Ekonomika

Latvijā iedzīvotāju skaits turpina samazināties!

Iniciatīvas grupa: Edgars Kots, Kristīne Krūzmane, Andris Svaža, Jānis Goldbergs, Māris Ķirsons, 19.07.2022

Jaunākais izdevums

Notikumus varēja prognozēt jau 1997. gadā. Izbraukšana bija sākusies, un turpinājās skaidri redzams iedzīvotāju skaita kritums. Aizbrauca jauni, darbaspējīgi cilvēki, palika pirmspensijas vecuma iedzīvotāji. Tāpēc arī jautājums: «Kuram tas rūp?» Cauri laikiem.

Statistika visu pasaka

Mūsu mērķis nav uzzīmēt visdrūmāko ainu Latvijas vēsturē un tad pie šī izraktā kapa raudāt, un kā pēdējo darbu izsludināt liela etnogrāfijas muzeja būvniecību. Nē! Mūsu mērķis ir atvērt acis bezdibeņa malā, ieskatīties nāvei acīs un pateikt: «Ne šajā gadsimtā!» Pateikt: «Latvija bija, ir un būs!»

Kāds ir šis bezdibenis? 1990. gadā Latvijā piedzima par 3000 bērnu vairāk nekā cilvēku nomira, bet 2021. gadā mūsu demogrāfijas saldo ir mīnus 17,2 tūkstoši cilvēku. Aina ir acīmredzama. 2021. gadā pat bija situācija, kad no valsts cilvēki praktiski vairs neaizbrauca. Nevarēja, nebija kur, pandēmijas ierobežojumi! Mēs gadā zaudējām 17 tūkstošus cilvēku no kopējā iedzīvotāju skaita, jo bērnu mums ir pārāk maz. Proti, lejupslīdošā spirāle visās dzīves jomās beidzot ir parādījusi savus zobus. Mūsu tautas demogrāfijas koks kopš 2000. gada ir pamatīgi mainījies. Vecuma grupā līdz 30 gadiem cilvēku skaits kopš 2000. gada ir samazinājies vismaz par trešdaļu. Mēs esam vairāk 40+, bet cilvēkiem pēc 40 gadiem bērni dzimst daudz retāk, Tas vien nozīmē, ka aizvien mazāk paliek jauno vecāku, kuriem būs bērni.

Kādēļ tā? Kādēļ viņi aizbrauca 1997. gadā? Kādēļ turpināja aizbraukt treknajos gados līdz 2008. gadam? Var saprast iepriekšējās krīzes aizbraukšanas vilni, bet kādēļ neatgriezās? Kur palika visas tās programmas emigrantu mājās braukšanai? Kādēļ jauni cilvēki pameta savu dzimteni laikā no 2014. gada, kad krīze bija pārvarēta līdz 2020. gadam? Tāds ir bezdibeņa izskats. Tie ir jautājumi, uz kuriem jāatbild, lai rastu risinājumu, kā apturēt izmiršanu.

Kuram tas rūp? Tas ir jautājums katram un visiem kopā, jo viena vainīgā meklēšana ir vienkārša. Parādi ar pirkstu uz kādu un saki, ka viņš vainīgs, pēc tam dzīvo tālāk, ja reiz grēkāzis atrasts. Kas nekaitētu atcerēties premjera frāzi tautai par bikšu gludināšanu un angļu valodas mācīšanos, piedēvēt viņam vainu, ka mudinājis šādi visus posties prom? Mums patīk spārnoti izteicieni, un tie patiešām ir kā pavadījums lielai izmiršanai, tomēr ne cēlonis. Cēlonis ir dziļāks. Tautas neizmirst, ja tās aplaupa, paverdzina, pat apkauj. Tautas neizmirst, ja to priekšstāvji ir vienkārši rausēji, kuri pārdod visu, ko privatizē tikai tādēļ, lai dzīvotu labās mājās, jo tā jau ir bijis. Mums pašiem bijuši kārklu vācieši, mērnieki kukuļņēmēji, pušelnieki kaimiņu izdzinēji, bet latvieši neizmira. Mums bijuši vācu kungi, poļu kungi, krievu barini, kari un izsūtīšanas, bet cilvēki spēja to pārdzīvot, atgriezties dzimtenē, dzima bērni, un te pēkšņi – pastalās un brīvi!Kas 30 gados izmanījās mūsu tautas kodā? Kas bija un vēl aizvien ir tie faktori, kas lika un liek jaunatnei meklēt jaunu dzimteni, doties prom uz neatgriešanos?

