Notikumus varēja prognozēt jau 1997. gadā. Izbraukšana bija sākusies, un turpinājās skaidri redzams iedzīvotāju skaita kritums. Aizbrauca jauni, darbaspējīgi cilvēki, palika pirmspensijas vecuma iedzīvotāji. Tāpēc arī jautājums: «Kuram tas rūp?» Cauri laikiem.

Statistika visu pasaka

Mūsu mērķis nav uzzīmēt visdrūmāko ainu Latvijas vēsturē un tad pie šī izraktā kapa raudāt, un kā pēdējo darbu izsludināt liela etnogrāfijas muzeja būvniecību. Nē! Mūsu mērķis ir atvērt acis bezdibeņa malā, ieskatīties nāvei acīs un pateikt: «Ne šajā gadsimtā!» Pateikt: «Latvija bija, ir un būs!»

Kāds ir šis bezdibenis? 1990. gadā Latvijā piedzima par 3000 bērnu vairāk nekā cilvēku nomira, bet 2021. gadā mūsu demogrāfijas saldo ir mīnus 17,2 tūkstoši cilvēku. Aina ir acīmredzama. 2021. gadā pat bija situācija, kad no valsts cilvēki praktiski vairs neaizbrauca. Nevarēja, nebija kur, pandēmijas ierobežojumi! Mēs gadā zaudējām 17 tūkstošus cilvēku no kopējā iedzīvotāju skaita, jo bērnu mums ir pārāk maz. Proti, lejupslīdošā spirāle visās dzīves jomās beidzot ir parādījusi savus zobus. Mūsu tautas demogrāfijas koks kopš 2000. gada ir pamatīgi mainījies. Vecuma grupā līdz 30 gadiem cilvēku skaits kopš 2000. gada ir samazinājies vismaz par trešdaļu. Mēs esam vairāk 40+, bet cilvēkiem pēc 40 gadiem bērni dzimst daudz retāk, Tas vien nozīmē, ka aizvien mazāk paliek jauno vecāku, kuriem būs bērni.

Amber Beverage Group ir strauji augošs uzņēmums, kas nolēmis būvēt pilnībā automatizētu noliktavu Latvijā, par finansējuma piesaistes mehānismu izvēloties obligāciju emisiju ar Signet Bank atbalstu.

Par grupu, tās izaugsmi, projektu un finansējuma piesaistes mehānisma izvēli Dienas Bizness izjautāja grupas valdes priekšsēdētāju Jekaterinu Stuģi.

Pastāstiet, lūdzu, īsumā par Amber Beverage Group pamatbiznesu, vēsturisko izaugsmi.

Amber Beverage Group tika izveidota 2014. gadā kā daļa no SPI Group. Šobrīd bez mums SPI grupā ietilpst arī stipro alkoholisko dzērienu koncerns Stoli Group, vīna koncerns Tenute del Mondo un nekustamo īpašumu kompānija Towers Construction Management, kuru zināmākais objekts ir Zunda Torņi Rīgā, Raņķa dambī.2014. gadā izveidojot Amber Beverage Group, koncernā tika apvienoti četri Baltijas uzņēmumi – trīs no tiem pārstāvēja alkoholisko dzērienu vairumtirdzniecības segmentu, savukārt Latvijas balzams - ražošanu. Veidojot vienotu uzņēmumu grupu, visas atbalsta funkcijas centralizējām vienkopus un koncentrējām uzņēmumu darbību uz pamatbiznesu.

Visnepatīkamāko iespaidu jaunie “Sadales tīkla” (ST) tarifi ir radījuši mājsaimniecībām ar neefektīvi izmantotu pieslēguma jaudu (raksta autors ir viens no tiem). Rezultātā daudzām mājsaimniecībām izmaksas par “Sadales tīkla” pakalpojumu ir pieaugušas pat vairākkārtēji.

Tas daudziem ir radījis sašutumu un aizdomas(arī Valsts prezidentam) par nepamatotām ST tarifu izmaiņām.

