Modē tagad priecāties, ka vairs nebūs skaidras naudas. Valsts un tauta Veidenbauma dzejas noskaņās «dzīvos dzīvi tikumīgi, bērnus radīs likumīgi».
Proti, mūs, latviešus, nomoka tieksme «uz saulaino tāli». Jau kopš 1905. gada. Iespējams, viss nav gluži tik poētiski kā Plūdonim, tomēr lietas palēnām notiek. Mūsu senči, durkļiem stutēdami mazo Šveices spiegu un lielo proletariāta cīņu, 1917. gadā iesāka to, no kā netiekam vaļā. Varam kā Rainis 1920. gadā – rakstīt dzeju un balotēties Saeimā, varam kā 1947. gadā – sūroties par likteni un Sibīrijas salu, varam kā šodien – kļūt par prezidentu un šaustīt savu tautu par pašnodevību. Nekas no tā neglābj – saulainā tāle mūs piemeklē gluži kā karma. Tomēr notiekošajā ir loģika. Man šķiet, ka Latvijā patiešām nicina naudu un cilvēkus, kas to nopelna. Tas ir mūsu nelaimju pamatos.
Kā starpsaucienu var atcerēties PSRS vadoņa Ņikitas Hruščova rīcību ANO 902. plenārsesijas laikā 1960. gadā, kad viņš ņēma ļaunā Filipīnu delegāta izteikumu par to, ka Austrumeiropas iedzīvotājiem ir laupītas cilvēktiesības. Runa jau bija arī par mums – latviešiem. Ņ. Hruščovs noāva kurpi un klapēja pa galdu tik ilgi, līdz tika sadzirdēts. Tiesības apklusa. Ap to pašu laiku PSRS pilsoņiem, tostarp latviešiem, viņš solīja komunismu. Solīja konkrētas lietas un konkrētos termiņos – ļaudis brauks ar kustīgām lentām, lai nebūtu jāstaigā, maize būs par brīvu, un vispār nebūs naudas. Nebija precizējumu par skaidru naudu vai vēl kaut kā. Nebūs naudas – būs komunisms! Iespējams, ja Ņ. Hruščovs būtu sadūšojies likvidēt padomjzemes krājbanku, viss būtu izdevies laikā līdz 1980. gadam.
Brežņeva uzacis un liels misēklis. Nekas nesanāca. Tikai 10 gadus vēlāk, 1990. gadā, Latvijā ieviesa skaidras naudas lietošanas ierobežojumus fiziskām personām. Sākumā maigus, bet ar laiku tie ieguva konkrētākas aprises. Šodien netērējiet vairāk par 7200 eiro skaidrā naudā. Kopumā strēlnieku durkļu stratēģija mūsos mājo. Piemēram, Mārtiņš Bondars Krājbanku tomēr likvidēja. Latvijas. Būtu tāds finansists Ņ. Hruščovam pie rokas!
M. Bondars gāja savu ceļu un pats klapēja ar kurpi pa Saeimas tribīni. Tas viss viņu ir novedis pie Budžeta un finanšu komisijas vadīšanas. Ironiski, bet tieši šī komisija daļēji uzrauga likumprojektus par naudas atmazgātāju apkarošanu, tieši šeit uzklausa Moneyval viedos un citus dižos padomdevējus. Visi ierobežojumi par skaidru naudu, banku kontu uzraudzību M. Bondaru tieši neskar, jo viņš oficiāli ir proletārietis ar 430 eiro lielu ienākumu. Pārējo atvelk par Krājbankas likvidēšanu. Ar to es gribu teikt, ka mums ir savs komunisma cēlājs, kurš dara, nevis sola. Ir iespēja, ka tieši M. Bondaram komunisms izdosies.
Jau ir panākts, ka aizdomīgiem cilvēkiem var slēgt visus kontus valstī. Pamēģini dzīvot, ja nav bankas konta! Tā ir tāda izsūtīšanas parodija. Vēl nenotiesātiem cilvēkiem kontos var būt vainīga nauda, jo visi taču zina, ka nauda ir ļaunums, kas traucē pienākt komunismam. Bankas ir pataisītas par represīvu orgānu un, visticamāk, šo lomu nevēlas. Kurš baņķieris vēlas atbaidīt klientus, jaucoties viņu darīšanās?
Es piederu pie pasaules, kurā skaidras naudas lietošana bija viena no cilvēktiesībām, gluži tāpat kā vārda brīvība, ceļošanas brīvība un citas. Es spītīgi nealkstu komunismu kā mūsu tautas karmu. Protams, politiķa M. Bondara stāsts ir vairāk globālu notikumu pārspīlēta personifikācija, lai kādam no atbildīgajiem pateiktu, ka es nealkstu būt atkārtotā komunisma ieviešanas eksperimenta trusītis. Manuprāt, godīgi būtu, ja Latvijā skaidras naudas lietošanas ierobežojums neatšķirtos no Vācijas, Francijas, Spānijas vai Itālijas. Godīgi būtu, ka cilvēkiem, kuriem privātas bankas neatver kontu, valsts šādu iespēju dod. Daudz kas būtu godīgi, bet tā nav, un tādēļ teikšu – ja jau visi esam Savienībā, lai Rietumeiropa rāda piemēru. Tas nozīmē ne tikai godināt Kārli Marksu pie 4,4 metru augsta pieminekļa viņa dzimtajā pilsētā Trīrē. Tas nozīmē arī aizliegt, piemēram, vāciešiem lietot skaidru naudu, kontus, prasīt samaksu par to, ka nauda vispār ir, un par to arī uzlikt sodus.