Šeit nav viena vainīgā, nav atsevišķu politiķu, kas kaut ko sajaukuši un izdarījuši aplami vienā vietā vai vienā brīdī. Tā ir sistēma sistēmā, kas grauj mūs no iekšienes, un mēs paši to apmaksājam. Mēs apmaksājam to, lai mūsu bērniem iestāstītu, ka šeit dzīvot nav vērts, ka labāk ir dzīvot šodienai un mīlēt, kā pagadās. Mēs apmaksājam sistēmu, kas likvidē darbvietas, nevis palīdz tās radīt. Mēs apmaksājam politiķus, kas rūpnieciski ražo likumus un noteikumus, kuru izlasīšanai vien katram vajadzētu gadus, bet, lai saprastu, mūža nepietiks. Mēs apmaksājam sistēmu, kas liedz jaunam cilvēkam dzīvot un turpināties. Proti, mūsu sistēma ir kļuvusi aizliedzoša, nevis atļaujoša pašai dzīvībai. Gadu no gada mēs paši sev iestāstām, ka mums iet labi, vismaz mēģinām tam noticēt, un tieši tādēļ ir jautājums: «Kuram tas rūp?» Gribas jau novērst skatu no bezdibeņa un aizmirst par to. Labākajā gadījumā klusēt, bet sliktākajā – iet nomirt malkas šķūnītī no bēdām.

«Izcili» ir iedomāties, ka mani tas neskars! Līdz manai darbavietai miršanas vilnis neatvelsies un neaizslaucīs visu mēslainē. Jā, kaimiņam, raugi, nepaveicās, viņu atlaida, bet pats vainīgs, ka nervozs lielā ātrumā izbrauca cauri Rīgas fotoradariem un pilnas kabatas sodu. Vēl autobusu pieturā uzsmēķēja un saņēma punktu uz «i» – 40 eiro. Ir taču labi, viņš tagad Dānijā ar visiem trim bērneļiem un sievu. Lieliski, mazāk trokšņa! Paiet laiks, un pienāk tava kārta. Sācies nākamais cikls. Starp citu, tas sākas tieši šobrīd. 2021. gadā mums piedzima 17 420 bērnu, kas ir aptuveni divas reizes mazāk nekā pirms 30 gadiem, divas reizes mazāk nekā mirušo pērn.

Pēc 30 gadiem dzīvojot tāpat...

Ja bērnu mums ir divas reizes mazāk, mums vajadzēs divas reizes mazāk skolu, divas reizes mazāk slimnīcu, policistu, pēc loģikas – arī divas reizes mazāku valsts pārvaldi, bet tā būs pēdējā, kas tiks samazināta. Pēc 30 gadiem, dzīvojot tā kā līdz šim, domājot un darot tā kā līdz šim, mums piedzims divas reizes mazāk bērnu nekā pērn, kādi 8 tūkstoši. 63% no viņiem, ja nekas nemainās, būs latvieši. Aptuveni 5 tūkstoši. Vienīgā vieta, kur vēl runās latviski, būs Rīga, un, visticamāk, šajā Baltijas metropolē dzīvos ne vairāk par 400 tūkstošiem cilvēku, no kuriem lielākā daļa būs pensijas vai pirmspensijas vecumā. Tā izskatīsies filozofija – mani tas neskars! Ceļš uz šādu nākotni sākas šodien!

