Izejvielu pulkam, kuram pēdējā laikā vērojams pamatīgs cenas lēciens, pievienojusies arī kokvilna. Tās piegāžu līgumu cena ASV preču biržā kopš septembra otrās beigu daļas vien ir pieaugusi gandrīz par ceturto daļu līdz 1,1 ASV dolāriem par mārciņu.
Tas faktiski nozīmē, ka kokvilna šobrīd ir visdārgākā 10 gados. Savukārt kopš pagājušā gada pandēmijas zemākajiem punktiem kokvilnas cena preču biržā ir palēkusies par 115%.
Kokvilnas tirgū tendences bieži nosaka tas, kas notiek Ķīnā un ASV. Ķīna ir pasaulē lielākā šīs izejvielas patērētāja. Savukārt ASV ir pasaulē pati lielākā kokvilnas eksportētāja. Piemēram, The Wall Street Journal ziņo, Ķīnas pieprasījums pēc kokvilnas ir liels, ko nosaka e-komercijas lēciens pandēmijas apstākļos. Savukārt piedāvājuma puse tik pārliecinoša nebūt nav, kur zināmas bažas par to uztur sausais laiks ASV.Kokvilnas cena pieaug, un tas nozīmē, ka dārgāki var kļūt arī tās izstrādājumi. Pati kokvilnas cena no gala produkcijas mēdz veidot vien nelielu daļu. Pēdējā laikā cena gan kļuvusi augstākā visai bagātīgam kokteilim, piemēram, strauji palēkusies enerģijas cena.
Importē no ASV
Pirms laika Rietumu pasaulē populāri bija vērst uzmanību uz to, ka Ķīnas Ziemeļrietumos notiek piespiedu darbu kokvilnas plantācijās (tas tika saistīts ar cilvēktiesību pārkāpumiem sevišķi pret uiguriem valsts Siņdzjanas apgabalā). Attiecīgi arī kokvilnu no šī reģiona skāra pamatīga skepse un pat sankcijas. WSJ gan piebilst, ka Rietumi nebūt nav beiguši pirkt kokvilnas izstrādājumus no Ķīnas. Pamatā Ķīna vairāk importējot kokvilnu no ASV, un saražoto preci tāpat sūta atpakaļ uz Rietumvalstīm.
ASV Lauksaimniecības departamenta (USDA) dati liecina, ka jaunajā “mārketinga gadā”, kas esot sācies 1. augustā, salīdzinot ar attiecīgo periodu pērn, Ķīnas kokvilnas imports esot palēcies par 83%. “Ja nevarat izmantot Siņdzjanas kokvilnu, jums ir jāimportē daudz vairāk kokvilnas un dzijas no citiem,” WSJ klāsta Plexus Cotton vadība.
USDA arī lēš, ka kopējais Ķīnas kokvilnas patēriņš šajā mārketinga gadā varētu būt par 24% lielāks nekā iepriekšējo divu gadu rādītājs. Nav gan izslēgts arī tās scenārijs, kad Ķīnas ekonomikas izaugsmes liesma noplok un turklāt strauji, ko var noteikt arī šīs valsts enerģijas krīze un problēmas nekustamā īpašuma sektorā.
Ārpolitikas instruments
Kāda Ķīnas kritizēšana gan var izvērsties par visai nepatīkamu padarīšanu. Šī valsts visai atklāti rādījusi, ka tā savu tirdzniecību (un arī pieeju iekšējam tirgum) padara par ārpolitikas instrumentu. Piemēram, pērn Ķīna, sodot Austrāliju par “nepareiziem” tās uzskatiem attiecībā uz šo valsti, noteica tās ogļu, vara, kokmateriālu, vīna, omāru un vairāku pārtikas preču importa aizliegumu. Jau tad valdīja viedoklis, ka šāda Ķīnas Austrālijas sodīšana ir kā demonstrācija citām valstīm, lai tās attiecībās ar to uzvestos “kā nākas”. Ķīna ir ļoti nozīmīgs tirdzniecības partneris lielai daļai pasaules valstu, kuras ar eksportu tuvākajos gados droši vien centīsies reanimēt savas tautsaimniecības.
Faktiski notiekošais liek globālajiem uzņēmumiem nostāties kāda pusē vai mēģināt izstūrēt gan pa sarežģītajiem sociālās atbildības, gan ģeopolitiski nemierīgajiem ūdeņiem. Rezultātā var veidoties visai nožēlojama situācija, kad šādi brendi cītīgi mēģina demonstrēt savu bieži vien plāno vai pašpasludināto moralitāti, ieņemot kādas “super it kā sociāli un jebkādā citā ziņā atbildīgas” nostājas pašās Rietumvalstīs, lai gan attiecībā uz to pašu Ķīnu, kas tiem ir tirgus, kuru tie nevar atļauties zaudēt, to nostāja ir krietni atšķirīga. Piemēram, apģērbu mazumtirgotāju gadījumā tie var izšķirties nepieņemt kokvilnu no Ķīnas. Tomēr šādā gadījumā tie riskē tikt boikotēti pasaules otrajā lielākajā ekonomikā.