Taču emocionāla taisnīguma izjūta un reālā lietu kārtība ne vienmēr ir viens un tas pats. Tādēļ, pirms kādu tiesāt vai vienkārši bojāt savu (vai citu) veselību ar sašutumu par notiekošo, ir vērts pamēģināt noskaidrot patiesību. Un tas ir vienkārši izdarāms, ja vien izdodas pārvarēt vēlēšanos taisīt “haipu” sev apkārt.

Nedaudz par “taisnīguma mednieku” repertuāru.

Pirmais, uz ko uzķeras “taisnīguma mednieki” – ST tarifa izmaksu pieaugums daudziem rēķinos ir būtiski lielāks nekā ST izmaksu kopējais pieaugums, kas sastāda apm. 22%Tie, kas to cenšas pasniegt, kā ST vēlmi negausīgi papildus nopelnīt – patiesībā demonstrē tikai savus zināšanu robus skolas matemātikas kursa apguvē, vai vispār nav pat iedziļinājušies ST tarifa izmaiņās (par to vēlāk).

Latvija lielākos emigrācijas viļņus piedzīvoja pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā, pēc ekonomikas recesijas no 2008. līdz 2011. gadam. Ik gadu valsti pametušo skaits ir mazpilsētas vērtībā, un iespējams, ka mūs sagaida trešais emigrācijas vilnis, kas atšķirsies no citiem ar cēloni.

Pats fakts, ka valsti, kurā nenotiek dabas kataklizmas, katastrofas un kurā nav kara šausmu, pamet vairāk nekā desmit tūkstoši cilvēku ik gadu, ir jautājuma «kāpēc?» vērts! Nav šaubu, ka zaudēti simtiem tūkstošu cilvēku, kuri būtu gan patērētāji, gan preču un pakalpojumu pircēji, gan arī labumu radītāji – darbarokas. Reemigrācija notiek, cilvēki arī atgriežas, tomēr daudz mazāk nekā aizbrauc, tādēļ ik gadu dienaskārtībā būtu jābūt tūkstošiem «kāpēc?». Ir jāapzinās un jāpieņem jautājums, mēģinot meklēt atbildi. Virzība no vispārējā uz konkrēto ir riskanta, jo ik reizi satur konfliktu un aizvainojumu, kas jānošķir, lai redzētu tikai sistēmiskus riskus un aplamības, kas attiecināmas uz visiem.

Laika posmā no 2004. līdz 2022. gadam vēlme pēc bērniem, pati motivācija, griba pēc tiem ir sarukusi no vidēji trīs bērnu ģimenes ieceres uz vidēji divu bērnu ieceri, liecina Latvijas Universitātes speciālistu pētījums Laulību, dzimstības un pozitīvu bērnu – vecāku attiecību veicinošo faktoru izpēte.

Bērni daudz mazākam skaitam cilvēku Latvijā nozīmē dzīves jēgu un piepildījumu.

Pētījuma statistiskā bāze

Pētījuma autores norāda, ka pētījums veikts pēc līdzīgiem principiem 2004. un 2022. gadā, turklāt visā šajā laikā Latvijas dzimstības rādītāji ir vērtējami kā kritiski zemi, gluži tāpat kā tas ir visā Eiropā. «Tomēr, ja vērtē pēc summārā dzimstības koeficienta, kam normālai paaudžu nomaiņai būtu jābūt 2,1–2,2, tad 2004. gadā tas bija 1,29, bet 2021. gadā tas bija pieaudzis līdz 1,57,» secina pētījuma autores. Proti, arī izmiršanas bezdibenī ir dziļuma atšķirības.