Nav tā, ka vien Dienā redz Centrālās statistikas pārvaldes datus un tos interpretē, mēģina redzēt nākotni un saprast, mēģina jautāt – «Kuram tas rūp?» Bez jautājumiem un skaļas retorikas demogrāfijas prognozes ir Latvijas Nacionālajā attīstības plānā kā nemainīgi lielumi, tur šādas prognozes jau ir akmenī cirsta nākotnes aina, ar visiem izmirušajiem ciemiem. Vides un reģionālās attīstības ministrijā jau gadiem tiek rakstīti traktāti un atziņas par to, ka demogrāfija ir galvenais drauds reģionu attīstībai. Tas, ko, iespējams, skaļi nesaka, arī Rīgas nākotne tuvākajos 30 gados nav perspektīva. Ja no laukiem cilvēki neradīsies, galvaspilsēta saruks un sarausies kā izkaltis citrons. Īsāk sakot, vairs nevar dzīvot tāpat kā līdz šim! Ir kaut kas jāmaina, un jāmaina ir sistēma, kuru mēs apmaksājam. Var gari un plaši runāt par efektivitāti, lietderību un visu, kas jau simtiem reižu dzirdēts, tomēr sāls ir tās pašos pamatos. Kam tā vispār ir domāta? Kam paredzēta valsts, kādēļ ievēlam deputātus un uzturam ierēdņus, kuri apgalvo, ka valsts ieņēmumi rodas nevis no uzņēmumiem, bet gan iekasējot nodokļus?

Nacionāla valsts mums ir vajadzīga, lai mēs turpinātos kā nācija, lai neizmirtu un neiznīktu paši savā zemē, kuru mūsu senči ir pasludinājuši par brīvu, jo prata rokās turēt ieročus. Proti, mēs apmaksājam izglītības sistēmu tādēļ, lai tā mācītu būt šīs valsts patriotiem. Mēs apmaksājam Valsts ieņēmumu dienestu, lai nodokļus iekasētu godīgi, un Saeimu, lai tie būtu samaksājami, samērīgi, nevis tādi, kas pasaka, ka vecāki, saliekot kopā savas algas, divus bērnus nevar uzturēt. Mēs apmaksājam ministrijas, lai tās gudrotu, kā rodas darbvietas, nevis lai ik rītu dzirdētu, ka kaut kas šodien jāslēdz, jo tā saka kāda Eiropas direktīva vai vienkārši kāds ir samaksājis, lai mums valstī nebūtu cukurfabrikas. Mēs algojam valdību, lai tā saprātīgi rīkotos, nevis, kā teica Latvijas Bankas prezidents Mārtiņš Kazāks, ļautu «privatizēt peļņu un nacionalizēt zaudējumus».

Mēs uzturam Saeimu, nevis lai mums būtu 10 tūkstoši likumu un MK noteikumu, bet gan lai būtu tādi noteikumi, kas ļauj mums civilizēti dzīvot un turpināties. Vienkāršoti – mēs uzturam savu valdību, lai tā mums nevis aizliegtu dzīvot, bet to atļautu. Par katru likumu ir jautājums, cik tas patiešām ir nepieciešams, jo katrs tāds rada sodu, bet sodi dzīvi aizliedz. Nodokļi ir pārvērsti sodos, bet to iekasēšana sodu sistēmā. Mēs nealgojam valsti, lai tā mums izmaksātu pabalstus. Tādas valstis beidzas ātrāk vai vēlāk. Senā Roma savos ziedulaikos pilsoņiem dalīja maizi, lai tie būtu paklausīgi, bet viņi kļuva kūtri, un valsts beidzās. Pabalstu politika cauri laikiem sevi sen ir pierādījusi kā beigu sākums. Mūsu uzņēmumi dzīvo no Eiropas pabalstiem, mūsu pilsoņi dzīvo no valsts pabalstiem, un visiem šķiet, ka tam nav cena! Cena ir, un tā ir visaugstākā. Tie ir mūsu bērni, gan tie, kas aizbrauc, gan tie, kas nedzimst šodien, gan tie, kas nepiedzims rīt.

