Eiropas Komisija (EK) nākusi klajā ar ziņojumu,* kurā norādīts uz riskiem vairākām Eiropas Savienības (ES) dalībvalstīm, tostarp Latvijai, neizpildīt konkrētus atkritumu apjoma samazināšanas un pārstrādes mērķus. Vai mēs kā valsts esam darījuši visu iespējamo, lai mazinātu savus atkritumu kalnus, un vai ar pašreizējiem mērķiem spēsim panākt, ka atkritumi tiek ne tikai sašķiroti, bet arī pārstrādāti?
Šī joma diemžēl ir atstāta novārtā. Tā vietā, lai vecinātu investīcijas pārstrādes attīstībā, galvenokārt tās tiek virzītas turpat, kur nonāk lielākā daļa nepārstrādāto atkritumu – tas ir atkritumu poligonos.
Pārstrādes infrastruktūras vietā – daudzmiljonu atkritumu poligoni
Jau 2025. gadā Latvijai līdz ar citām ES dalībvalstīm būs jāsagatavo 55% sadzīves atkritumu atkalizmantošanai un pārstrādei, kā arī jāpārstrādā 65% iepakojuma. Savukārt 2035. gadā atkritumu poligonos būs atļauts apglabāt ne vairāk kā 10% sadzīves atkritumu. Pamatojoties uz atkritumu apsaimniekošanas datu un rīcībpolitiku analīzi, EK uzskata, ka Latvijai pastāv risks šos mērķrādītājus nesasniegt. Salīdzinot situāciju Latvijā, Baltijas valstīs un citur Eiropā, kopumā izskatāmies salīdzinoši labi – politiskā līmenī ir radīts saprotams, taču vēl gana uzlabojams normatīvo aktu kopums, kam jāveicina atkritumu šķirošana un pārstrāde. Bet praksē atduramies pret pamatīgu problēmu: proti, lielākā daļa – 70% vai pat 80% – Eiropas naudas tiek novirzīta atkritumu poligonu attīstībai, atstājot novārtā šķirošanas un pārstrādes infrastruktūru.
Latvijā ir nepilni divi miljoni iedzīvotāju un desmit atkritumu poligoni, kuru izveidē (vismaz daļā no tiem) tiek ieguldīti milzīgi līdzekļi, lai pietiktu naudas to uzturēšanai, kaut arī izteikti noslogots ir tikai viens – Getliņu poligons. Atkritumu poligonu attīstību diktē pašvaldības, caur tiem apgūstot ļoti lielas investīciju programmas – pat desmitos miljonu eiro. Bet cik saprātīgi ir šādi ieguldījumi, ja mums par aptuveni 600 000 tonnām jāsamazina kopējais poligonos apglabāto atkritumu apjoms, toties būtiski jākāpina otrreizējā materiāla, piemēram, plastmasas izstrādājumu šķirošana un pārstrāde, kam trūkst gan mūsdienīgu tehnoloģiju, gan finansiāla atbalsta? Turklāt pēc EK paustā Latvijai ir riski nesasniegt plastmasas pārstrādes mērķrādītājus.
Pārstrādes attīstība gulstas uz uzņēmumu pleciem
Pēdējos gados pārstrādes attīstībā esam investējuši vairāk nekā 10 miljonus eiro un šobrīd mūsu rūpnīcās “PET Baltija” un “Nordic Plast” spējam saražot jau ap 50 000–60 000 tonnu pārstrādāta polimēra granulu gadā. 95% - 98% gala produkcijas eksportējam uz ārvalstīm – uz Lietuvu un Rietumeiropas valstīm. Tomēr otrreizējo izejvielu tirgus ir izaicinošs – daļa ražotāju prasa augstāko kvalitāti, ko pie šķiroto atkritumu kvalitātes Latvijā ir sarežģīti panākt, savukārt citi meklē lētākus risinājumus, tāpēc jaunu preču ražošanai izvēlas pirmreizējos resursus.
Tajā pašā laikā pārstrādes izmaksas ekonomisko apstākļu dēļ palielinās. Attiecīgi sanāk, ka turpinām investēt, taču pieprasījums krītas un būtiski ietekmē pārstrādes attīstības iespējas. Tam ir vairāki cēloņi, kā pirmsākumi meklējami jau pandēmijas laikā. Sākoties pandēmijai, visi aizmirsa par plastmasas piesārņojumu, teju vai katra prece tika iepakota plēvītē un citos mazizmēra polimēra iepakojumos. Nevienam neinteresēja, kas ar to notiks tālāk – varēs vai nevarēs pārstrādāt. Šādu izstrādājumu pārstrāde ir apgrūtinoša vai neiespējama vispār.
Protams, ne jau Latvija vienīgā saskārās ar šo situāciju – taču iztrūka mehānismu, kas atgrieztu pie idejas par plastmasas apjoma samazināšanu un straujāku pārstrādes veicināšanu. Savukārt karš Ukrainā līdzi nesa milzīgu energoresursu cenu un transporta izmaksu pieaugumu. Lai atkritumus sašķirotu, nomazgātu un iegūtu otrreizējās izejvielas, uz vienu tonnu gatavā produkta vajadzīgi gandrīz 0,8 megavati elektrības, bet, ja elektrības cena no 150 eiro par megavatstundu izaug līdz 500, 600 vai dramatiskākajos brīžos 4000 eiro par megavatstundu, produkta pašizmaksas kāpums ir astronomisks. Turklāt vēl jāpieskaita darbinieku algas, kas īpaši mazāk apmaksātajās pozīcijās ir ievērojami augušas.