Tāpat bāzes datiem pieder secinājums par mātes vidējā vecuma pieaugumu. Latvijā tāpat kā visā pasaulē mātes vidējais vecums, kad dzimst pirmais bērns, palielinās. 2000. gadā pirmais bērns vidēji pasaulē dzima 24 gadus vecai māmiņai. 2021. gadā vidējais pasaules rādītājs ir pieaudzis līdz 27,8 gadiem, bet Latvijā pirmā jaundzimušā mātes vidējais vecums 2021. gadā bija 30,2 gadi. Līdztekus pētījuma autores kā pozitīvu faktoru min aizvien lielāku jaundzimušo skaitu likumīgi noslēgtās laulībās. 2021. gadā 10 872 bērni jeb 62,4% no visiem jaundzimušajiem ienāca oficiāli reģistrētās ģimenēs. 2011. gadā laulībā dzimušo īpatsvars bija tikai 55,4%. Tiesa gan, bērnu bija krietni vairāk kopumā. Situācija patlaban nedaudz atgādina Eduarda Veidenbauma dzejoļa «Ej un dzenies tik pēc naudas» vārsmas, kas noslēdzas ar vārdiem: «Papriecāties tikumīgi, bērnus radīt likumīgi.»

Zūdot darbvietām, iznīkst arī apdzīvotu vietu ekosistēmas. Latvija ir vienīgā valsts Baltijā, kurā nodarbināto skaits 2022. gadā ir par 91 200 mazāks, nekā tas bija 2005. gadā, savukārt Igaunijā nodarbināto skaits ir teju par 56 000, bet Lietuvā par 31 300 lielāks nekā pirms 17 gadiem.

Šādu pārsteidzošu un šokējošu ainu Saeimas Ilgtspējas attīstības komisijas sēdē, balstoties uz Eurostat datiem, rādīja Latvijas Darba devēju konfederācija. Nodarbināto skaita izmaiņu dinamika rāda, ka visās Baltijas valstīs ekonomiskā recesija, kas izpaudās 2009.–2010. gadā, būtiski samazināja strādājošo skaitu – Latvijā pat par 220 600, Lietuvā par 198 200, bet Igaunijā par 95 300, tomēr jau 2011. gadā atsākās darbinieku skaita pieaugums. Igaunija tā dēvēto pirmskrīzes līmeni sasniedza jau teju 2017. gadā, Lietuva to pārsniedza tikai 2022. gadā, bet Latvija vēl pat nav pietuvojusies 2008. gada strādājošo skaitam (1,055 miljoni cilvēku). Nereti, bet pamatoti darba ņēmēju skaita samazinājumi tiek skaidroti ar inovācijām, tehnoloģisko progresu, zinātniski tehnisko revolūciju. Labi, bet vai tad Igaunija un Lietuva ir stāvējusi ārpus tehnoloģiju progresa? Nē, nav! Spriežot pēc IKP uz vienu strādājošo, var secināt pretējo – tās mūs ir apsteigušas. Iespējams, atbildes jāmeklē Baltijas valstu politiku atšķirībās, valdošo politiķu pieņemtajos un arī nepieņemtajos lēmumos.

Dažādi papildu ieguvumi, kas tiek piedāvāti darbiniekiem, jau kādu laiku ir kļuvuši teju par neatņemamu uzņēmumu konkurences rīku. Taču tie var ne tikai palīdzēt piesaistīt vai noturēt darbiniekus, bet arī radīt pretēju efektu – sabojāt uzņēmuma tēlu, ja izmantoti nevietā. Eksperti no personalizēto labsajūtas pakalpojumu startapa „Stebby" un uzņēmuma „Tietoevry Banking” stāsta, kāpēc uzņēmumiem būtu jāvelta vairāk laika, lai noskaidrotu reālās komandas vajadzības, un kam jāpievērš uzmanība, veidojot papildu atbalsta paketes darbiniekiem.

Kā stāsta Marta Medne, „Tietoevry Banking” darba devēja tēla speciāliste, pozitīvu tēlu var veidot un pielāgot ārējām vajadzībām, taču pamatā tas vienmēr izriet no uzņēmuma kultūras. Mākslīgi izveidots darba devēja tēls nespēs uzņēmumam kalpot ilgtermiņā, savukārt patiess un pozitīvs darba devēja tēls palīdz piesaistīt darbiniekus un lieliski noder personāla atlasē. Tas palīdz uzņēmumam atrast kandidātus, kas identificējas ar tā kultūru, nemaz nerunājot par laiku un izmaksām, kas tiek ietaupīti kandidātu atlases procesā, salīdzinot ar situāciju, ja uzņēmumam ir negatīvs publiskais tēls.