Tāpēc mēs jautājam: «Kuram tas rūp?» Iespējams, miršanas pabalsti ir pietiekami, izdalītā maize ir gana salda un barbaru pūļi šķiet pietiekami tālu. Jāpiebilst, ka arī tie ir tepat. Mēs varam beigties kā Roma, bet varam rīkoties šodien, tagad un tūlīt. Sākt atļaut, nevis aizliegt. Sākt mācīt būt, nevis nebūt. Sākt strādāt un radīt, ne slēgt un iznīcināt. Nomirt nav progresīvi, tas ir truli un bezjēdzīgi! Ja sāksim šodien, pēc 30 gadiem varam cerēt, ka būsim tikpat, cik esam, – aptuveni 1,8 miljoni cilvēku Latvijā. Ja nē, tad nav saprotams, kam mēs būvējam vēja parkus, gāzes termināli, koncertzāles un bibliotēkas, ceļus un tiltus. Kādēļ tā tērēties, ja plāns ir vienkārši nomirt?

Kuram tas rūp? Izdevniecībai Diena tas rūp! Gaidam dienu, kad mūsu valsts vara sāks kalpot dzīvībai, ne iznīcībai! Tas vairs nav lūgums apžēloties. Mēs pieprasām skaidrus plānus, saprotamas idejas, nepārprotamu realizāciju ar vienu vienīgu virsmērķi – latviešu tautai ir jābūt turpināšanās iespējai savā zemē!

* Izdevniecības Diena iniciatīvas grupa uzsāk regulāru statistikas datu publikāciju ciklu, kas atspoguļo paradoksālo, acīmredzamo, bet neticamo situāciju mūsu valstī, un, tuvojoties vēlēšanām, vēlas saņemt atbildes, idejas un priekšlikumus.

E-pasts: [email protected] Pasta adrese: Andrejostas iela 23, Rīga, LV-1045, Latvija

ABONĒJIET, lasiet elektroniski vai meklējiet preses tirdzniecības vietās!

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Izglītības iestādes nespēj nodrošināt tautsaimniecību ar atbilstošas kvalifikācijas jaunajiem speciālistiem, vienlaikus ir jomas, kurās jauno censoņu absolventu pat ir vairāk nekā darba vietu Latvijā un tas nozīmē darbu citā specialitātē vai arī doties peļņā uz ārzemēm.

Tādu ainu rāda absolventu Cv.lv publicēto vakanču skaits pēc amata kategorijām 2021. gadā iepretī augstskolu absolventiem pēc izglītības programmas. Būtiskākā kļūme pie jau tā dilstošās demogrāfijas ir tā, ka kadru trūkums ir tieši tajos tautsaimniecības sektoros, kuros iespējams radīt vislielāko pievienoto vērtību. Proti, šāda disonanse starp izglītību un praktisko pieprasījumu grauj nākotnes izaugsmes cerības.

Sapnis kļūt par direktoru jāierobežo

Dažādu nozaru uzņēmēji jau ilgstoši stāsta – trūkst visa veida inženieru, konstruktoru, tehnologu, ķīmiķu, IT speciālistu utt., bet no šīm atziņām, kas pēdējos gados pārvērtušies par klajiem SOS saucieniem, nekas nemainās. Jura Paidera pētījums atbilstoši CSP datiem par 2021. gada augstskolu absolventiem liecina, ka visvairāk diplomu (gandrīz 2,3 tūkstoši) saņēma absolventi vadības un administrēšanas specialitātēs.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Latvijas izglītības sistēma ir vai nu pirmajā, vai pēdējā vietā dažādos parametros, kurus pēta OECD, salīdzinot dažādu valstu izglītības sistēmas, un secinājums ir, ka tā ir neefektīva.

Mums ir lielākie kapitālieguldījumi, mazākās klases, zemākais skolotāju atalgojums un lielākais skolotāju skaits uz izglītojamo.

Esam neefektīvi uz citu fona

Tērējam mazāk uz vienu izglītojamo nekā vidēji OECD pētījuma valstīs. Līdzīgi kā lietuvieši, bet mazāk nekā igauņi un krietni mazāk nekā vācieši. Viena no acīmredzamām kļūmēm ir kārtējo vai bāzes izdevumu un kapitālizdevumu attiecība. Proti, Latvijā kapitālizdevumiem izglītībai tērē divas reizes vairāk naudas nekā Vācijā un trīs reizes vairāk nekā Lietuvā. OECD piedāvā 2019. gada datus salīdzinājumam.

