Ekonomika

2,39 reizes augstāka inflācija nekā vidēji eirozonā

Iniciatīvas grupa: Edgars Kots, Kristīne Krūzmane, Andris Svaža, Jānis Goldbergs, Māris Ķirsons, 15.09.2022

Jaunākais izdevums

Līdztekus zemākiem ienākumiem un vienam no augstākajiem darbaspēka nodokļu slogam Eiropā Latvijas iedzīvotāju pirktspēju šobrīd iznīcina vairāk nekā 21,3% augstā vispārējā inflācija. Jebkuram vietējā tirgus uzņēmumam ir jautājums, kurš varēs nopirkt viņa ražojumu vai pakalpojumu ziemā pie jaunajiem tarifiem.

Paradoksāli, ka vidēji inflācija eirozonā ir tikai 8,9%.

Kā pēc izstāšanās no Savienības

Šogad Latvijā, kā arī Lietuvā un Igaunijā pieredzētā inflācija vairāk atgādina pagājušā gadsimta pēdējās desmitgades sākumu, kad valstis «stājās» ārā no PSRS. Situācijā, kad PSRS rubļa emisiju Baltijā kontrolēt neviens vairs nespēja, loģisks solis bija pāriet uz savu naudu, kuras emisiju kontrolētu paši un līdz ar to arī «iegrožotu» inflāciju. Vienlaikus tobrīd bija citi faktori – sociālisma sistēmā saimniekojošu, bet tirgus ekonomikā strādāt nespējošu vai neprotošu uzņēmumu slēgšana, darba vietu samazinājums, nespēja konkurēt, patērētāju dzīšanās pēc krāsaina iepakojuma, neraugoties uz produktu kvalitāti un ražošanas valsti, pāreja no deficīta pie šķietamas pārpilnības. Daļēji tā laika notikumu sekas ir jūtamas arī šodien, tomēr atliek cerēt, ka inflācijai šodien ir citi cēloņi. Kādēļ cerēt? Ja cēloņi ir tie paši, tad pēc noklusējuma iznāk, ka mēs pametam Eiropas Savienību vai arī Savienība pamet mūs!

Inflācijas patiesie skaitļi

Centrālas statistikas pārvaldes (CSP) inflācijas kalkulators rāda, ka šā gada jūlijā apģērbi salīdzinājumā ar 2021. gada jūliju ir kļuvuši dārgāki tikai par 3,9%, vienlaikus 12 mēnešos patēriņa grupai mājoklis, ūdens, elektroenerģija, gāze un cits kurināmais cenu pieaugums ir par 50,7%. Šajā pieauguma procentā vēl nav ietverti gaidāmie siltuma tarifi. Arī transportā cenu pieaugums sasniedzis 28,8%. Mūsu ikdienas dzīve nevar notikt bez ēdiena, bet pārtikas segmentā skaitļi ir iespaidīgi, turklāt tie parāda, ka būs vēl trakāk. Produktu grupā milti un citi graudaugi cenu pieaugums gada laikā bijis par 56,8%, cukuram par 36,7%, pienam par 36,6%, maizei par 28,3%, utt. Viegli salikt, ja miltu cena cēlusies par 56,8%, tad drīzumā tas notiks arī ar maizi.

Ar to vēlamies pateikt, ka vidējā inflācija – 21,3% pret pagājušo jūliju – patiesībā ir tāds pats stāsts kā par vidējo algu valstī, kad viens miljona saņēmējs šķietami atved simtiem minimālās algas saņēmēju pie vidējās algas. Proti, nav nozīmes nelielai zeķu inflācijai, jo tā ir prece, bez kuras var iztikt ilgāku laiku. Toties pārtikas, pajumtes vai siltuma cenu sadārdzinājumam ir izšķirīga nozīme.

Kad inflācija ir slikta?

Baltijas valstis ir pēdējo mēnešu līderes inflācijas jomā. Ne vienmēr inflācija ir ekonomikas bēdu stāsts, it īpaši, ja iedzīvotāju ienākumu līmenis spēj sekot preču un pakalpojumu cenām vai pat apsteidz to. Tomēr mūsu gadījumā ienākumu pieaugums 12 mēnešos krietni atpaliek no inflācijas. Turklāt atkal ir runa par vidējo pieaugumu, bet, ja ieskatītos skaitļos, tad atrastu, ka atsevišķās profesiju grupās algu pieaugums ir krietni zem vidējā. Proti, ir cilvēki, kuru alga jau tā ir maza, nauda kļūst nevērtīgāka un algu tā arī nepalielina, bet pandēmijas piemaksas ir beigušās.

Vai tāpēc, ka Ukrainā karo?

