Notikumus varēja prognozēt jau 1997. gadā. Izbraukšana bija sākusies, un turpinājās skaidri redzams iedzīvotāju skaita kritums. Aizbrauca jauni, darbaspējīgi cilvēki, palika pirmspensijas vecuma iedzīvotāji. Tāpēc arī jautājums: «Kuram tas rūp?» Cauri laikiem.
Statistika visu pasaka
Mūsu mērķis nav uzzīmēt visdrūmāko ainu Latvijas vēsturē un tad pie šī izraktā kapa raudāt, un kā pēdējo darbu izsludināt liela etnogrāfijas muzeja būvniecību. Nē! Mūsu mērķis ir atvērt acis bezdibeņa malā, ieskatīties nāvei acīs un pateikt: «Ne šajā gadsimtā!» Pateikt: «Latvija bija, ir un būs!»
Kāds ir šis bezdibenis? 1990. gadā Latvijā piedzima par 3000 bērnu vairāk nekā cilvēku nomira, bet 2021. gadā mūsu demogrāfijas saldo ir mīnus 17,2 tūkstoši cilvēku. Aina ir acīmredzama. 2021. gadā pat bija situācija, kad no valsts cilvēki praktiski vairs neaizbrauca. Nevarēja, nebija kur, pandēmijas ierobežojumi! Mēs gadā zaudējām 17 tūkstošus cilvēku no kopējā iedzīvotāju skaita, jo bērnu mums ir pārāk maz. Proti, lejupslīdošā spirāle visās dzīves jomās beidzot ir parādījusi savus zobus. Mūsu tautas demogrāfijas koks kopš 2000. gada ir pamatīgi mainījies. Vecuma grupā līdz 30 gadiem cilvēku skaits kopš 2000. gada ir samazinājies vismaz par trešdaļu. Mēs esam vairāk 40+, bet cilvēkiem pēc 40 gadiem bērni dzimst daudz retāk, Tas vien nozīmē, ka aizvien mazāk paliek jauno vecāku, kuriem būs bērni.
Kādēļ tā? Kādēļ viņi aizbrauca 1997. gadā? Kādēļ turpināja aizbraukt treknajos gados līdz 2008. gadam? Var saprast iepriekšējās krīzes aizbraukšanas vilni, bet kādēļ neatgriezās? Kur palika visas tās programmas emigrantu mājās braukšanai? Kādēļ jauni cilvēki pameta savu dzimteni laikā no 2014. gada, kad krīze bija pārvarēta līdz 2020. gadam? Tāds ir bezdibeņa izskats. Tie ir jautājumi, uz kuriem jāatbild, lai rastu risinājumu, kā apturēt izmiršanu.
Kuram tas rūp? Tas ir jautājums katram un visiem kopā, jo viena vainīgā meklēšana ir vienkārša. Parādi ar pirkstu uz kādu un saki, ka viņš vainīgs, pēc tam dzīvo tālāk, ja reiz grēkāzis atrasts. Kas nekaitētu atcerēties premjera frāzi tautai par bikšu gludināšanu un angļu valodas mācīšanos, piedēvēt viņam vainu, ka mudinājis šādi visus posties prom? Mums patīk spārnoti izteicieni, un tie patiešām ir kā pavadījums lielai izmiršanai, tomēr ne cēlonis. Cēlonis ir dziļāks. Tautas neizmirst, ja tās aplaupa, paverdzina, pat apkauj. Tautas neizmirst, ja to priekšstāvji ir vienkārši rausēji, kuri pārdod visu, ko privatizē tikai tādēļ, lai dzīvotu labās mājās, jo tā jau ir bijis. Mums pašiem bijuši kārklu vācieši, mērnieki kukuļņēmēji, pušelnieki kaimiņu izdzinēji, bet latvieši neizmira. Mums bijuši vācu kungi, poļu kungi, krievu barini, kari un izsūtīšanas, bet cilvēki spēja to pārdzīvot, atgriezties dzimtenē, dzima bērni, un te pēkšņi – pastalās un brīvi!Kas 30 gados izmanījās mūsu tautas kodā? Kas bija un vēl aizvien ir tie faktori, kas lika un liek jaunatnei meklēt jaunu dzimteni, doties prom uz neatgriešanos?
