Sāpīgi ir noraudzīties uz Latvijā šobrīd raksturīgo itin visa birokratizēšanas, ekonomisko procesu laišanas pašplūsmā un tukšo frāžu politiku.
Kamēr citās valstīs, reāli mazinot nodokļus, rūpējas par savas uzņēmējdarbības (tātad visas ekonomikas kopumā) dzīvotspēju, pie mums pie varas esošie laikam citās skolās mācījušies (ja mācījušies) un vismaz jautājumos, kas saistīti ar ekonomiku, gluži kā Krievija, iet pilnīgi pretēju ceļu nekā pārējā pasaule.
To ilustrē fakts, ka mums ir augstākie darbaspēka nodokļi, augstākā akcīze komerctransportam pamatā izmantotai dīzeļdegvielai ar visām no tā izrietošām sekām, augstākais PVN pārtikai bez jebkādiem (rakstītiem vai nerakstītiem) ierobežojumiem importam. Un kā sekas tam – nevis mūsu uzņēmēji ir tik spēcīgi, lai pirktu īpašumus, investētu biznesa paplašināšanā kaimiņvalstīs, bet gan mūsu zemē aizvien vairāk kas pieder ārzemniekiem un aizvien vairāk tiek patērētas importa preces.
Cenu sadārdzinājuma energoresursiem ietekmē cenas kāpj itin visam. Taču Latvijā valsts politika ir vērsta nevis uz inflācijas piebremzēšanu, kā to dara, piemēram, Polija, bet gan uz solījumiem palīdzēt visnabadzīgākajiem, kas savukārt noved pie tā, ka nabadzīgāka nekā iepriekš strauji kļūst lielākā daļa sabiedrības. Un tā sekas, ko izjūt bizness, – samazinās patēriņa tirgus. Kā Krievija pasaulē šobrīd ir čempione atbruņošanās tempu ziņā, tā Latvija Eiropas Savienībā var būt čempione savas ekonomikas sagraušanas un nabadzīgo skaita pieauguma tempu ziņā.
Kā to vērtēt? Valsts politika, kas rezultējas ar lielākās sabiedrības daļas pirktspējas kritumu un lielas sabiedrības daļas nonākšanu pabalstu lūdzēju lomā, ir amorāla. Jo īpaši, ja veidojas situācija, kad pabalsti paliek vien solījumu līmenī, jo vienkāršu pretinflācijas pasākumu vietā tiek mēnešiem ilgi gudrotas birokrātiskas cilvēku šķirošanas procedūras, lai tikai, Valsts prezidenta vārdiem runājot, nepieļautu pabalstu kā ar lejkannu izdalīšanu visiem. Tad nu sanāk tas absurds, ka tiekšanās būt sociāli taisnīgiem noved pie sociāli vēl netaisnīgākas situācijas.
Arī valsts politika, kas veicina vietējās uzņēmējdarbības iznīkšanu un darbaspēka emigrāciju, ir amorāla. Arī to diemžēl redzam. Augstu izmaksu (tostarp nodokļu sloga) apstākļos apstāšanās draud būvniecībā. Nespējot konkurēt ar mērogos lielākiem ārvalstu uzņēmējiem, vairāki samērā lieli vietējie pārtikas uzņēmumi sāk apturēt savu darbību.
Pandēmijai beidzoties, sastopamies ar situāciju, ka viesnīcām, restorāniem, kafejnīcām pilnvērtīgi darboties liedz ne tik daudz klientu, kā darbinieku trūkums – kvalificētākie ir aizbraukuši uz valstīm, kur pandēmijas laika ierobežojumi bijuši saprātīgāki. Un, kā redzam kaut vai no lidostas Rīga statistikas, aizceļošana joprojām turpinās – šī gada martā izceļojuši 154 095 cilvēki, bet ieceļojuši 150 724, savukārt aprīlī izceļojuši 211 676, bet ieceļojuši 207 666. Pat pie pozitīvākiem rezultātiem janvārī, kas skaidrojami ar atgriešanos no gadumijas svinēšanas ārzemēs, četru mēnešu bilance ir negatīva. Un tā ir tikai lidostas statistika, pa autoceļiem aizbraucošos vispār nav iespējams tik operatīvi fiksēt.
Ja jautājam, piemēram, ekonomikas ministram, kāpēc valdība izvēlējusies iet nevis inflācijas ierobežošanas un vietējā biznesa stiprināšanas ceļu, mazinot PVN un akcīzi, bet gan tieši otrādi – veicina inflāciju, caur pabalstiem ekonomikā iepludinot papildu naudu un pieļaujot brīvu cenu kāpumu, atbilde ir jau sen zināma: tas ir vienīgais, par ko koalīcijā varējām vienoties. Te vietā būtu citēt Ibsenu: “Tev piedots tiks, ja nevarēji, bet mūžam ne, ja negribēji.”
Bet, protams, lai kādam piedotu, ir jābūt tiem, kas piedod, bet, redzot Latvijas depopulācijas straujos tempus, zūd arī pēdējās optimisma paliekas. Un kas visbēdīgākais – nekas lietas labā netiek darīts pat tad, ja Eiropas Komisija nāk ar attiecīgu direktīvu – tādu kā mājienu ar mietu tiem, kam vēl nepielec, ka iekšējā tirgus, vietējās uzņēmējdarbības stiprināšanai un konkurences kropļojumu novēršanai ir taču iespēja piemērot samazinātas un atsevišķos gadījumos pat ļoti samazinātas PVN likmes. Ja nesaprot, ka to sen varēja darīt, kā redzam no daudzu valstu prakses, tad ar šo dokumentu vēlreiz to apliecina. Bet ko darīt, ja pat tas nelīdz?