Uz visa šī sadārdzinājuma fona sociālajos tīklos no augstu valstsvīru mutēm izskan naratīvs, ka mēs šādi maksājam par Krievijas agresijas Ukrainā sekām. Proti, iznāk, ka tieši Baltija un jo sevišķi Latvija ir kāda īpaša vieta Eiropā, kur kara Ukrainā dēļ precēm un pakalpojumiem cena augusi 2,39 reizes straujāk nekā pārējā eirozonā. Kāpēc Vācijā inflācija ir tikai 8,5%, Itālijā – 8,4%, Somijā – 8%, Maltā tikai 6,8%, bet ārpus Eiropas Savienības un eirozonas esošajā Šveicē tikai 3,3%? Galvenokārt inflācijas pamatos ir energoresursu importa valsts maiņa, bet vai tad energoresursus – degvielu, gāzi – importē tikai Baltija, bet neimportē, piemēram, Vācija? Kā tas ir iespējams, ka viens un tas pats eiro Vācijā gada laikā pirktspējā zaudējis tikai 8,5 centus, bet Latvijā 21,3? Abas ir eirozonas dalībnieces!

Vāveres ritenī

Jautājums ir, vai tā ir Eiropas Centrālās bankas «apmaldīšanās trīs priedēs», vai arī tā ir pašmāju varturu rīcība vai bezdarbība? Vai iespējams, ka Latvijā nevis dzēš, bet lej eļļu inflācijas ugunskurā un tādēļ esam Eiropas vicelīderi naudas vērtības zaudēšanā!? Nenoliedzami, ka tikai Baltijā spītīgi turas pie nodokļu nemazināšanas. Citviet Eiropā nodokļus energoresursiem mīkstina, domā par samazinātu PVN pārtikai vai samazinātu akcīzes nodokli un to arī iedzīvina kaut arī uz noteiktu termiņu, tādējādi cenšoties slāpēt cenu galopa ātrumu. Līdztekus attiecīgo valstu ražotājiem konkurētspēja tiek uzlabota. Mūsu valdība labi zina faktu, ka vienīgais, no kā var iekasēt pietiekamu nodokļu daudzumu valsts aparāta uzturēšanai, ir pārtika un energoresursi, un rīkojas viņiem vienīgajā saprotamajā un tādēļ iespējamajā veidā!

Gadījumā, ja nodokļus energoresursiem un pārtikai bez kāda plāna atceltu vispār, budžeta deficīts sasniegtu astronomiskus skaitļus un tas patiesi biedē jebkuru valdību. Šobrīd tie ir astoņi miljardi eiro nodokļos, ko Latvijas valsts ir iekasējusi šā gada septiņos mēnešos. Tostarp patēriņa nodokļi – pievienotās vērtības nodoklis sasniedza 1,9 miljardus eiro un no akcīzes nodokļa vēl 0,645 miljoni eiro. Valsts sociālās apdrošināšanas iemaksas kopbudžetā šā gada septiņos mēnešos pieauga par 468,7 miljoniem eiro jeb 28,4%, sasniedzot 2,1 miljardu eiro, savukārt iedzīvotāju ienākuma nodokļa ieņēmumos saņemti 1,2 miljardi eiro, kas bija par 304,7 miljoniem eiro jeb 32,8% vairāk nekā pērnā gada attiecīgajā periodā. Budžeta deficīta šobrīd praktiski nav, bet risks ir iekulties pamatīgā recesijā un no tās tikt ārā pēdējiem.

Latvijas ķeza slēpjas apstāklī, ka nabaga ir gan valsts, gan liela daļa iedzīvotāju. Proti, nodoklis maizei Latvijas budžetam ir būtisks, bet, piemēram, Vācijā tas neko daudz nemaina, jo ir spēcīga eksportam strādājoša rūpniecība, kādas mums nav.

Rezultātā teju vai ikkatrā krīzē Latvijai atliek izvēlēties to pašu plānu, paglābjot valsti no tukšas kases, bet mazinot cilvēku pirktspēju, ko rezultātā daļa cilvēku pat uzskata par viņu aplaupīšanu un izlemj pamest šo valsti, lai dotos strādāt uz jau pieminēto Vāciju. Tieši tā arī notika iepriekšējās recesijas laikā. Pēc krīzes cikls sākas no gala, tikai ar mazāku nodokļu maksātāju skaitu. Latvijas tauta pie šī uzstādījuma izskatās kā vāveres, kas iesprostotas cirka ritenī un skrien bez mitas. Pa laikam kāda izkrīt un aizbēg, bet atlikušajām jāskrien vēl jaudīgāk, jo cirka ritenim jāgriežas!

