Teātra direktora darbs beidzas ap sešiem, izrāde sākas septiņos

2018. gada 02. novembris plkst. 12:25
Sadaļa: Atpūta
Dalies ar šo rakstu

Latvijas Nacionālais teātris turpinās virzīt uz priekšu sabiedrisko domu, centīsies provocēt un neaizmirsīs arī par kvalitatīvu izklaidi.

To Dienas Biznesam sola jaunais Latvijas Nacionālā teātra vadītājs Jānis Vimba.

Fragments no intervijas, kas publicēta 2. novembra laikrakstā Dienas Bizness:

(Lasi laikraksta Dienas Bizness šīs dienas numuru elektroniski!)

Kur jūs redzat Nacionālā teātra vietu pasaules kultūras telpā? Kādi ir jūsu izvirzītie mērķi, kā tos plānojat sasniegt?

Tie ir ilgtermiņa mērķi, kas, iespējams, nav sasniedzami viena līguma termiņā jeb piecos gados. Runājot ar viesrežisoriem un apmeklējot izrādes citviet pasaulē, varu secināt, ka Latvijā teātris ir ļoti labā līmenī. Turklāt ne tikai Jaunais Rīgas teātris, bet arī citi Latvijas teātri. Izrādes ir jārāda daudz plašākai publikai, tāpēc ir jāpalielina viesizrāžu skaits. Līdz šim to ir bijis krietni par maz, turklāt nepelnīti, jo mums ir pietiekami daudz labu produktu. Protams, lai organizētu viesizrādes, ir gana daudz tehnisku un finansiālu problēmu, kuras ir jārisina. Ir jāvar vest arī lielformāta izrādes, pie tā šobrīd tiek strādāts.

Kuri pēdējos gados ir bijuši tālākie viesizrāžu galamērķi?

Maskava un Sanktpēterburga. Taču, iespējams, pavisam tuvā nākotnē Nacionālā teātra viesizrādes dosies daudz tālāk.

Arī pāri okeānam?

Pāri kontinentam.

Cik maksā aizvest teātra iestudējumu viesizrādēs? Kur tiek ņemts finansējums?

Tas ir ļoti dārgs prieks. Tiek piesaistīta sponsoru nauda, viesizrādes līdzfinansē arī tā puse, kas uzaicina. Atbalstu paredz arī pastāvošie starpvalstu kultūras apmaiņas līgumi. Lielākās problēmas sagādā dekorāciju transportēšana, tāpēc, ceļojot uz pavisam tāliem galamērķiem, tās reizēm tiek izgatavotas tajā valstī, kurā notiek izrāde.

Kādas pārmaiņas esat iecerējis veikt teātrī?

Šobrīd Nacionālā teātra darbība ir veiksmīga, to rāda gan mākslinieciskā, gan finansiālā darbība, ko apliecina kvalitatīvie un kvantitatīvie rādītāji – gan kritiķu atzinība un Spēlmaņu nakts balvas, gan spēlēto izrāžu un apmeklētāju skaits.

Kardināli Jānis Vimba šeit neko mainīt negrasās, nekas dedzināts netiks, tas no manas puses būtu neapdomīgi. Teātrim, tāpat kā jebkuram uzņēmumam vai valsts institūcijai, ir nemitīgi jāattīstās, nevar ieslīgt pašapmierinātībā, jo tad pavisam ātri var piedzīvot Nokia stāstu. Tās izmaiņas, ko esmu iecerējis, ir kompleksas un visaptverošas, sākot ar mākslinieciskajiem procesiem, kurus kārtošu ne tikai pēc saviem ieskatiem un gaumes, bet vispārpieņemtiem Eiropas standartiem. Meklēšu labākus risinājumus mākslas procesu administrēšanai, jo šajā ziņā nedaudz stagnējam. Trešais lielais darbs būs ar skatītājiem – komunikācija, tiešais mārketings un tiešā pārdošana. Lai to darītu, ir jāsaprot, ko teātris nozīmē šā brīža sabiedrībai – to apmeklē tikai šaurs intelektuāļu loks vai arī tas ir visiem pieejams.

Joprojām pats vēl spēlējat dažos iestudējumos? Kā tas ir – būt aktierim un teātra vadītājam vienlaikus?

Spēlēju piecos vai sešos iestudējumos, piemēram, Svina garša un Klūgu mūks. Centīšos apvienot – teātra direktora darbs beidzas ap sešiem, izrāde sākas septiņos.

Kā ir mainījušās jūsu attiecības ar bijušajiem kolēģiem aktieriem?

Ir jau mainījušās, izveidojusies subordinācija. Jaunais attiecību modelis ir apgrūtinošs abām pusēm – gan viņiem, gan man. Pirmajā sapulcē man vaicāja – kā mani tagad uzrunāt – par direktoru, valdes locekli vai reizēm drīkst arī par Jančuku? Es apstulbu. Beigās tomēr atradām vidusceļu – teātra iekšienē var uzrunāt, kā vēlas, bet publiski par Jančuku labāk tomēr ne.

Vai aktierim vajadzētu iet politikā?

Jā, tāpēc, ka tā ir pilsoniskā iniciatīva. Nevajadzētu nodarboties ar segregāciju, tas nav demokrātiski. Piemēram, ekonomisti un juristi ir tiesīgi būt par deputātiem, bet komponisti, horeogrāfi vai aktieri ne. Visi šo profesiju pārstāvji ir ieguvuši augstāko izglītību, tā ir vēlētāju izvēle – uzticēt viņiem valdīt valsti vai ne. Tā ir mana problēma, ko darīt, ja aktieris, kurš ir ievēlēts par 13. Saeimas deputātu, izlems teātri vairs nespēlēt. Vismaz sākuma periodā Ivars Puga darbu Saeimā apvienos ar darbu teātrī.

Vai pats nosaukums Latvijas Nacionālais teātris neuzliek papildu atbildību par šo kodu radīšanu?

Uzliek. Mēs nedrīkstam aizmirst savu vēsturi. Ja to noliegsim, pazaudēsim savu nacionālo identitāti. Tas ir tāpat, kā noliegt savu māti un tēvu, vecotēvu un vecomāti, to, ka liela daļa no mums ir no laukiem. Mums ir jāapzinās, kāpēc mēs, latvieši, esam īpaši, jāanalizē, kāpēc esam tādi, kādi esam. Un jāprot šo pašapziņu konvertēt sabiedrībai saprotamā valodā. Mani ļoti interesē vēsture, daudz lasu, esmu sapratis, ka vislielākās žļoras sākas tad, kad tiek uztaisīta revolūcija, noliegts viss, kas ir bijis iepriekš. Radošajai inteliģencei ir jābūt modrai un jābrīdina, ja kaut kas tāds tuvojas, – vai nav gaidāms kārtējais absurds. Filozofi gan atzīst, ka dzīvi virza tieši absurdi. Protams, tad, kad kaut ko svilina, rodas kaut kas jauns, iespējams, pat labāks nekā iepriekšējais. Taču es, tāpat kā ugunsdzēsēji, esmu par kontrolētu kūlas dedzināšanu, nevis par spičkas piešaušanu.


Visu interviju Meklē nacionālās identitātes kodu lasiet 2. novembra laikrakstā Dienas Bizness. Lasi laikrakstu Dienas Bizness elektroniski!

Dalies ar šo rakstu