Tas viss kopā ietekmē otrreizējo izejvielu pārstrādātāju konkurētspēju globālajā tirgū. Nemaz nerunājot par mūsu pašu Latviju, kur vietējo ražotāju pieprasījums līdzinās nullei – pirmreizējais materiāls ir izdevīgāks un skaidrs, ka ražotājs šādos ekonomiskajos apstākļos izvēlēsies tādu. Tomēr milzīgais otrreizējo izejvielu sadārdzinājums šobrīd ir visas Eiropas problēma. Āzijas valstis, sevišķi Indija un Ķīna turpina no Krievijas iepirkt Eiropas sankcijām pakļauto naftu un gāzi, un šobrīd Eiropas tirgu pārpludina lēti Āzijas izcelsmes pirmreizējie materiāli. Eiropa ir sprukās, jo grib rādīt priekšzīmi attiecībā uz sankciju ieviešanu pret Krieviju un Baltkrieviju, bet līdz galam nezina, ko iesākt ar blaknēm. Un tas ietekmē ne tikai sankciju galveno ideju, bet arī Eiropas zaļos mērķus un veselīgu konkurenci tirgū, kas jau tā ir izaicinošs atkritumu pārstrādes nozarei. Šis ir brīdis, kad Eiroparlamenta deputātiem būtu jāzvana trauksmes zvans un jāmeklē risinājums, jo, ja šādi turpināsim, zaļais kurss nebūs sasniedzams.
Jāveicina motivācija ražot no pārstrādātām izejvielām
Jau gadiem runājam par to, ka pirmreizējiem resursiem ir jābūt gana dārgiem, lai motivētu izmantot otrreizējās izejvielas, kā to dara valstis, kurām ar ES mērķrādītāju sasniegšanu veicas gludi un raiti. Piemēram, lielajos valsts infrastruktūras objektos parasti ir vajadzīgs melnzemes slānis, teiksim, ceļmalu apzaļumošanai. Rūpnieciski attīstītajās valstīs tam izmanto tehnisko kompostu – tātad apstrādātus bioloģiskos atkritumus -, kur varbūt ir kāds stikliņš vai plastmasas gabaliņš, kas ceļmalas zālītei netraucē. Taču, kamēr uzņēmumiem pasmelt melnzemi no karjera sanāks lētāk, nekas arī nemainīsies. Tas būtībā attiecas arī uz jebkuras preces ražošanu – arī no plastmasas, tekstila vai stikla.
Valstiskā līmenī ir jāveido atbalsta programmas uzņēmējiem, lai motivētu izvēlēties otrreizējās izejvielas. Vidējam uzņēmējam motivācija šobrīd ir teju nekāda, ko ietekmē arī otrreizējo izejvielu zemā kvalitāte, kas savukārt ir atkarīga no tehnoloģiju iespējām Latvijā. Patlaban pārstrādātais galaprodukts vairāk vai mazāk ir izmantojams industriālajiem risinājumiem, taču industriālās ražošanas Latvijā praktiski nav. Tāpēc primāri būtu nepieciešams piesaistīt investīcijas pētniecībai un šķirošanas tehnoloģijām, caur to attīstot otrreizējo materiālu kvalitāti. Pēcāk jāraugās jau galaprodukta izmantošanas veicināšanas virzienā, kur kā viens no risinājumiem ir zaļā iepirkuma straujāka attīstīšana, nosakot valsts un pašvaldību iepirkumu dalībniekiem spēt nodrošināt ražošanu, vismaz daļēji izmantojot pārstrādātās izejvielas.
Šādā gadījumā jau saknē tiktu nodrošināta dabīga aprites ekonomikas veidošanās, kas ļautu vietējā tirgū sašķirotos atkritumus likt lietā tepat, nevis nodot dažu uzņēmumu ziņā, lai meklē kanālus to atkārtotam noietam, kā vien prot. Lai sasniegtu ES noteiktos atkritumu apjoma samazināšanas un pārstrādes mērķus, par ko EK brīdinājusi arī Latviju, ir jāskatās plašāk par investīcijām esošajos atkritumu poligonos. Ir jāiegulda arī šķirošanas tehnoloģijās un pārstrādē. Galu galā lielais mērķis ir atkritumus no virziena uz lielu kalnu novirzīt ceļam, kas ved caur šķirošanas konteineriem, šķirošanas rūpnīcām uz pārstrādes iekārtām, un rezultātā kļūst par jaunu preci. Vienlaikus jau valsts līmenī jāveic priekšdarbi pārstrādāto izejvielu noieta veicināšanai, jo pārstrādāt var visu, taču, ja produkts tālāk tirgū nav vajadzīgs, no pārstrādes būs maza jēga un ES direktīvās noteikto prasību izpilde tiks paslaucīta zem kājslauķa.
* Eiropas Komisijas ziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai, kurā identificētas dalībvalstis, kam pastāv risks nesasniegt 2025. gadam noteikto mērķrādītāju attiecībā uz sadzīves atkritumu sagatavošanu atkārtotai izmantošanai un pārstrādi, 2025. gadam noteikto izlietotā iepakojuma pārstrādes mērķrādītāju un 2035. gadam noteikto mērķrādītāju attiecībā uz poligonos apglabātā atkritumu daudzuma samazināšanu.