Atbilstoši Latvijas Centrālās statistikas pārvaldes datiem bruto kapitālieguldījumi materiālajos pamatlīdzekļos izglītības budžeta iestādēs 2021. gadā bija 114 miljoni eiro, kas ir par pieciem miljoniem vairāk nekā 2019. gadā un divas reizes vairāk nekā 2017. gadā. No 114 miljoniem 85 miljoni ir bruto kapitālieguldījumi esošajās ēkās un konstrukcijās, ēku būvniecībā un pārbūvē. Mēs būvējam un remontējam trīs reizes brašāk nekā lietuvieši, bet lielīties ar labākām skolnieku sekmēm nevaram. OECD sniedz arī izglītības finansējuma kopējo izmaiņu indeksu un Latvijā tas ir sarūkošs, rēķinot pret 2015. gadu, turpretī Igaunija izglītības finansējumu audzē. Toties kapitālieguldījumu apjoms Latvijā aug no gada uz gadu!

Komentāri

Pievienot komentāru
Video

VIDEO: Vai briest trešais – zaļais emigrācijas vilnis?

Māris Ķirsons, 15.03.2023

Pēc daudzus gadus ilgām un nesekmīgām tiesvedībām par faktu, ka mikroliegums mežā «atrodas» pēkšņi un ar atpakaļejošu datumu, zemes apsaimniekotājs no Kurzemes Mārcis Sniedziņš nolēmis ar savu ģimeni pamest Latviju.

Ekrānšāviņš no video

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Latvija lielākos emigrācijas viļņus piedzīvoja pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā, pēc ekonomikas recesijas no 2008. līdz 2011. gadam. Ik gadu valsti pametušo skaits ir mazpilsētas vērtībā, un iespējams, ka mūs sagaida trešais emigrācijas vilnis, kas atšķirsies no citiem ar cēloni.

Pats fakts, ka valsti, kurā nenotiek dabas kataklizmas, katastrofas un kurā nav kara šausmu, pamet vairāk nekā desmit tūkstoši cilvēku ik gadu, ir jautājuma «kāpēc?» vērts! Nav šaubu, ka zaudēti simtiem tūkstošu cilvēku, kuri būtu gan patērētāji, gan preču un pakalpojumu pircēji, gan arī labumu radītāji – darbarokas. Reemigrācija notiek, cilvēki arī atgriežas, tomēr daudz mazāk nekā aizbrauc, tādēļ ik gadu dienaskārtībā būtu jābūt tūkstošiem «kāpēc?». Ir jāapzinās un jāpieņem jautājums, mēģinot meklēt atbildi. Virzība no vispārējā uz konkrēto ir riskanta, jo ik reizi satur konfliktu un aizvainojumu, kas jānošķir, lai redzētu tikai sistēmiskus riskus un aplamības, kas attiecināmas uz visiem.

Komentāri

Pievienot komentāru
Ražošana

Obligāciju emisija dos iespēju būvēt modernāko noliktavu Latvijā

Jānis Goldbergs, 01.03.2023

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Amber Beverage Group ir strauji augošs uzņēmums, kas nolēmis būvēt pilnībā automatizētu noliktavu Latvijā, par finansējuma piesaistes mehānismu izvēloties obligāciju emisiju ar Signet Bank atbalstu.

Par grupu, tās izaugsmi, projektu un finansējuma piesaistes mehānisma izvēli Dienas Bizness izjautāja grupas valdes priekšsēdētāju Jekaterinu Stuģi.

Pastāstiet, lūdzu, īsumā par Amber Beverage Group pamatbiznesu, vēsturisko izaugsmi.