Šeit nav viena vainīgā, nav atsevišķu politiķu, kas kaut ko sajaukuši un izdarījuši aplami vienā vietā vai vienā brīdī. Tā ir sistēma sistēmā, kas grauj mūs no iekšienes, un mēs paši to apmaksājam. Mēs apmaksājam to, lai mūsu bērniem iestāstītu, ka šeit dzīvot nav vērts, ka labāk ir dzīvot šodienai un mīlēt, kā pagadās. Mēs apmaksājam sistēmu, kas likvidē darbvietas, nevis palīdz tās radīt. Mēs apmaksājam politiķus, kas rūpnieciski ražo likumus un noteikumus, kuru izlasīšanai vien katram vajadzētu gadus, bet, lai saprastu, mūža nepietiks. Mēs apmaksājam sistēmu, kas liedz jaunam cilvēkam dzīvot un turpināties. Proti, mūsu sistēma ir kļuvusi aizliedzoša, nevis atļaujoša pašai dzīvībai. Gadu no gada mēs paši sev iestāstām, ka mums iet labi, vismaz mēģinām tam noticēt, un tieši tādēļ ir jautājums: «Kuram tas rūp?» Gribas jau novērst skatu no bezdibeņa un aizmirst par to. Labākajā gadījumā klusēt, bet sliktākajā – iet nomirt malkas šķūnītī no bēdām.
«Izcili» ir iedomāties, ka mani tas neskars! Līdz manai darbavietai miršanas vilnis neatvelsies un neaizslaucīs visu mēslainē. Jā, kaimiņam, raugi, nepaveicās, viņu atlaida, bet pats vainīgs, ka nervozs lielā ātrumā izbrauca cauri Rīgas fotoradariem un pilnas kabatas sodu. Vēl autobusu pieturā uzsmēķēja un saņēma punktu uz «i» – 40 eiro. Ir taču labi, viņš tagad Dānijā ar visiem trim bērneļiem un sievu. Lieliski, mazāk trokšņa! Paiet laiks, un pienāk tava kārta. Sācies nākamais cikls. Starp citu, tas sākas tieši šobrīd. 2021. gadā mums piedzima 17 420 bērnu, kas ir aptuveni divas reizes mazāk nekā pirms 30 gadiem, divas reizes mazāk nekā mirušo pērn.
Pēc 30 gadiem dzīvojot tāpat...
Ja bērnu mums ir divas reizes mazāk, mums vajadzēs divas reizes mazāk skolu, divas reizes mazāk slimnīcu, policistu, pēc loģikas – arī divas reizes mazāku valsts pārvaldi, bet tā būs pēdējā, kas tiks samazināta. Pēc 30 gadiem, dzīvojot tā kā līdz šim, domājot un darot tā kā līdz šim, mums piedzims divas reizes mazāk bērnu nekā pērn, kādi 8 tūkstoši. 63% no viņiem, ja nekas nemainās, būs latvieši. Aptuveni 5 tūkstoši. Vienīgā vieta, kur vēl runās latviski, būs Rīga, un, visticamāk, šajā Baltijas metropolē dzīvos ne vairāk par 400 tūkstošiem cilvēku, no kuriem lielākā daļa būs pensijas vai pirmspensijas vecumā. Tā izskatīsies filozofija – mani tas neskars! Ceļš uz šādu nākotni sākas šodien!
Nav tā, ka vien Dienā redz Centrālās statistikas pārvaldes datus un tos interpretē, mēģina redzēt nākotni un saprast, mēģina jautāt – «Kuram tas rūp?» Bez jautājumiem un skaļas retorikas demogrāfijas prognozes ir Latvijas Nacionālajā attīstības plānā kā nemainīgi lielumi, tur šādas prognozes jau ir akmenī cirsta nākotnes aina, ar visiem izmirušajiem ciemiem. Vides un reģionālās attīstības ministrijā jau gadiem tiek rakstīti traktāti un atziņas par to, ka demogrāfija ir galvenais drauds reģionu attīstībai. Tas, ko, iespējams, skaļi nesaka, arī Rīgas nākotne tuvākajos 30 gados nav perspektīva. Ja no laukiem cilvēki neradīsies, galvaspilsēta saruks un sarausies kā izkaltis citrons. Īsāk sakot, vairs nevar dzīvot tāpat kā līdz šim! Ir kaut kas jāmaina, un jāmaina ir sistēma, kuru mēs apmaksājam. Var gari un plaši runāt par efektivitāti, lietderību un visu, kas jau simtiem reižu dzirdēts, tomēr sāls ir tās pašos pamatos. Kam tā vispār ir domāta? Kam paredzēta valsts, kādēļ ievēlam deputātus un uzturam ierēdņus, kuri apgalvo, ka valsts ieņēmumi rodas nevis no uzņēmumiem, bet gan iekasējot nodokļus?