Varēja būt citādi2021. gada jūlijā inflācija Latvijā bija tikai 2,8%, kas ir tikai nedaudz vairāk nekā vidēji eirozonā – 2,2%. Kopš šā gada marta inflācija eirozonā ir turējusies apmēram 7,4–8,6% līmenī. Latvijā šajā pašā laikā tā ir augusi vai nu aritmētiskā, vai ģeometriskā progresijā – atkarīgs no ekonomista, kurš situāciju komentē – valdības kritiķis vai atbalstītājs. Neatkarīgi no skatpunkta vairs nevar einšteiniskā mierā paziņot, ka viss šajā pasaulē ir relatīvs. Daudzās eirozonas valstīs algas ir lielākas jau starta brīdī pirms gada un nodokļi labvēlīgāki, nerunājot par atlaidēm, kas parādījušās šodien. Situācija Latvijā varēja būt tāda pati kā Vācijā, ja vien politiķi spētu rīkoties kā Rietumeiropā un atrastu iespēju uz laiku mazināt nodokļus.

Rotaļas ar uguni jāizbeidz

Ilgstošs pieaugošas inflācijas spiediens salikumā ar nepietiekamu algu pieaugumu nozīmē neizbēgamu kopējā patēriņa samazināšanos un nevēlamu ietekmi visās ekonomikas nozarēs. Tādēļ vēl jo vairāk ir būtiski uzdot jautājumus: «Kāpēc Latvijā ir vairākas reizes augstāka inflācija nekā vidēji eirozonā? Kam – ECB, vietējām institūcijām – un kas būtu jādara, lai mūsu skaitļi tuvotos vidējam rādītājam eirozonā?»Ja spējam saprast, kam un kas jādara, tad būtiskākais ir prasīt rīcību, un to arī mēs prasām no tiem, kurus ievēlēs Saeimā 1. oktobrī. No visiem neatkarīgi no tā, vai viņi sevi sauc par kreisajiem, labējiem vai centristiem!

Valdībai un ECB ļaut spēlēties ar inflāciju ir gluži tas pats kā mazam bērnam dot sērkociņus. Rotaļas ar uguni beidzas slikti! Inflācijas sērgu ielaižot, var nonākt līdz daudz nepatīkamākam stāstam nekā pagājušā gadsimta 90. gados. Ērika Marijas Remarka darbos aprakstīta starpkaru Vācija un visi hiperinflācijas «prieki». Daļēji jautājums par rotaļām ar uguni ir arī ECB – vai varam «palaist» eiro pa bīstamo inflācijas taku, jo arī 8% inflācija ilgstoši ir ekonomikas slimīguma pazīme. Īsāk, Latvija var būt pirmā, kas skaļi pasaka Eiropai – pietiek, ir par traku, tas ir jāizbeidz!

Komentāri

Pievienot komentāru
Ekonomika

Latvijā iedzīvotāju skaits turpina samazināties!

Iniciatīvas grupa: Edgars Kots, Kristīne Krūzmane, Andris Svaža, Jānis Goldbergs, Māris Ķirsons, 19.07.2022

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Notikumus varēja prognozēt jau 1997. gadā. Izbraukšana bija sākusies, un turpinājās skaidri redzams iedzīvotāju skaita kritums. Aizbrauca jauni, darbaspējīgi cilvēki, palika pirmspensijas vecuma iedzīvotāji. Tāpēc arī jautājums: «Kuram tas rūp?» Cauri laikiem.

Statistika visu pasaka

Mūsu mērķis nav uzzīmēt visdrūmāko ainu Latvijas vēsturē un tad pie šī izraktā kapa raudāt, un kā pēdējo darbu izsludināt liela etnogrāfijas muzeja būvniecību. Nē! Mūsu mērķis ir atvērt acis bezdibeņa malā, ieskatīties nāvei acīs un pateikt: «Ne šajā gadsimtā!» Pateikt: «Latvija bija, ir un būs!»

Kāds ir šis bezdibenis? 1990. gadā Latvijā piedzima par 3000 bērnu vairāk nekā cilvēku nomira, bet 2021. gadā mūsu demogrāfijas saldo ir mīnus 17,2 tūkstoši cilvēku. Aina ir acīmredzama. 2021. gadā pat bija situācija, kad no valsts cilvēki praktiski vairs neaizbrauca. Nevarēja, nebija kur, pandēmijas ierobežojumi! Mēs gadā zaudējām 17 tūkstošus cilvēku no kopējā iedzīvotāju skaita, jo bērnu mums ir pārāk maz. Proti, lejupslīdošā spirāle visās dzīves jomās beidzot ir parādījusi savus zobus. Mūsu tautas demogrāfijas koks kopš 2000. gada ir pamatīgi mainījies. Vecuma grupā līdz 30 gadiem cilvēku skaits kopš 2000. gada ir samazinājies vismaz par trešdaļu. Mēs esam vairāk 40+, bet cilvēkiem pēc 40 gadiem bērni dzimst daudz retāk, Tas vien nozīmē, ka aizvien mazāk paliek jauno vecāku, kuriem būs bērni.