Amber Beverage Group tika izveidota 2014. gadā kā daļa no SPI Group. Šobrīd bez mums SPI grupā ietilpst arī stipro alkoholisko dzērienu koncerns Stoli Group, vīna koncerns Tenute del Mondo un nekustamo īpašumu kompānija Towers Construction Management, kuru zināmākais objekts ir Zunda Torņi Rīgā, Raņķa dambī.2014. gadā izveidojot Amber Beverage Group, koncernā tika apvienoti četri Baltijas uzņēmumi – trīs no tiem pārstāvēja alkoholisko dzērienu vairumtirdzniecības segmentu, savukārt Latvijas balzams - ražošanu. Veidojot vienotu uzņēmumu grupu, visas atbalsta funkcijas centralizējām vienkopus un koncentrējām uzņēmumu darbību uz pamatbiznesu.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Ik gadu skaitām iekšzemes kopproduktu, ik gadu visā Latvijas teritorijā pašvaldības veido izlīdzināšanas fondu un to pārdala un izrādās, ka bez dotācijām var pastāvēt vien Rīga un Pierīga. To parāda 2020. gada dati, bet tendence nemainās arī šogad.

Vai Latvija pēc 30 gadiem būs tikai ap Rīgu? Kuram tas rūp?

Ārpus Rīgas reģiona viss ir dotējams

2010. gadā Pašvaldību izlīdzināšanas fondā līdzekļus vēl iemaksāja tādas pašvaldības kā Jelgavas pilsēta, Ogres novads, Ventspils un Valmiera. Liepāja ne deva, ne prasīja naudu no fonda, līdzīgi arī Rēzekne, Cēsu novads, Lielvārdes novads, Ozolnieku novads. 2020. gadā neviena pašvaldība ārpus Rīgas un Pierīgas pašvaldību izlīdzināšanas fondā naudu neiemaksāja. Jāpiebilst, ka izlīdzināšanas fonda maksājumus pārrēķinājām atbilstoši 2023. gada situācijai un dalījumam plānošanas reģionos.

2010. gadā valsts dotācija, kas papildināja fondu, bija vien 8,5 miljoni latu, bet 2020. gadā tā veidoja gandrīz 184 miljonus eiro. 2021. gadā jau 198,7 miljonus eiro. Pēc pašvaldību reformas 2022. gadā provizoriskie dati rāda, ka dotācijām vajadzēs mazāk, aptuveni 81 miljonu eiro, tomēr kopumā reģionālās reformas izraisītās izmaiņas nepriecē. Pašvaldību ieņēmumi 2022. gadā pēc dotācijām paliek gandrīz nemainīgi – kopumā aptuveni 1,76 miljardi eiro. Gadā, kad inflācija pēdējos mēnešos pārsniedza 20% robežu! 2023. gadā tiek prognozēts, ka Rīga izlīdzināšanas fondā iemaksās gandrīz divas reizes vairāk nekā 2020. gadā – 124 miljonus eiro.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Baltijas mērogā salīdzinot galvaspilsētas, Rīga izceļas ar pārliecinošu iedzīvotāju skaita zudumu, kopš Latvija atguvusi neatkarību, savukārt Lietuvas un Igaunijas galvaspilsētas spējušas apturēt iedzīvotāju skaita kritumu. Tallinā tas izdevās jau pēc 2005. gada, savukārt Viļņā – pēc 2012. gada, liecina LDDK Finanšu un nodokļu eksperta Jāņa Hermaņa apkopotie dati.

Kurš ātrāks?

Pērnā gada nogalē Latvijas Bankas ekonomists Oļegs Krasnopjorovs nāca klajā ar pētījumu par Rīgu Vai esam gatavi nākamajiem 820 gadiem? Rīgas paradīzes atslēgas meklējot. Tas angļu valodā atrodams LB interneta vietnē Makroekonomika.lv. Pētījumā tieši tiek nolikta Rīgas attīstība uz pārējo Baltijas galvaspilsētu fona. Galvenie secinājumi – Rīgā daudzi ekonomiskie rādītāji aug straujāk nekā valstī vidēji, piemēram, IKP uz vienu iedzīvotāju galvaspilsētā ir pat divas reizes lielāks nekā daudzos citos valsts reģionos. Tomēr izrādās, ka Tallinā un Viļņā viss notiek straujāk. Izaugsme ir vēl ātrāka, makroekonomiskie rādītāji vēl labāki.

