījumiem, Diāna apguva mašīnadīšanu, iegādājās adāmmašīnu un iesaistīja visu ģimeni. «Mazie biznesi visi ir ģimenes biznesi,» viņa saka, uzsverot tieši ģimenes kopīgas iesaistīšanās faktoru. Grūti šādā biznesā nošķirt robežu starp darbu un ģimeni, dažkārt nolaupot tai kādu stundu vakaros, taču citkārt atkal var paņemt brīvdienu un pabūt mājās ar savējiem.

Mattildes stāsts

Mattildes stāsts sākās agrāk – brīdī, kad Diāna atvadījās no ierēdniecībā nostrādātiem ļoti skaistiem, nozīmīgiem un interesantiem, bet radošu personību rāmjos turošiem 12 gadiem – tobrīd ģimene varēja atļauties rūpes par budžetu uzlikt uz vīra pleciem. Diāna pāriet mājsaimnieces statusā. «Mājās notika tāds kā radošais sprādziens – sākās sevis meklēšanas periods. Sāku gleznot, pievērsos daudzām jomām radošajā pasaulē – adīšanai, tamborēšanai, fotografēšanai, floristikai, ģitārspēlei. Dzīvojos ar bērniem pa māju. Vēlējos apkopot visu sataisīto, varbūt veidojot blogu vai mājaslapu. Iekšā sēdēja vārds Mattilde, pat nezinot, kas tas būs. Rezervēju domēnu un pamazām sāku to apdzīvot,» atceras Diāna.

Šalles evolūcija

Līdztekus micēm Diāna radīja pirmās mašīnadītās apaļšalles. «Vēlāk, visi, kam jau bija šalles un cepures, nāca un lūdza – uztaisi vēl kaut ko tikpat superīgi siltu un mīļu,» atceras Diāna un bija jātaisa vairāk. «Tā tas ritenis sāka griezties,» viņa saka. Dizainere atzīst, ka lielākoties pasaulē viss jau izdomāts, tomēr neviens modelis nav tik ģeniāls, lai to neattīstītu tālāk. «Taisu to, ko neatrodu Latvijas tirgū un ko pašai gribētos nēsāt. Noskatu siluetus uz ielas un žurnālos, attīstu un pārveidoju tos, tad izdomāju, kā tie varētu tapt uz adāmmašīnas.» Ikdienā, tīstoties un vīstoties siltajā šallē, dzima jauni, daudz apjomīgāki modeļi – šalles pārtapa askētiski elegantās vienkāršu līniju vestēs, pončo, tunikās un kleitās. Un, it kā ar to nepietiktu, arī modeļos «divi vienā» un pat «četri vienā».

«Visu, ko adu, patīk radīt tā, lai to varētu nēsāt vismaz divos veidos,» par saviem modeļiem saka autore – dubulto divkrāsu cepuru un apaļšaļļu divkrāsu adījums ļauj viena gabala ietvaros tikt pie diviem atkarībā no noskaņojuma. «Garastāvoklis mainās un krāsu izvēle līdz ar to, ir taču brīnišķīgi, ja vienu un to pašu Mattildes izstrādājumu var nēsāt pie visa, jo tas ir modulējams,» teic Diāna. Savukārt viņas konstruētos taisno gabalu džemperus ir iespējams ne tikai variēt krāsās, bet transformēt un valkāt arī kā kleitas. «Pa darbu ar džemperi un vakarā uz teātri kleitiņā,» jokodama iesaka dizainere, kura jau var lepoties ar stilistiski ieturētu apģērbu līniju, kurā ir viss, sākot no šalles un beidzot ar kleitu.

Stāsts par pamatīgumu

«Sievietes ir izslāpušas pēc vienkāršiem apģērbiem no kvalitatīvas dzijas,» novērojusi Diāna. Šie vērojumi sakrīt ar viņas pašas attieksmi pret saviem darinājumiem. «Tiem jākalpo ilgi un labi, mana mīļākā dzija ir kazlēna mohēra ar zīdu – silta, izturīga un kvalitāti nemainoša neveļas un nestaipās, adījums neaizņem daudz vietas, šalli vai pončo var ērti sarullēt un ielikt somiņā.» Ar šo dziju viņa iepazinās mašīn- adīšanas kursu laikā, meklējot piemērotāko paraudziņiem, pamēģināja un iepatikās, turklāt tam adāmmašīna ierobežo – nevar adīt no jebkādas dzijas, viņa skaidro. Kvalitātes apliecinājums ir viņas pašas šalle, adīta pirms trim gadiem un visu šo laiku aktīvi valkāta, no nupat uzadītās to nav iespējams atšķirt. Diāna piebilst, ka sākumā mēģinājusi adīt arī no citas, lētākas dzijas – šie adījumi lieti noder, kad jāparāda dažādu materiālu kvalitātes atšķirības. «Kad ir šaubas par cenu, ir iespēja pačamdīt un salīdzināt, tad klients tomēr izvēlas dārgāko variantu, izvēles iespējai arī ir jābūt,» saka Diāna.

Pieredzes stāsts

«Adīšana jau ir tāda sievišķīga un vienkārša nodarbe,» saka Diāna, bet visas iepriekšējās darba pieredzes viņai ļoti noder. Šķiet, varētu pietikt ar profesionālās skolas pabeigšanu, bet LU filoloģija, biznesa skola un departamenta vadīšana vēstniecībā nāk par labu arī iesāktajā rūpalā. Tikai ar amata prašanu un papildinājumu krāsu zināšanā ir par maz, talants viens pats nav prece. Lai pārdotu saražoto, vajagot pārējās dzīvē un skolās apgūtās zināšanas. Ar šādu bagāžu, sākot biznesu, ir vieglāk saprast, kas tev ir un kā trūkst. Pirmais Diānas «mārketings» bija māsa, kura valkāja apģērbus, reklamēja tos un tādējādi piesaistīja pirmās klientes. Pirmais darbības gads tika aizvadīts uz ģimenes iekrājumu budžeta rēķina un vairāk bija radošs sevis piepildījums, bet otrais gads ar pasūtījumu apjomu augšanu un attiecīgi lielākiem ieguldījumiem dziju uzkrājumos, mārketinga tēriņiem un telpu īri starp nopelnīto un ieguldīto izlīdzinājās pa nullēm. Šis ir Mattildes trešais gads, kurš varētu nest arī peļņu, ir atpazīstamība un laba reputācija, adījumi priecē un silda Kalnciema un Miera ielu radošajos kvartālos, Stabu ielas darbnīcā un gadskārtējos lielajos tirgos Brīvdabas muzejā un Doma laukumā. Mattildes mērķis arī turpmāk ir būt radošai, aktuālai, attīstīties un paplašināt klientu un sadarbības partneru loku. Diāna vērtējoši saka: «Jebkurā gadījumā es vienalga iedrošinātu visus darīt to, kas patīk, ja vien tas ir iespējams, jo, no sirds un pa īstam strādājot kā priekš sevis, ar nopelnīto noteikti var iztikt! Darīt to, kas pašam patīk un priecē citus, ir veiksme, bauda un laime.»