Komentāri

Pievienot komentāru
Signet Bank Kapitāla tirgus akadēmija

Obligāciju emisija dos iespēju būvēt modernāko noliktavu Latvijā

Jānis Goldbergs, 01.03.2023

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Amber Beverage Group ir strauji augošs uzņēmums, kas nolēmis būvēt pilnībā automatizētu noliktavu Latvijā, par finansējuma piesaistes mehānismu izvēloties obligāciju emisiju ar Signet Bank atbalstu.

Par grupu, tās izaugsmi, projektu un finansējuma piesaistes mehānisma izvēli Dienas Bizness izjautāja grupas valdes priekšsēdētāju Jekaterinu Stuģi.

Pastāstiet, lūdzu, īsumā par Amber Beverage Group pamatbiznesu, vēsturisko izaugsmi.

Amber Beverage Group tika izveidota 2014. gadā kā daļa no SPI Group. Šobrīd bez mums SPI grupā ietilpst arī stipro alkoholisko dzērienu koncerns Stoli Group, vīna koncerns Tenute del Mondo un nekustamo īpašumu kompānija Towers Construction Management, kuru zināmākais objekts ir Zunda Torņi Rīgā, Raņķa dambī.2014. gadā izveidojot Amber Beverage Group, koncernā tika apvienoti četri Baltijas uzņēmumi – trīs no tiem pārstāvēja alkoholisko dzērienu vairumtirdzniecības segmentu, savukārt Latvijas balzams - ražošanu. Veidojot vienotu uzņēmumu grupu, visas atbalsta funkcijas centralizējām vienkopus un koncentrējām uzņēmumu darbību uz pamatbiznesu.

Komentāri

Pievienot komentāru
Eksperti

Sadales tīkla tarifi – quo vadis?

Ivars Zariņš, Latvijas Elektroenerģētiķu un energobūvnieku asociācijas izpilddirektors, 11.08.2023

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Visnepatīkamāko iespaidu jaunie “Sadales tīkla” (ST) tarifi ir radījuši mājsaimniecībām ar neefektīvi izmantotu pieslēguma jaudu (raksta autors ir viens no tiem). Rezultātā daudzām mājsaimniecībām izmaksas par “Sadales tīkla” pakalpojumu ir pieaugušas pat vairākkārtēji.

Tas daudziem ir radījis sašutumu un aizdomas(arī Valsts prezidentam) par nepamatotām ST tarifu izmaiņām.

Taču emocionāla taisnīguma izjūta un reālā lietu kārtība ne vienmēr ir viens un tas pats. Tādēļ, pirms kādu tiesāt vai vienkārši bojāt savu (vai citu) veselību ar sašutumu par notiekošo, ir vērts pamēģināt noskaidrot patiesību. Un tas ir vienkārši izdarāms, ja vien izdodas pārvarēt vēlēšanos taisīt “haipu” sev apkārt.

Nedaudz par “taisnīguma mednieku” repertuāru.

Pirmais, uz ko uzķeras “taisnīguma mednieki” – ST tarifa izmaksu pieaugums daudziem rēķinos ir būtiski lielāks nekā ST izmaksu kopējais pieaugums, kas sastāda apm. 22%Tie, kas to cenšas pasniegt, kā ST vēlmi negausīgi papildus nopelnīt – patiesībā demonstrē tikai savus zināšanu robus skolas matemātikas kursa apguvē, vai vispār nav pat iedziļinājušies ST tarifa izmaiņās (par to vēlāk).

Komentāri

Pievienot komentāru
Video

VIDEO: Vai briest trešais – zaļais emigrācijas vilnis?

Māris Ķirsons, 15.03.2023

Pēc daudzus gadus ilgām un nesekmīgām tiesvedībām par faktu, ka mikroliegums mežā «atrodas» pēkšņi un ar atpakaļejošu datumu, zemes apsaimniekotājs no Kurzemes Mārcis Sniedziņš nolēmis ar savu ģimeni pamest Latviju.

Ekrānšāviņš no video

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Latvija lielākos emigrācijas viļņus piedzīvoja pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā, pēc ekonomikas recesijas no 2008. līdz 2011. gadam. Ik gadu valsti pametušo skaits ir mazpilsētas vērtībā, un iespējams, ka mūs sagaida trešais emigrācijas vilnis, kas atšķirsies no citiem ar cēloni.

