Kā vienīgo risinājumu jebkurā situācijā Latvijas valdība līdz šim ir redzējusi naudas aizņemšanos un tās izmešanu nebūtībā, nevis ieguldīšanu nākotnē un attīstībā, uzskata Edgars Kots, SIA Izdevniecība Dienas mediji īpašnieks.
"Krīze pati par sevi nav nekas slikts, jo tā vienmēr sniedz iespējas; bīstama situācija kļūst tikai tad, ja šī krīze tiek nepareizi vadīta, un valsts sevi līdz šim nav pierādījusi kā labs krīzes pārvaldnieks," atzīmē E.Kots.
"Es uzskatu, ka pašlaik mēs neveidojam ilgtspējīgu valsti, jo demogrāfija un izglītība jau gadiem ir atstātas novārtā, bet šīs jomas ir valsts nākotnes pamatā,” spriež SIA Izdevniecība Dienas mediji īpašnieks, piebilstot, ka pašlaik valsts savus ieguldījumus izvērtē sekli un tuvredzīgi. „Rītdienu ieraudzīt ir ļoti svarīgi, tāpēc arī šodienas lēmumi ir jābalsta uz nākotnes attīstību," teic E.Kots.
Fragments no intervijas
Šobrīd ekonomiskā situācija valstī ir gana sarežģīta - sabiedrība piedzīvo vispārēju cenu kāpumu, bet uzņēmēji jau vairākus gadus nemitīgi cenšas meklēt risinājumus, kā izdzīvot. Kam valstij šobrīd primāri būtu jāpievērš lielākā uzmanība, lai ekonomisko situāciju tomēr mēģinātu uzlabot?
Pirmkārt ir jādomā par demogrāfiju un izglītību, jo šie divi aspekti ir valsts nākotnes pamatā. Pagājušajā nedēļā laikrakstā Diena lasīju rakstu par plānoto pedagogu streiku, kas mani ļoti satrauca. Uzskatu - ja skolotāji ir gatavi iet ielās, tas nozīmē, ka viņu pacietības mērs ir pilns. Jā, Latvijas mediju telpa tuvojas kritiskai robežai, bet gaidāmais pedagogu streiks liek man domāt, ka arī pati valsts tuvojas kritiskai robežai. Ja skolotāji ir demotivēti strādāt, tad runāt par mediju nākotni ir ļoti sarežģīti. Izcelt mediju tehniskās transformācijas šādā brīdī nozīmētu neredzēt cēloņus, un tas ir bīstami.
Kuri, jūsuprāt, ir bijuši tie lēmumi, kas mūs noveduši līdz šādai situācijai?
Ilgstoši vērojot, kā valsts attīstās, esmu secinājis, ka mēs dzīvojam pēc paļaušanās principa. Mēs paļaujamies viens uz otru, uz valdošo varu, uz to, ka cilvēki darīs savu darbu godprātīgi, taču jāsaprot, ka tas ne vienmēr tā notiek. Manuprāt, mūsu valstī problēmas sakne ir jau diezgan sena un katru brīdi situācija tikai pasliktinās. Mēs esam atstājuši novārtā savus bērnus un neesam sakārtojuši izglītības sistēmu, esam noveduši skolotājus līdz streikiem, kas nozīmē, ka darba cilvēku ikdiena atkal sarežģīsies. Tā ir lielākā problēma - valsts vislielāko vērtību – bērnus - ir nolikusi otrajā plānā. Bērniem ir jādzimst, jārunā latviešu valodā un jāsaņem kvalitatīva izglītība. Skolai ir jābūt vietai, kur bērni attīstās, bet skolotāja profesijai - cienījamai un godājamai. Tas, kas pašlaik notiek, ir briesmīgi!
Kā šo problēmu varētu risināt?
Patiesībā es uzskatu, ka šajā gadījumā nav runa tikai par pedagogu algu paaugstināšanu - valstij ir jāmaina prioritātes. Jā, mēs pašlaik piedzīvojam krīzi, kam ir jāpievērš liela uzmanība, taču tas nemaina faktu, ka tieši šobrīd mums ir jāsaprot, ko darīt, lai nākotnē attīstītos. Nevar vienkārši mērīt iekšzemes kopproduktu (IKP), ar to vien nepietiek. Jau 1968. gadā amerikāņu politiķis un cilvēktiesību aktīvists Bobs Kenedijs savā runā norādīja, ka IKP neņem vērā mūsu bērnu veselību, viņu izglītības kvalitāti vai viņu spēles prieku. Tas nemēra ne mūsu prātu, ne drosmi, ne mūsu gudrību, ne zināšanas, ne mūsu līdzjūtību, ne uzticību savai valstij. Īsāk sakot, IKP ir izmērīts viss, atskaitot to, kā dēļ ir vērts dzīvot. Es šim uzskatam pilnīgi piekrītu, tāpēc gribētu no politiķiem dzirdēt lielāku vērtību solījumus un raudzīšanos globālas ilgtspējas virzienā. Jāpiebilst, ka kritiska ir arī mūsu demogrāfiskā situācija. Man ir lielas bažas, ka pēc 30-40 gadiem visas uzbūvētās koncertzāles būs tukšas, jo vienkārši nebūs cilvēku, kas šos pasākumus gribēs apmeklēt. Lai tā nenotiktu, ir svarīgi, ka valsts un sabiedrība kopumā definētu - mūsu prioritāte ir demogrāfija un izglītība! Jebkurai naudai un investīcijai būtu jābūt atbilstošai tieši šīm vērtībām. Manuprāt, pašlaik visus ieguldījumus mēs izvērtējam ļoti sekli un tuvredzīgi, neveidojot nākotni. Rītdienu ieraudzīt ir ļoti svarīgi, tāpēc arī šodienas lēmumi ir jābalsta uz nākotnes attīstību. Ja caur izglītības programmām mēs spējam stiprināt nacionālo pašapziņu, valodas kultūru un daudzas citas vērtības, tad tas bērns, kad būs pieaudzis, to turpinās darīt. Ja tas nav ieaudzināts, mēs kļūstam par patēriņa sabiedrību, egoistiem, zaudējam pamatvērtības un domājam tikai paši par sevi.
Visu interviju lasiet 12.jūlija žurnālā Dienas Bizness!
ABONĒJIET, lasiet elektroniski vai meklējiet preses tirdzniecības vietās!