Komentāri

Pievienot komentāru
DB Viedoklis

Vēlētājiem – pabalsti, bet visiem – lielāki izdevumi

Romāns Meļņiks, Dienas Biznesa galvenais redaktors, 05.04.2022

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Plašu ažiotāžu raisījusi diskusija par degvielas sadārdzināšanās ietekmi uz Latvijas ekonomiku un mūsu valdības iespējām, bet nevēlēšanos iejaukties ar nodokļu mazināšanu. Citas valstis, tostarp Polija un Francija, jau iepriekš pieņēmušas lēmumu par šāda veida pasākumiem.

Piemēram, atbalsta pakete Francijā paredz, ka 0,15 eiro litrā degvielas uzpildes staciju īpašniekiem kompensēs valsts. Kas pie mums? Vien demagoģija no valdības vadītāja un vēl virknes augstāko amatpersonu puses. Tostarp šajās dienās Ministru prezidents Krišjānis Kariņš paudis: “Nodokļi ir tas, ko mēs paņemam pašu valstij. Ja sakām, ka nodokļus vairs nemaksājam, sanāk, ka visu naudu dodam Krievijai, kas pērk tankus un posta Ukrainu, bet nodokļu naudas, kas mums vajadzīga, lai pirktu aizsardzības ieročus, nebūs.”

Ko lai te piebilst? Maigi sakot, dīvaina morāle – ja kāds par tavu naudu dara sliktu, bet tu pie reizes ar to pelni, tad veidojas tāds kā labā un sliktā līdzsvars? Un, ja prasa mazināt nodokļu slogu, tas uzreiz jāinterpretē kā pilnīga nodokļu nemaksāšana? Ja jau ir runa par slikto Krievijas degvielu, tad drīzāk vajadzēja parūpēties, lai Latvijā pieejamā degviela tiktu piegādāta no citām valstīm, ne no Krievijas. Citas valstis tā rīkojas.

Komentāri

Pievienot komentāru
Citas ziņas

Advokātu kolēģijas vadībā briest pārmaiņas

Guntars Gūte, Diena, 03.05.2022

Latvijas Zvērinātu advokātu kolēģijas padomes priekšsēdētājs Jānis Rozenbergs zaudējis daļas advokātu uzticību.

Foto: LETA

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Latvijas Zvērinātu advokātu kolēģijas padomes priekšsēdētājs Jānis Rozenbergs zaudējis daļas advokātu uzticību.

Tuvojoties Latvijas Zvērinātu advokātu kolēģijas (LZAK) padomes (LZAP) vēlēšanām, kas paredzētas 6. maijā, tiek piedzīvota viena no retajām reizēm, kad Latvijas advokātu cunftes iekšējās attiecības un nesaskaņas tiek izlaistas publiskajā telpā. Tā var raksturot Dienas rīcībā nonākušo informāciju par daļas LZAK biedru asiem pārmetumiem pašreizējam LZAP vadītājam J. Rozenbergam.

Taču vienlaikus ir otra daļa kolēģijas biedru, kuri pozitīvi vērtē J. Rozenberga līdzšinējo darbību LZAP vadībā, akcentējot, ka J. Rozenbergs, neskatoties uz viņam paustajiem pārmetumiem, ir vienīgais kandidāts, kas noteiktajā termiņā izvirzīts LZAP vadītāja amatam.

Pārmet vienaldzību pret advokatūras interesēm

Komentāri

Pievienot komentāru
Ekonomika

Nodokļi kā Ziemeļvalstīs, pirktspēja kā Rumānijā

Iniciatīvas grupa: Edgars Kots, Kristīne Krūzmane, Andris Svaža, Jānis Goldbergs, Māris Ķirsons, 12.10.2022

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Darbaspēka nodokļu sloga apmērs uz vidējo algu Latvijā tikai pavisam nedaudz atpaliek no Somijas un Zviedrijas līmeņa, taču līdz Skandināvijas pilsoņu labklājībai ir tālu, līdztekus mūsu pirktspēja ir tuvāka Rumānijai vai Bulgārijai.

Šādas disonanses sekas ilgtermiņā būs postošas.

