Jau gada vidū ražojošie uzņēmumi cēla trauksmi par to, ka pieaug izejmateriālu un energoresursu cenas, kā dēļ būs jāceļ produkcijas cenas, taču, ja tirgus to nepieļaus, tad jācieš zaudējumi.
Politiski tas tika uztverts kā pašu uzņēmēju problēma. Rudenī gan paši uzņēmēji, to organizācijas, gan arī Dienas Bizness vērsa uzmanību uz to, ka cenas par elektroenerģiju pie mums aug straujāk nekā, piemēram, tepat kaimiņos esošajā Igaunijā, kas nozīmē gan paredzamu vietējās produkcijas cenu kāpumu, gan arī mūsu reģiona uzņēmumu konkurētspējas kritumu. Amatpersonas arī to, tā teikt, laida gar ausīm.
Nu decembrī izmaksu pieaugumu par elektrības patēriņu savos novembra rēķinos pamanījušas arī mājsaimniecības, un beidzot ir tas brīdis, kad arī politiķi sāk aktīvi imitēt rosību, demonstrējot, ka it kā apņēmušies ko darīt lietas labā. Ja līdz šim tikai atgaiņājās ar solījumiem pabalstīt nabadzīgākos, tad tagad atcerējušies par OIK elektrības rēķinos, bet, kad redz, ka arī ar to nepietiek, lai mazinātu sabiedrības satraukumu par izmaksu kāpumu, sāk spriedelēt arī par PVN mazināšanu.
Tikmēr arī inflācija uzrāda jaunu pēdējo gadu rekordu, kas faktiski apliecina, ka īstais brīdis aktīvai rīcībai ir jau nokavēts, nu jāmēģina noķert aizejošo vilcienu vai apturēt ātrumu uzņemošu lavīnu, līdzībās runājot. Tiesa, politikā vispārējie loģikas principi nedarbojas, politikā, premjera Kariņa vārdiem runājot, vispirms noiet līdz kraujas malai, tikai tad sāk radikāli rīkoties. Jo tikai tādu rīcību pamana, tikai pēc tādas rīcības ir publikas pieprasījums. Un darboties efektīvi politikā ir mazāk svarīgi nekā darboties pamanāmi.
To ļoti labi redzējām uz iepriekšējā inficēšanās ar Covid-19 raisošo vīrusu viļņa – savlaicīgiem slimības izplatības ierobežošanas pasākumiem par vēlētāju attieksmi pirmām kārtām domājošie politiķi nebija gatavi, kaut ko darīja vien tad, kad slimnīcās parastās nodaļas bija steigšus jāpārprofilē Covid-19 pacientu vajadzībām.
Labi, atkal kārtējā krīzes situācija ir sagaidīta, pieprasījums pēc rīcības ir. Bet vai tāpēc tagad raiti tiek pieņemti lēmumi, kas līdzētu risināt šīs dienas problēmas? Nē! Atkal ir izrāde par lemšanas procesu. Vairākos cēlienos. Tiek daudz runāts par OIK samazināšanu elektrības cenā, koalīcija spriedusi, ka varētu mazināt arī PVN, bet lemšana par to paredzēta ne ātrāk kā pēc nedēļas. Vēl vajagot aprēķinus, viedokļu saskaņojumus, ekspertu vērtējumus. Tas viss varbūt stāsies spēkā ar janvāri, bet... uz rēķiniem par decembrī patērēto elektroenerģiju, ko fiziskās un juridiskās personas saņems janvārī, tas, visdrīzāk, neattieksies. Jā, visdrīzāk tas neattieksies arī uz 7. decembra rītā par rekordaugsto cenu – 1 000,07 EUR/ MWh – patērēto elektroenerģiju. Tas attieksies tikai uz janvārī patērēto, kas, iespējams, jau būs lētāka un par ko maksāsim februārī.
Protams, būtu lieliski, ja šajā gadījumā nodokļu atlaides attiektos uz pagājušu periodu. Uz to varam cerēt līdz pēdējam brīdim, bet cerības ir ļoti vājas. Un vēl viens būtisks faktors – publiskajā telpā pamatā tiek runāts par atbalsta nepieciešamību fiziskām personām, aizmirstot, ka tieši fiziskās personas ir gala patērētāji produkcijai, ko energoresursu augstu izmaksu apstākļos ražo uzņēmumi. Ja pašizmaksa aug, neizbēgams ir produkta gala cenas kāpums.
Teiksim, ja maizes, piena vai gaļas izstrādājumu cena kāps elektrības sadārdzinājuma dēļ, neglābs nekādas Ekonomikas ministrijas iecerētās kompensācijas saistībā ar straujo elektroenerģijas cenu kāpumu aizsargātām lietotāju grupām, tostarp daudzbērnu ģimenēm un mazturīgām mājsaimniecībām, vēl jo vairāk, ja arī dabasgāzes tarifi mājsaimniecībām no janvāra pieaugs robežās no 54,2% līdz 93%. Tāpēc šajā situācijā valsts pārstāvjiem vairāk būtu jāfokusējas uz atbalstu biznesam, vietējam patēriņam paredzēto preču ražotājiem un pakalpojumu sniedzējiem.
Lai arī tie tiešā veidā nav vēlētāji un lai arī, sniedzot atbalstu biznesam, vairāk jāpiepūlas, lai saviem vēlētājiem pamatotu, ka līdz ar to arī viņi būs ieguvēji lētākas maizes, desas, sviesta un kopumā zemākas inflācijas veidā.