Pats fakts, ka valsti, kurā nenotiek dabas kataklizmas, katastrofas un kurā nav kara šausmu, pamet vairāk nekā desmit tūkstoši cilvēku ik gadu, ir jautājuma «kāpēc?» vērts! Nav šaubu, ka zaudēti simtiem tūkstošu cilvēku, kuri būtu gan patērētāji, gan preču un pakalpojumu pircēji, gan arī labumu radītāji – darbarokas. Reemigrācija notiek, cilvēki arī atgriežas, tomēr daudz mazāk nekā aizbrauc, tādēļ ik gadu dienaskārtībā būtu jābūt tūkstošiem «kāpēc?». Ir jāapzinās un jāpieņem jautājums, mēģinot meklēt atbildi. Virzība no vispārējā uz konkrēto ir riskanta, jo ik reizi satur konfliktu un aizvainojumu, kas jānošķir, lai redzētu tikai sistēmiskus riskus un aplamības, kas attiecināmas uz visiem.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Laika posmā no 2004. līdz 2022. gadam vēlme pēc bērniem, pati motivācija, griba pēc tiem ir sarukusi no vidēji trīs bērnu ģimenes ieceres uz vidēji divu bērnu ieceri, liecina Latvijas Universitātes speciālistu pētījums Laulību, dzimstības un pozitīvu bērnu – vecāku attiecību veicinošo faktoru izpēte.

Bērni daudz mazākam skaitam cilvēku Latvijā nozīmē dzīves jēgu un piepildījumu.

Pētījuma statistiskā bāze

Pētījuma autores norāda, ka pētījums veikts pēc līdzīgiem principiem 2004. un 2022. gadā, turklāt visā šajā laikā Latvijas dzimstības rādītāji ir vērtējami kā kritiski zemi, gluži tāpat kā tas ir visā Eiropā. «Tomēr, ja vērtē pēc summārā dzimstības koeficienta, kam normālai paaudžu nomaiņai būtu jābūt 2,1–2,2, tad 2004. gadā tas bija 1,29, bet 2021. gadā tas bija pieaudzis līdz 1,57,» secina pētījuma autores. Proti, arī izmiršanas bezdibenī ir dziļuma atšķirības.

Tāpat bāzes datiem pieder secinājums par mātes vidējā vecuma pieaugumu. Latvijā tāpat kā visā pasaulē mātes vidējais vecums, kad dzimst pirmais bērns, palielinās. 2000. gadā pirmais bērns vidēji pasaulē dzima 24 gadus vecai māmiņai. 2021. gadā vidējais pasaules rādītājs ir pieaudzis līdz 27,8 gadiem, bet Latvijā pirmā jaundzimušā mātes vidējais vecums 2021. gadā bija 30,2 gadi. Līdztekus pētījuma autores kā pozitīvu faktoru min aizvien lielāku jaundzimušo skaitu likumīgi noslēgtās laulībās. 2021. gadā 10 872 bērni jeb 62,4% no visiem jaundzimušajiem ienāca oficiāli reģistrētās ģimenēs. 2011. gadā laulībā dzimušo īpatsvars bija tikai 55,4%. Tiesa gan, bērnu bija krietni vairāk kopumā. Situācija patlaban nedaudz atgādina Eduarda Veidenbauma dzejoļa «Ej un dzenies tik pēc naudas» vārsmas, kas noslēdzas ar vārdiem: «Papriecāties tikumīgi, bērnus radīt likumīgi.»

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Zūdot darbvietām, iznīkst arī apdzīvotu vietu ekosistēmas. Latvija ir vienīgā valsts Baltijā, kurā nodarbināto skaits 2022. gadā ir par 91 200 mazāks, nekā tas bija 2005. gadā, savukārt Igaunijā nodarbināto skaits ir teju par 56 000, bet Lietuvā par 31 300 lielāks nekā pirms 17 gadiem.

Šādu pārsteidzošu un šokējošu ainu Saeimas Ilgtspējas attīstības komisijas sēdē, balstoties uz Eurostat datiem, rādīja Latvijas Darba devēju konfederācija. Nodarbināto skaita izmaiņu dinamika rāda, ka visās Baltijas valstīs ekonomiskā recesija, kas izpaudās 2009.–2010. gadā, būtiski samazināja strādājošo skaitu – Latvijā pat par 220 600, Lietuvā par 198 200, bet Igaunijā par 95 300, tomēr jau 2011. gadā atsākās darbinieku skaita pieaugums. Igaunija tā dēvēto pirmskrīzes līmeni sasniedza jau teju 2017. gadā, Lietuva to pārsniedza tikai 2022. gadā, bet Latvija vēl pat nav pietuvojusies 2008. gada strādājošo skaitam (1,055 miljoni cilvēku). Nereti, bet pamatoti darba ņēmēju skaita samazinājumi tiek skaidroti ar inovācijām, tehnoloģisko progresu, zinātniski tehnisko revolūciju. Labi, bet vai tad Igaunija un Lietuva ir stāvējusi ārpus tehnoloģiju progresa? Nē, nav! Spriežot pēc IKP uz vienu strādājošo, var secināt pretējo – tās mūs ir apsteigušas. Iespējams, atbildes jāmeklē Baltijas valstu politiku atšķirībās, valdošo politiķu pieņemtajos un arī nepieņemtajos lēmumos.