Augstākie darbaspēka nodokļi Baltijā

Darbaspēka nodokļu slogs uz vidējo algu Latvijā 2021. gadā bija 40,5%, salīdzinājumam – Igaunijā 38,1%, Lietuvā – 37,6%, liecina OECD dati. Zīmīgi, ka Lietuva ar zemāku slogu ekonomiskajā attīstībā ir apsteigusi Latviju, kura tagad jau ir pēdējā Baltijā. No Igaunijas, kuras darbaspēka nodokļu slogs visu laiku bijis konsekventi zemāks, mūs šķir nepārvarama plaisa ekonomiskajā attīstībā. Latvija bija un ir Ziemeļeiropas pirmajā trijniekā pēc darbaspēka nodokļu smaguma. Ironiski, bet varbūt par laimi mums, Igaunijā un Lietuvā šo nodokļu slogs 2021. gadā ir nedaudz pieaudzis, izlīdzinot konkurētspējas plaisu Baltijā, tomēr Latvija Igauniju apsteidz vairāk nekā par diviem procentpunktiem, bet Lietuvu – pat vairāk nekā par trim procentpunktiem.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Ja elektroenerģijas cenas atšķirība ar tuvākajām kaimiņzemēm Latvijā turpinās atšķirties par kārtu, ražošana būs jāslēdz.

Elektroenerģijas stundas cena Latvijā 13. septembrī bija 5,7 līdz 7 reizes augstāka nekā Igaunijā un aptuveni trīs reizes augstāka nekā Polijā, liecina Nord Pool biržas dati.

Šādā situācijā energoietilpīgiem uzņēmumiem, kuri strādā Latvijā, bet elektroenerģiju iegādājas pēc biržas cenām, ir grūti saglabāt konkurētspēju salīdzinājumā ar analogiem uzņēmumiem Igaunijā vai Polijā. Ja šāda situācija saglabāsies ilgtermiņā, Latvijā, visticamāk, par energoietilpīgu ražošanu varēs aizmirst.

Nav izslēgts, ka energotirgus aina var būt pamatīgs šķērslis investīcijām. Gan ārvalstu, gan mūsu pašu! Proti, kādēļ ieguldīt valstī, kurā viena no produkcijas pašizmaksas galvenajām komponentēm ir sešas vai septiņas reizes lielāka nekā tuvākajā kaimiņzemē. Tāpat, iespējams, Latvijas ražotāji sāks savu jau esošo ražošanu «pārcelt» uz to pašu Igauniju vai Poliju un jau drīzumā darbvietu skaits valstī krasi samazināsies.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Viens no lielākajiem globālās darba dalīšanas sasniegumiem ir līgumražošana, kurā viens bizness ģenerē idejas, bet cits tās īsteno. Kāpēc pat lielie uzņēmumi izvēlas līgumražotājus, kāda ir šādas partnerības ekonomika un ieguvumi?

Pašražotne VS līgumražošana

Saskaņā ar pētījumu kompānijas BCC Research prognozi pasaules līgumražošanas tirgus var pieaugt no USD 2 triljoniem 2018. gadā līdz USD 2,7 triljoniem 2023. gadā. Pieauguma temps ir vidēji 6,6% gadā.

Līgumražošanā klients saņem unikālu produktu ar savu zīmolu par viņam labāko cenu, vajadzīgajā kvalitātē un daudzumā, bet ražotājs nopelna ar ražošanu, neriskēdams palikt ar nepārdotām precēm. Daudzi uzņēmumi ir izveidojuši arī savas ražoto produktu kvalitātes kontroles shēmas. Šāds ražošanas organizācijas formāts īpaši pievilcīgs ir uzņēmumiem, kas nodarbojas ar elektronisko ierīču un sadzīves tehnikas ražošanu.

“Savas ražošanas organizēšana, tehnoloģiskā procesa stabilitātes nodrošināšana, speciālistu apmācība, ražošanas tehnoloģiju ieviešana ir riskants un ilgstošs process. Samazināt uzņēmējdarbības risku un vienlaikus ražot produkciju modernās ražotnēs ir iespējams līgumattiecību ar līgumražotāju ietvaros, apvienojot kontroli pār ražošanas procesu un produkcijas kvalitāti gan no rūpnīcas, gan no klienta puses,” - komentē Dmitrijs Romaņenko, Canyon Accessories Business Development direktors.

Komentāri

Pievienot komentāru