DB Viedoklis

Valsts aktīvi apkaro uzņēmēju vēlmi strādāt

Romāns Meļņiks, Dienas Biznesa galvenais redaktors, 27.04.2021

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Kāpēc pie mums ierobežojumus biznesam jau teju pusgadu no vietas ievieš citu pēc cita, bet Igaunijā tādi bija vien uz īsu laiku – kamēr no jauna saslimušo skaits bija augstāks nekā pie mums? Atbilde droši vien katram sava, un gan jau pēc laika noskaidrosies, kā bijis patiesībā. Taču pāris versiju ir tādas, kas šķiet visai ticamas. Vismaz attiecībā uz mūsu valsti.

Jau esam rakstījuši par mūsdienu tendenci Latvijā no politiķu vai valsts pārvaldē strādājošo puses pārlieku visu regulēt. Ir prasības prasību galā un arī atskaites atskaišu galā. Ne viens vien uzņēmēju organizācijas pārstāvis ir paudis, ka valsts nevis dara visu, lai stimulētu ekonomikas attīstību, bet gan, lai aktīvi apkarotu uzņēmēju vēlmi strādāt, nodarboties ar biznesu. Rezultāts – likvidēto uzņēmumu jau ilgstoši ir krietni vairāk nekā jaundibināto. Un nepietiek vien ar nemitīgi mainīgiem un aizvien sarežģītākiem spēles noteikumiem, pastiprinās arī to izpildes kontrole.

To redzam arī tagad – pandēmijas laikā. Kā tiek pieņemts kāds darbības ierobežojums, tā visus pārbaudīt uzreiz dodas ierēdņu armija, jo nevar taču pieļaut, ka kāds kaut kādā veidā tomēr mēģina kaut ko darīt, un ir taču valstij jāpelna ar soda naudām. Par to varējām pārliecināties arī pagājušajā nedēļā, kad Patērētāju tiesību aizsardzības centrs (PTAC) lepni vēstīja, ka no 9. līdz 17. aprīlim konstatējis četrus veikalus, kuri neatļauti strādājuši pēc tam, kad 7. aprīlī stājās spēkā izmaiņas, kas daļai lielajos tirdzniecības centros esošo veikalu neļauj strādāt klātienē, kā arī izsniegt attālināti iegādātās preces. Tas, ka liegums kaut vai internetā veiktus pasūtījumus izsniegt veikaliem, kas skaitās esoši tirdzniecības centros, pats par sevi ir aplams, kontrolētājus, protams, neinteresē – parādījās iespēja vēl kādu kontrolēt un sodīt, to arī steidza darīt. Arī tas, ka šādi un tiem līdzīgi darbības aizliegumi var novest kādu uzņēmumu līdz bankrotam, šķiet, tādam PTAC nerūp – Latvijas birokrātijai vispār nav raksturīgi aizdomāties, no kurienes valsts kasē rodas nauda algu izmaksai viņiem. Arī interneta vidē ne reizi vien ir lasīts apmēram šāds viedoklis: ko tie uzņēmēji satraucas, ka nevar strādāt, – viņi taču saņems kompensāciju! Nav šaubu, ka šādiem cilvēkiem nerūp, ka, pirmkārt, nekādas kompensācijas nevar nosegt visus izdevumus un nevar pasargāt no tirgus pozīciju zaudēšanas, bet, otrkārt, ir arī skaidra sakarība – jo lielāki parādi, jo lielāks paredzams nodokļu slogs, lai tos atdotu, kas, saprotams, tieši skars uzņēmējus, nevis no budžeta finansētos. Birokrātiem svarīga ir atskaitīšanās par centību. Arī šajā gadījumā, kad ir noformēti akti par neatļautu tirdzniecību un PTAC pārstāve apliecina: "Ja komersanti turpinās darbību, Valsts policija veiks tālākās darbības to ierobežošanai." Sak, ja valsts aizliedz biznesam strādāt, tad nav ko spirināties pretī, un tos, kuri to nesaprot, var arī pavisam nomušīt – tad arī uz kompensācijām un pabalstiem valsts varēs ietaupīt.

Otra versija, kas arī jau izskanējusi par līdz šim piedzīvotajiem konkrētu preču tirdzniecības vai konkrētu veikalu tipu vai nozaru darbības liegumiem, saistās ar aizdomām par mākslīgi organizētu tirgus pārdali. Tā motivēja domāt nosacījums, ka apģērbus pārtikas veikalos šoziem varēja tirgot, taču specializētajos apģērbu veikalos nevarēja. Nu ir liegums tirdzniecības centros esošajiem veikaliem izsniegt pat internetā pasūtītas preces, kamēr veikali ar atsevišķu izeju uz ielu var darboties pilnā apjomā. Protams, tas ietekmē konkurētspēju, mākslīgi šķiro uzņēmējus tajos, kas drīkst strādāt, un tajos, kas nedrīkst. Kā interesēs – varam vien minēt. Redzams, ka cīņa pret vīrusa izplatību te ir vien aizsegs.