Komentāri

Pievienot komentāru
Reklāmraksti

Kā papildu bonusi veido darba devēja tēlu? Komentē eksperti no „Stebby” un „Tietoevry Banking”

Sadarbības materiāls, 15.02.2023

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Dažādi papildu ieguvumi, kas tiek piedāvāti darbiniekiem, jau kādu laiku ir kļuvuši teju par neatņemamu uzņēmumu konkurences rīku. Taču tie var ne tikai palīdzēt piesaistīt vai noturēt darbiniekus, bet arī radīt pretēju efektu – sabojāt uzņēmuma tēlu, ja izmantoti nevietā. Eksperti no personalizēto labsajūtas pakalpojumu startapa „Stebby" un uzņēmuma „Tietoevry Banking” stāsta, kāpēc uzņēmumiem būtu jāvelta vairāk laika, lai noskaidrotu reālās komandas vajadzības, un kam jāpievērš uzmanība, veidojot papildu atbalsta paketes darbiniekiem.

Kā stāsta Marta Medne, „Tietoevry Banking” darba devēja tēla speciāliste, pozitīvu tēlu var veidot un pielāgot ārējām vajadzībām, taču pamatā tas vienmēr izriet no uzņēmuma kultūras. Mākslīgi izveidots darba devēja tēls nespēs uzņēmumam kalpot ilgtermiņā, savukārt patiess un pozitīvs darba devēja tēls palīdz piesaistīt darbiniekus un lieliski noder personāla atlasē. Tas palīdz uzņēmumam atrast kandidātus, kas identificējas ar tā kultūru, nemaz nerunājot par laiku un izmaksām, kas tiek ietaupīti kandidātu atlases procesā, salīdzinot ar situāciju, ja uzņēmumam ir negatīvs publiskais tēls.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Izsniegto kredītu apjoms gan mājokļu iegādei, gan uzņēmumiem pēdējo 12 gadu laikā Latvijā piedzīvojis lejupslīdi, kamēr dienvidu un ziemeļu kaimiņvalstīs tieši pretēji – pieaudzis.

Baltijas salīdzinošās izmaiņas kredītu apjomos norāda nevis uz banku vai uzņēmēju kūtrumu, bet uz kādu kopējo spēles noteikumu aplamību, kas lēni un nepārvarami noved pie iepriekš prognozējama rezultāta.

Šādu ainu var novērot, ielūkojoties Eiropas Centrālās bankas datos. Nenoliedzami jautājums ir, kas notiek kreditēšanas segmentā un – vēl jo vairāk – kāpēc, laikam ritot, plaisa starp Baltijas valstīm tikai pieaug, nevis samazinās. Latvija, tāpat kā Igaunija un Lietuva, ir eirozonas valsts, bet, raugoties uz dažādiem parametriem, šķiet, ka tās nebūt nav viena reģiona valstis, kur būtībā ir ļoti daudz līdzīgā un salīdzinoši maz atšķirīgā.

Skaitļi rāda acīmredzamo, bet neticamo

Komentāri

Pievienot komentāru
DB Viedoklis

Vēlētājiem – pabalsti, bet visiem – lielāki izdevumi

Romāns Meļņiks, Dienas Biznesa galvenais redaktors, 05.04.2022

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Plašu ažiotāžu raisījusi diskusija par degvielas sadārdzināšanās ietekmi uz Latvijas ekonomiku un mūsu valdības iespējām, bet nevēlēšanos iejaukties ar nodokļu mazināšanu. Citas valstis, tostarp Polija un Francija, jau iepriekš pieņēmušas lēmumu par šāda veida pasākumiem.

Piemēram, atbalsta pakete Francijā paredz, ka 0,15 eiro litrā degvielas uzpildes staciju īpašniekiem kompensēs valsts. Kas pie mums? Vien demagoģija no valdības vadītāja un vēl virknes augstāko amatpersonu puses. Tostarp šajās dienās Ministru prezidents Krišjānis Kariņš paudis: “Nodokļi ir tas, ko mēs paņemam pašu valstij. Ja sakām, ka nodokļus vairs nemaksājam, sanāk, ka visu naudu dodam Krievijai, kas pērk tankus un posta Ukrainu, bet nodokļu naudas, kas mums vajadzīga, lai pirktu aizsardzības ieročus, nebūs.”