Izsniegto kredītu apjoms gan mājokļu iegādei, gan uzņēmumiem pēdējo 12 gadu laikā Latvijā piedzīvojis lejupslīdi, kamēr dienvidu un ziemeļu kaimiņvalstīs tieši pretēji – pieaudzis.

Baltijas salīdzinošās izmaiņas kredītu apjomos norāda nevis uz banku vai uzņēmēju kūtrumu, bet uz kādu kopējo spēles noteikumu aplamību, kas lēni un nepārvarami noved pie iepriekš prognozējama rezultāta.

Šādu ainu var novērot, ielūkojoties Eiropas Centrālās bankas datos. Nenoliedzami jautājums ir, kas notiek kreditēšanas segmentā un – vēl jo vairāk – kāpēc, laikam ritot, plaisa starp Baltijas valstīm tikai pieaug, nevis samazinās. Latvija, tāpat kā Igaunija un Lietuva, ir eirozonas valsts, bet, raugoties uz dažādiem parametriem, šķiet, ka tās nebūt nav viena reģiona valstis, kur būtībā ir ļoti daudz līdzīgā un salīdzinoši maz atšķirīgā.

Skaitļi rāda acīmredzamo, bet neticamo

Tieši šāds secinājums izriet no OECD datiem par dažādu Eiropas Savienības valstu izdevumiem darba tirgus programmām 2020. gadā, kad vairākums valstu faktiski dubultoja izdevumus pašmāju darba tirgus uzturēšanai, bet Latvija izdevumus palielināja 1,15 reizes, kas ir zemākais rādītājs visā ES.

Startā nokavē par apli

Latvijas sniegums, sākoties Covid-19 pandēmijai, kas paredzēja pamatīgu ietekmi uz darba tirgu, dažādus darba ierobežojumus, ir pielīdzināms kādām skriešanas sacensībām, kur visi startā izskrien ar pamatīgu ātrumu, bet viens sportists uz sava celiņa lēnā garā pastaigājas. Rezultāts jau ir paredzams pašā sākumā, jo novērojam, ka sportists sāk skriet tikai tad, kad visi ir nojoņojuši pirmo apli. 2020. gads pagaidām ir pēdējais pieejamais no OECD apkopotajiem datiem, bet tāpat ir zināms, ka 2021. gadā Latvija dažādās atbalsta jomās pamatīgi sarosījās. Iespējams, ka kaut kas arī no startā zaudētā tika saglābts, tomēr, ja saglābts būtu daudz, šobrīd sabiedrībā nebūtu tik asa diskusija par darbaspēka importa nepieciešamību.

Plašu ažiotāžu raisījusi diskusija par degvielas sadārdzināšanās ietekmi uz Latvijas ekonomiku un mūsu valdības iespējām, bet nevēlēšanos iejaukties ar nodokļu mazināšanu. Citas valstis, tostarp Polija un Francija, jau iepriekš pieņēmušas lēmumu par šāda veida pasākumiem.

Piemēram, atbalsta pakete Francijā paredz, ka 0,15 eiro litrā degvielas uzpildes staciju īpašniekiem kompensēs valsts. Kas pie mums? Vien demagoģija no valdības vadītāja un vēl virknes augstāko amatpersonu puses. Tostarp šajās dienās Ministru prezidents Krišjānis Kariņš paudis: “Nodokļi ir tas, ko mēs paņemam pašu valstij. Ja sakām, ka nodokļus vairs nemaksājam, sanāk, ka visu naudu dodam Krievijai, kas pērk tankus un posta Ukrainu, bet nodokļu naudas, kas mums vajadzīga, lai pirktu aizsardzības ieročus, nebūs.”