Nacionāla valsts mums ir vajadzīga, lai mēs turpinātos kā nācija, lai neizmirtu un neiznīktu paši savā zemē, kuru mūsu senči ir pasludinājuši par brīvu, jo prata rokās turēt ieročus. Proti, mēs apmaksājam izglītības sistēmu tādēļ, lai tā mācītu būt šīs valsts patriotiem. Mēs apmaksājam Valsts ieņēmumu dienestu, lai nodokļus iekasētu godīgi, un Saeimu, lai tie būtu samaksājami, samērīgi, nevis tādi, kas pasaka, ka vecāki, saliekot kopā savas algas, divus bērnus nevar uzturēt. Mēs apmaksājam ministrijas, lai tās gudrotu, kā rodas darbvietas, nevis lai ik rītu dzirdētu, ka kaut kas šodien jāslēdz, jo tā saka kāda Eiropas direktīva vai vienkārši kāds ir samaksājis, lai mums valstī nebūtu cukurfabrikas. Mēs algojam valdību, lai tā saprātīgi rīkotos, nevis, kā teica Latvijas Bankas prezidents Mārtiņš Kazāks, ļautu «privatizēt peļņu un nacionalizēt zaudējumus».
Mēs uzturam Saeimu, nevis lai mums būtu 10 tūkstoši likumu un MK noteikumu, bet gan lai būtu tādi noteikumi, kas ļauj mums civilizēti dzīvot un turpināties. Vienkāršoti – mēs uzturam savu valdību, lai tā mums nevis aizliegtu dzīvot, bet to atļautu. Par katru likumu ir jautājums, cik tas patiešām ir nepieciešams, jo katrs tāds rada sodu, bet sodi dzīvi aizliedz. Nodokļi ir pārvērsti sodos, bet to iekasēšana sodu sistēmā. Mēs nealgojam valsti, lai tā mums izmaksātu pabalstus. Tādas valstis beidzas ātrāk vai vēlāk. Senā Roma savos ziedulaikos pilsoņiem dalīja maizi, lai tie būtu paklausīgi, bet viņi kļuva kūtri, un valsts beidzās. Pabalstu politika cauri laikiem sevi sen ir pierādījusi kā beigu sākums. Mūsu uzņēmumi dzīvo no Eiropas pabalstiem, mūsu pilsoņi dzīvo no valsts pabalstiem, un visiem šķiet, ka tam nav cena! Cena ir, un tā ir visaugstākā. Tie ir mūsu bērni, gan tie, kas aizbrauc, gan tie, kas nedzimst šodien, gan tie, kas nepiedzims rīt.
Tāpēc mēs jautājam: «Kuram tas rūp?» Iespējams, miršanas pabalsti ir pietiekami, izdalītā maize ir gana salda un barbaru pūļi šķiet pietiekami tālu. Jāpiebilst, ka arī tie ir tepat. Mēs varam beigties kā Roma, bet varam rīkoties šodien, tagad un tūlīt. Sākt atļaut, nevis aizliegt. Sākt mācīt būt, nevis nebūt. Sākt strādāt un radīt, ne slēgt un iznīcināt. Nomirt nav progresīvi, tas ir truli un bezjēdzīgi! Ja sāksim šodien, pēc 30 gadiem varam cerēt, ka būsim tikpat, cik esam, – aptuveni 1,8 miljoni cilvēku Latvijā. Ja nē, tad nav saprotams, kam mēs būvējam vēja parkus, gāzes termināli, koncertzāles un bibliotēkas, ceļus un tiltus. Kādēļ tā tērēties, ja plāns ir vienkārši nomirt?
Kuram tas rūp? Izdevniecībai Diena tas rūp! Gaidam dienu, kad mūsu valsts vara sāks kalpot dzīvībai, ne iznīcībai! Tas vairs nav lūgums apžēloties. Mēs pieprasām skaidrus plānus, saprotamas idejas, nepārprotamu realizāciju ar vienu vienīgu virsmērķi – latviešu tautai ir jābūt turpināšanās iespējai savā zemē!
* Izdevniecības Diena iniciatīvas grupa uzsāk regulāru statistikas datu publikāciju ciklu, kas atspoguļo paradoksālo, acīmredzamo, bet neticamo situāciju mūsu valstī, un, tuvojoties vēlēšanām, vēlas saņemt atbildes, idejas un priekšlikumus.
E-pasts: [email protected] Pasta adrese: Andrejostas iela 23, Rīga, LV-1045, Latvija
ABONĒJIET, lasiet elektroniski vai meklējiet preses tirdzniecības vietās!