Ko lai te piebilst? Maigi sakot, dīvaina morāle – ja kāds par tavu naudu dara sliktu, bet tu pie reizes ar to pelni, tad veidojas tāds kā labā un sliktā līdzsvars? Un, ja prasa mazināt nodokļu slogu, tas uzreiz jāinterpretē kā pilnīga nodokļu nemaksāšana? Ja jau ir runa par slikto Krievijas degvielu, tad drīzāk vajadzēja parūpēties, lai Latvijā pieejamā degviela tiktu piegādāta no citām valstīm, ne no Krievijas. Citas valstis tā rīkojas.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Tieši šāds secinājums izriet no OECD datiem par dažādu Eiropas Savienības valstu izdevumiem darba tirgus programmām 2020. gadā, kad vairākums valstu faktiski dubultoja izdevumus pašmāju darba tirgus uzturēšanai, bet Latvija izdevumus palielināja 1,15 reizes, kas ir zemākais rādītājs visā ES.

Startā nokavē par apli

Latvijas sniegums, sākoties Covid-19 pandēmijai, kas paredzēja pamatīgu ietekmi uz darba tirgu, dažādus darba ierobežojumus, ir pielīdzināms kādām skriešanas sacensībām, kur visi startā izskrien ar pamatīgu ātrumu, bet viens sportists uz sava celiņa lēnā garā pastaigājas. Rezultāts jau ir paredzams pašā sākumā, jo novērojam, ka sportists sāk skriet tikai tad, kad visi ir nojoņojuši pirmo apli. 2020. gads pagaidām ir pēdējais pieejamais no OECD apkopotajiem datiem, bet tāpat ir zināms, ka 2021. gadā Latvija dažādās atbalsta jomās pamatīgi sarosījās. Iespējams, ka kaut kas arī no startā zaudētā tika saglābts, tomēr, ja saglābts būtu daudz, šobrīd sabiedrībā nebūtu tik asa diskusija par darbaspēka importa nepieciešamību.

Komentāri

Pievienot komentāru
Ekonomika

Nodokļi kā Ziemeļvalstīs, pirktspēja kā Rumānijā

Iniciatīvas grupa: Edgars Kots, Kristīne Krūzmane, Andris Svaža, Jānis Goldbergs, Māris Ķirsons, 12.10.2022

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Darbaspēka nodokļu sloga apmērs uz vidējo algu Latvijā tikai pavisam nedaudz atpaliek no Somijas un Zviedrijas līmeņa, taču līdz Skandināvijas pilsoņu labklājībai ir tālu, līdztekus mūsu pirktspēja ir tuvāka Rumānijai vai Bulgārijai.

Šādas disonanses sekas ilgtermiņā būs postošas.

Augstākie darbaspēka nodokļi Baltijā

Darbaspēka nodokļu slogs uz vidējo algu Latvijā 2021. gadā bija 40,5%, salīdzinājumam – Igaunijā 38,1%, Lietuvā – 37,6%, liecina OECD dati. Zīmīgi, ka Lietuva ar zemāku slogu ekonomiskajā attīstībā ir apsteigusi Latviju, kura tagad jau ir pēdējā Baltijā. No Igaunijas, kuras darbaspēka nodokļu slogs visu laiku bijis konsekventi zemāks, mūs šķir nepārvarama plaisa ekonomiskajā attīstībā. Latvija bija un ir Ziemeļeiropas pirmajā trijniekā pēc darbaspēka nodokļu smaguma. Ironiski, bet varbūt par laimi mums, Igaunijā un Lietuvā šo nodokļu slogs 2021. gadā ir nedaudz pieaudzis, izlīdzinot konkurētspējas plaisu Baltijā, tomēr Latvija Igauniju apsteidz vairāk nekā par diviem procentpunktiem, bet Lietuvu – pat vairāk nekā par trim procentpunktiem.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Ja elektroenerģijas cenas atšķirība ar tuvākajām kaimiņzemēm Latvijā turpinās atšķirties par kārtu, ražošana būs jāslēdz.

Elektroenerģijas stundas cena Latvijā 13. septembrī bija 5,7 līdz 7 reizes augstāka nekā Igaunijā un aptuveni trīs reizes augstāka nekā Polijā, liecina Nord Pool biržas dati.

Šādā situācijā energoietilpīgiem uzņēmumiem, kuri strādā Latvijā, bet elektroenerģiju iegādājas pēc biržas cenām, ir grūti saglabāt konkurētspēju salīdzinājumā ar analogiem uzņēmumiem Igaunijā vai Polijā. Ja šāda situācija saglabāsies ilgtermiņā, Latvijā, visticamāk, par energoietilpīgu ražošanu varēs aizmirst.