Ko lai te piebilst? Maigi sakot, dīvaina morāle – ja kāds par tavu naudu dara sliktu, bet tu pie reizes ar to pelni, tad veidojas tāds kā labā un sliktā līdzsvars? Un, ja prasa mazināt nodokļu slogu, tas uzreiz jāinterpretē kā pilnīga nodokļu nemaksāšana? Ja jau ir runa par slikto Krievijas degvielu, tad drīzāk vajadzēja parūpēties, lai Latvijā pieejamā degviela tiktu piegādāta no citām valstīm, ne no Krievijas. Citas valstis tā rīkojas.

Darbaspēka nodokļu sloga apmērs uz vidējo algu Latvijā tikai pavisam nedaudz atpaliek no Somijas un Zviedrijas līmeņa, taču līdz Skandināvijas pilsoņu labklājībai ir tālu, līdztekus mūsu pirktspēja ir tuvāka Rumānijai vai Bulgārijai.

Šādas disonanses sekas ilgtermiņā būs postošas.

Augstākie darbaspēka nodokļi Baltijā

Darbaspēka nodokļu slogs uz vidējo algu Latvijā 2021. gadā bija 40,5%, salīdzinājumam – Igaunijā 38,1%, Lietuvā – 37,6%, liecina OECD dati. Zīmīgi, ka Lietuva ar zemāku slogu ekonomiskajā attīstībā ir apsteigusi Latviju, kura tagad jau ir pēdējā Baltijā. No Igaunijas, kuras darbaspēka nodokļu slogs visu laiku bijis konsekventi zemāks, mūs šķir nepārvarama plaisa ekonomiskajā attīstībā. Latvija bija un ir Ziemeļeiropas pirmajā trijniekā pēc darbaspēka nodokļu smaguma. Ironiski, bet varbūt par laimi mums, Igaunijā un Lietuvā šo nodokļu slogs 2021. gadā ir nedaudz pieaudzis, izlīdzinot konkurētspējas plaisu Baltijā, tomēr Latvija Igauniju apsteidz vairāk nekā par diviem procentpunktiem, bet Lietuvu – pat vairāk nekā par trim procentpunktiem.

Vērtējot Latvijas valsts budžeta prioritātes nevis pēc publiskiem paziņojumiem, bet pēc mērķiem tērētās naudas, iznāk, ka dažas nozares no vārdos prioritārām kļuvušas par maznozīmīgām naudas izteiksmē. Maznozīmīgās vai visneprioritārākās jomas 2023. gada pirmajā pusē bija valsts kontrole, sociālā aizsardzība un veselības nozare.

Latvijas valdošā politiskā elite (valdība un Saeima) jau ir sākusi diskusiju par nākamā gada valsts pamatbudžetu. Dažādās publiskās diskusijās tiek debatēts tikai par to, kā pārdalīt papildus iecerētos 800 miljonus eiro un kādām būtu jābūt prioritātēm – drošībai, izglītībai vai veselībai? Tādēļ izdevniecības Dienas Bizness iniciatīvas grupa Kuram tas rūp? ieteic, spriežot par prioritātēm, paraudzīties uz jau sastrādāto pēc fakta.

