Ja Eiropas Savienība neveiks radikālas pārmaiņas eirozonas fiskālajā politikā un patvēruma meklētāju politikā, tas kritiski ietekmēs uzticību un sadarbību starp valstīm, liekot šaubīties arī par savstarpējām drošības garantijām.
Tā sarunā ar DB spriež Lielbritānijas domnīcas European Leadership Network līdzdibinātājs un Latvijas Ārpolitikas institūta nerezidējošais pētnieks Dr. Īans Kērnss (Ian Kearns). Centrējoties ap viņa grāmatas Sabrukums: Eiropa pēc Eiropas Savienības (Collapse: Europe After The European Union) tēzēm, pētnieks Rīgā piedalījās diskusijā par ES politiskajiem izaicinājumiem.
Viņš norāda, ka eirozonas fiskālā integrācija ir nonākusi strupceļā, jo sevišķi Itālijas jaunā valdība, kurai ir liels sabiedrības atbalsts, nepiekritīs ne ES fiskālajai, ne banku savienībai, kur spēles noteikumi ir Ziemeļeiropas diktēti. Lai izbeigtu pirkstu rādīšanu vienam uz otru un spriedzi starp tautām publisko finanšu dēļ, Ī. Kērnss fiskālās savienības vietā iesaka pretējo – fiskālo decentralizāciju. Tas prasītu Māstrihtas kritēriju aizvietošanu ar citiem, piemēram, ar pretcikliskas fiskālās politikas noteikumu, nosakot taupīgu fiskālo politiku augšupejošā ekonomiskajā ciklā.
Pēc Ī. Kērnsa domām tas atjaunotu kreisās un labējās politikas atšķirības Eiropā pretstatā pašreizējam izlīdzinošajam valdību tehnokrātiskumam. Tas savukārt reizē gan atjaunotu ticību demokrātijai kā reāli atšķirīgu izvēļu iespējai, gan atņemtu argumentus eiroskeptiskam populismam, kas apšauba Eiropas vienotības ideju.
Draudu ES vienotībai, kas izpaustos kā atsevišķi, nošķirti nacionālie risinājumi nākamo krīžu laikā, Ī. Kērnss redz gan iekšēji eirozonas dilemmā, kur nosacītie dienvidi politiski nav spējīgi darboties pēc ziemeļu noteikumiem, gan ārēji, jo aizvien pastāv jaunas bēgļu krīzes risks. «Ja Turcijas prezidents Redžeps Tajjips Erdogans nolemtu neievērot vienošanos ar ES un atkal atvērt migrantiem ES robežu, Eiropa piedzīvotu jaunus bēgļu plūdus, kas izraisītu nacionālo robežu atjaunošanu un Šengenas zonas sabrukumu, jo kopējā politika vairs nespētu šo problēmu risināt tik efektīvi kā nacionālā politika,» saka pētnieks. «Tas būtu par sliktu Eiropas idejai, kas paredz, ka kopēja politika ir efektīvāka par nacionālo, un veicinātu ES fragmentācijas un sabrukšanas procesu.»
Šā riska pārvaldībai viņa vērtējumā ir jārada ne vien pienācīgi apsargāta ES ārējā robeža, bet pirmām kārtām jāreformē ES ārējā palīdzība. Tai ir jākļūst par reālu dzīves apstākļu uzlabotāju ES kritiskās bēgļu izcelsmes zemēs, la mazinātu spiedienu uz emigrēšanu.
Lai tā būtu eirozonas vai Šengenas zonas krīze, Ī. Kērnss norāda, ka pašizolācijas un eiroskeptisku populistu sapnis par spēcīgām nacionālajām valstīm būs dramatiska vilšanās ikvienam. «Ja Eiropa sabruks, tad sekas būs ļoti tālas no eiroskeptiķu sapņiem par spēcīgām nacionālajām valstīm. Tas būs murgs un Eiropas integrācijas projekta nevadāma izārdīšana. Tam būs katastrofiskas ekonomiskās sekas. Tas visdrīzāk novedīs arī pie ļoti netolerantām, nacionālistiskām politikas formām. Ģeopolitiski lielie ieguvēji no tā nebūs neviens no eiropiešiem, bet gan Krievija un Ķīna – spēki, kas neuzticas demokrātijai un liberālajām vērtībām.»
Viņš norāda, ka sevišķi Latvijā ir svarīgi arī saprast, ka gadījumā, ja ES sairst, NATO pastāvēšana kļūst praktiski neiespējama. «Ja notiek Eiropas disintegrācija, tirdzniecības barjeru atjaunošana, protekcionisms, pirkstu rādīšana pāri robežām un nacionālisma uzplūdi, tad politiķiem iet pie elektorāta un teikt, ka ir ļoti svarīgi uzņemties to citu valstu aizstāvību, kuras mēs vainojam savās nelaimēs, būtu nejēdzība. Tādi cilvēki kā Vladimirs Putins šo momentu saprot pilnīgi – ka līdz ar Eiropas sairumu arī kolektīvās aizsardzības solījumu pamats būtu iznīcināts.»
Pētnieka vērtējumā to labi saprata NATO dibinātāji. «Mēs pārsvarā runājam par NATO līguma piekto pantu, kas runā par savstarpējām aizsardzības saistībām. Bet vēl pirms tam otrais pants runā par miera ekonomiskajiem pamatiem. Un viņi zināja, ko runā – ka miera uzturēšanai ir nepieciešama ekonomiskā vide. Ja tiek iznīcināta ES, ekonomiskā vide ir pagalam, un tas sagraus arī NATO kredibilitāti.»
Rakstu Vēlētāji nav mazi bērni lasiet 7. jūnija laikrakstā Dienas Bizness.