Nav izslēgts, ka energotirgus aina var būt pamatīgs šķērslis investīcijām. Gan ārvalstu, gan mūsu pašu! Proti, kādēļ ieguldīt valstī, kurā viena no produkcijas pašizmaksas galvenajām komponentēm ir sešas vai septiņas reizes lielāka nekā tuvākajā kaimiņzemē. Tāpat, iespējams, Latvijas ražotāji sāks savu jau esošo ražošanu «pārcelt» uz to pašu Igauniju vai Poliju un jau drīzumā darbvietu skaits valstī krasi samazināsies.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Vērtējot Latvijas valsts budžeta prioritātes nevis pēc publiskiem paziņojumiem, bet pēc mērķiem tērētās naudas, iznāk, ka dažas nozares no vārdos prioritārām kļuvušas par maznozīmīgām naudas izteiksmē. Maznozīmīgās vai visneprioritārākās jomas 2023. gada pirmajā pusē bija valsts kontrole, sociālā aizsardzība un veselības nozare.

Latvijas valdošā politiskā elite (valdība un Saeima) jau ir sākusi diskusiju par nākamā gada valsts pamatbudžetu. Dažādās publiskās diskusijās tiek debatēts tikai par to, kā pārdalīt papildus iecerētos 800 miljonus eiro un kādām būtu jābūt prioritātēm – drošībai, izglītībai vai veselībai? Tādēļ izdevniecības Dienas Bizness iniciatīvas grupa Kuram tas rūp? ieteic, spriežot par prioritātēm, paraudzīties uz jau sastrādāto pēc fakta.

Kas vairo IKP un nodokļu ieņēmumus

Atgādināšu, ka ikviens valsts iztērētais eiro atstāj ietekmi uz ekonomiku kopumā. Kad preces un pakalpojumi tiek nopirkti no uzņēmējsabiedrības, ekonomiskās sekas būs kumulatīvas. Uzņēmējam būs jāveic pirkumi no citiem uzņēmumiem – izejvielas, transporta pakalpojumi un daudz kas cits. Tiek lēsts, ka katrs šāds iztērēts eiro radīs papildu 3–4 eiro IKP pieaugumu. Neiztērēts eiro pieaugumu neradīs. Ja gandrīz katrs pirkums tiek aplikts ar PVN, tad katrs iztērētais eiro uzriez radīs 20 centu papildu ieņēmums valsts budžetā. Daļu no ienākumiem par preču un pakalpojumu ražošanu ikviens uzņēmums izmaksās algās un citos ar darbaspēku saistītos izdevumos. Atalgojumam ir būtiska ietekme gan uz ekonomikas attīstību kopumā, gan uz nodokļu ieņēmumiem valsts, pašvaldību un speciālajā budžetā. Kad darba devējs (uzņēmums, ministrija, ar valsti vai pašvaldību saistīta struktūra) palielina darbaspēka izmaksas par 100 eiro, tad no šīs summas darba devējam ir jāsamaksā 19,4 eiro valsts sociālās apdrošināšanas iemaksas (kas nonāks speciālajā budžetā), un bruto alga darba ņēmējam tiks aprēķināta 80,4 eiro.

Komentāri

Pievienot komentāru
Citas ziņas

Uzņēmēju žurnāla Dienas Bizness izdevums #29

DB, 19.07.2022

Dalies ar šo rakstu

Covid-19 pandēmija, aizslēdzot būtisku poligrāfijas produkcijas ražotāju Ķīnu un radot problēmas loģistikas piegāžu ķēdēs, palielināja pasūtījumu apmērus poligrāfijas uzņēmumiem Eiropā, kuru izpildei savukārt pietrūka papīra – tā cenas pieauga 80-100% apmērā, kas atspoguļojas arī pakalpojumu cenās.

To intervijā Dienas Biznesam stāsta Latvijas Poligrāfijas uzņēmumu asociācijas valdes priekšsēdētājs un SIA Poligrāfijas grupa Mūkusala valdes priekšsēdētājs Visvaldis Trokša.

Vēl uzņēmēju žurnāla Dienas Bizness 19.jūlija žurnālā lasi:

  • Statistika

Degvielas cenas sasniedz jaunus rekordus

  • Poligrāfija

Spēcīgi pārmaiņu vēji poligrāfijā

  • Aktuāli

Latvija izmirst! Kam tas rūp?

  • Nekustamais īpašums

Energoefektīvi mājokļi Rīgā šoruden būs deficīts

  • Aviācija

Investīcijas krīzes laikā atmaksājas

Komentāri

Pievienot komentāru