Vēl viena versija saistās ar budžeta un Eiropas naudas apgūšanu – krīze ir unikāla iespēja ne tikai izpausties, bet, aktīvi rosoties, arī nopelnīt kaut vai prēmiju, piemaksu, projektu finansējuma (negribētos domāt, bet teorētiski arī korupcijas) veidā tiem, kuri tiek pie dažādu kompensāciju, pabalstu u.tml. dalīšanas. No tāda viedokļa – jo vairāk būs krīzē cietušo, jo izdevīgāk, proti, lielākas summas var pārdalīt. Un arī te parādās manipulācijas iespējas – vieniem piešķir bez īpašas aizkavēšanās, citiem netīšām atrod kādas formālas neatbilstības. Piemēri zināmi. Droši vien var vēl kādas versijas izvirzīt, taču redzams, ka visos gadījumos visa pamatā ir šaurs skatījums uz pasauli un diemžēl arī kādu iesaistīto pušu vai personāliju interesītes. Valsts attīstības intereses pastumtas malā.

Komentāri

Pievienot komentāru
Finanses

Aizdomīgu naudu var konfiscēt, par noziegumu nerunājot

Romāns Meļņiks, Jānis Goldbergs, 20.07.2021

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Par to, kā šobrīd saprot noziedzīgi iegūtu naudu, kā to konfiscē un kāda ir jaunā kārtības sapratne pēc Moneyval rekomendāciju izpildes, brīdī, kad pirmās mantas konfiskācijas Ekonomisko lietu tiesā jau notikušas, Dienas Biznesam ekskluzīvā intervijā stāsta Finanšu izlūkošanas dienesta (FID) priekšniece Ilze Znotiņa.

Fragments no intervijas

Romāns Meļņiks: Ir vesela rinda valstu, ar kurām biznesam ir apgrūtināta sadarbība. Uzņēmēji tā arī saka – pārceļam biznesu uz Lietuvu vai Igauniju un varam strādāt! Ārvalstu investori, kuri eksportē preces uz Krieviju, Kazahstānu vai citām valstīm, arī norāda, ka filiāli šādai darbībai labāk atvērt Lietuvā vai Igaunijā. Tur kontrolējošie dienesti neradot iespaidu, ka nauda varētu tikt atņemta. Kā jūs skaidrotu šo reakciju, vai mums ir citi spēles noteikumi nekā pārējā ES?

VIDEO: FID vadlīnijas nav normatīvais akts 

Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas apkarošanas pirmsākumā ir bankas vai kāda cita likuma...

Ilze Znotiņa: Jau ilgstoši mēģinu izskaidrot to, ko dara FID, un to, ko dara citas iestādes sistēmā. Par visu sistēmu atbildēju līdz 2020. gada februārim, kad Latvijai bija jāizkļūst no potenciālā riska tikt iekļautai Moneyval pelēkajā sarakstā. Vadīju gan darba grupu, gan delegāciju (Moneyval), un man bija mandāts runāt par jebkuru no tēmām, kas ir pakļautas noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas jautājumam. Tagad es to jau vairāk nekā gadu nedaru, jo man šāda mandāta runāt par visu nav. Līdz ar to kontrolējošā institūcija, runājot par banku sektoru, ir Finanšu un kapitāla tirgus komisija (FKTK), un tai ir jāsniedz atbildes par to, vai prasības attiecībā uz banku klientiem ir stingrākas vai mazāk stingras. Tas, ko esmu novērojusi, – ir kaut kāda uzņēmēju daļa, kura līdz šim varbūt nav bijusi tik ieinteresēta pilnībā sniegt visu informāciju bankām, un banku prasības ir strauji mainījušās. Tas liek domāt, ka vienai daļai uzņēmēju ir vieglāk pārreģistrēt savus bankas kontus citā ES valstī, nekā palikt šeit!

R.M.: Sakiet kā eksperte, vai tas, jūsuprāt, ir pareizi, ka atšķiras prasības ES valstīs un vietām var darboties uzņēmums bez kāda satraukuma, bet pie mums to nevar?

I.Z.: Tas nav pareizi! Kāpēc? Nepareizi rīkojas nevis Latvija, bet nepareiza ir situācija, kurā pat Eiropas Savienībā, kur ir tikai 27 valstis, ir dažāda pieeja šiem jautājumiem! Ir dažādas stingrības prasības ES, un ir vairākas valstis, kuras nav ieviesušas pat tā saucamo ceturto AML direktīvu, kurai bija jābūt ieviestai jau 2017. gada jūnijā. Tās ir pat ļoti lielas valstis.

Visu rakstu lasiet 20.jūlija žurnālā Dienas Bizness!

ABONĒJIET, lasiet elektroniski vai meklējiet preses tirdzniecības vietās!

Komentāri

Pievienot komentāru