Kas vairo IKP un nodokļu ieņēmumus

Atgādināšu, ka ikviens valsts iztērētais eiro atstāj ietekmi uz ekonomiku kopumā. Kad preces un pakalpojumi tiek nopirkti no uzņēmējsabiedrības, ekonomiskās sekas būs kumulatīvas. Uzņēmējam būs jāveic pirkumi no citiem uzņēmumiem – izejvielas, transporta pakalpojumi un daudz kas cits. Tiek lēsts, ka katrs šāds iztērēts eiro radīs papildu 3–4 eiro IKP pieaugumu. Neiztērēts eiro pieaugumu neradīs. Ja gandrīz katrs pirkums tiek aplikts ar PVN, tad katrs iztērētais eiro uzriez radīs 20 centu papildu ieņēmums valsts budžetā. Daļu no ienākumiem par preču un pakalpojumu ražošanu ikviens uzņēmums izmaksās algās un citos ar darbaspēku saistītos izdevumos. Atalgojumam ir būtiska ietekme gan uz ekonomikas attīstību kopumā, gan uz nodokļu ieņēmumiem valsts, pašvaldību un speciālajā budžetā. Kad darba devējs (uzņēmums, ministrija, ar valsti vai pašvaldību saistīta struktūra) palielina darbaspēka izmaksas par 100 eiro, tad no šīs summas darba devējam ir jāsamaksā 19,4 eiro valsts sociālās apdrošināšanas iemaksas (kas nonāks speciālajā budžetā), un bruto alga darba ņēmējam tiks aprēķināta 80,4 eiro.

Šī gada martā sekmīgi veikta inovatīvas fosfora atgūšanas tehnoloģijas Letonite demonstrēšana SIA “Ādažu Ūdens” notekūdeņu attīrīšanas iekārtās. Jaunā tehnoloģija atguva līdz pat 95% vērtīgās barības vielas - fosfora no notekūdeņiem, ko tālāk var izmantot lauksaimniecības vajadzībām kā augsnes mēslojumu.

Tehnoloģijas demonstrācija notika sadarbībā ar Latvijas jaunuzņēmumu P-Agro Minerals, biedrību Cleantech Latvia, kā arī ar programmas LIFE GOODWATER IP atbalstu.

“Iegūtie rezultāti un sadarbība jau agrīnā inovācijas attīstības stadijā sniedz pārliecību, ka Latvijā eksistē zaļās inovācijas ar augstu potenciālu un arī zaļi domājošas pašvaldības, kam rūp piesārņojuma mazināšana savās saimniecībās,” atzīst jaunuzņēmuma P-Agro Minerals vadītāja Annija Emersone. “Šādās partnerības zinātņietilpīgo tehnoloģiju attīstībai ir izšķirošas, ļaujot testēt un pielāgoties to nākotnes lietotāju vajadzībām ar mērķi maksimāli ātri tehnoloģiju ieviest dzīvē.”

“Ādaži ir vienmēr bijis ekonomiski darbīgs un stratēģiski nozīmīgs punkts reģionā, radot gan daudzējādas darba iespējas tās iedzīvotājiem, gan saskaroties ar izaicinājumiem rūpēs par industriju ietekmi uz vidi un cilvēku labklājību mums apkārt. Mēs varam būt lepni par iespēju nodrošināt testa infrastruktūru vietējiem jaunuzņēmumiem, kas ir arī apliecinājums “Ādažu Ūdens” atvērtībai un interesei par jaunākajiem risinājumiem vides aizsardzībā notekūdeņu attīrīšanas jomā Latvijā,” piemin Aivars Dundurs, SIA “Ādažu Ūdens” valdes loceklis.

Covid-19 pandēmija, aizslēdzot būtisku poligrāfijas produkcijas ražotāju Ķīnu un radot problēmas loģistikas piegāžu ķēdēs, palielināja pasūtījumu apmērus poligrāfijas uzņēmumiem Eiropā, kuru izpildei savukārt pietrūka papīra – tā cenas pieauga 80-100% apmērā, kas atspoguļojas arī pakalpojumu cenās.

To intervijā Dienas Biznesam stāsta Latvijas Poligrāfijas uzņēmumu asociācijas valdes priekšsēdētājs un SIA Poligrāfijas grupa Mūkusala valdes priekšsēdētājs Visvaldis Trokša.

Vēl uzņēmēju žurnāla Dienas Bizness 19.jūlija žurnālā lasi:

Degvielas cenas sasniedz jaunus rekordus

Spēcīgi pārmaiņu vēji poligrāfijā

Latvija izmirst! Kam tas rūp?

Energoefektīvi mājokļi Rīgā šoruden būs deficīts

Investīcijas krīzes laikā atmaksājas