Lai arī tirgū valda liela nenoteiktība, šādos apstākļos dzīvojam jau teju trīs gadus un pie tā pat zināmā mērā esam pieraduši, tirgus jau tāpēc nebūt nav apstājies, un komercbankām bija un joprojām ir vēlme kreditēt perspektīvus un ienesīgus biznesa projektus.
To intervijā Dienas Biznesam stāta AS Reģionālā investīciju banka Uzņēmumu apkalpošanas pārvaldes vadītājs Armands Kokainis.
Kāda ir situācija kreditēšanā?
Nenoliedzami, ka tirgū valda nenoteiktība, šādos apstākļos dzīvojam jau teju trīs gadus un pie tā pat zināmā mērā esam pieraduši, tirgus jau tāpēc nebūt nav apstājies, un komercbankām bija un joprojām ir vēlme kreditēt perspektīvus un ienesīgus biznesa projektus. Vēl vairāk – virknei tirgus spēlētāju vēlme kreditēt pat ir palielinājusies, gribam sevi pieskaitīt pie šo banku loka. Vienlaicīgi jaunajā realitātē atsevišķiem tautsaimniecības sektoriem ir grūtāk piesaistīt finansējumu, jo ir liela neskaidrība par nākotni un valda piesardzība. Būtībā esam posmā, kurā daudzi uzņēmēji ir nogaidošā pozīcijā un vēlas pārziemot, lai virzītos uz priekšu ar saviem investīciju plāniem.
Paredzam, ka lielāka aktivitāte investīciju apgūšanas ziņā varētu būt 2023. gada otrajā ceturksnī, jeb noslēdzoties apkures sezonai. Kopējais saistību slogs gan mājsaimniecībām, gan uzņēmumiem pēc 2008.–2010. gada finanšu krīzes ir būtiski sarucis. Turklāt joprojām ir gana daudz tādu uzņēmumu, kuriem savu ieceru realizācijai nav nepieciešams aizņēmums vai arī aizņēmuma apjoms ir neliels, lai veiktu iecerētās investīcijas.
Citāda aina ir vērojama ar apgrozāmo līdzekļu apgūšanu. Inflācija ir palielinājusi vajadzību pēc lielāka apgrozāmo līdzekļu apjoma nekā iepriekš. Novērojam arī tendenci, ka uzņēmumi lūdz bankas piešķirt apgrozāmo līdzekļu līnijas, kuras tie varētu izmantot kā drošības spilvenu vai kā instrumentu iespēju izmantošanai pārmaiņu laikos. Katrā ziņā aktivitāte klientu pusē ir, kas signalizē to, ka tirgus pieprasījums ir gana aktīvs.
Bez klasiskajiem ikdienas finansējuma pieprasījumiem novērojam aktivitāti arī uzņēmumu apvienošanās un iegādes darījumos. Tā kā liela daļa uzņēmēju savu saimniecisko darbību sāka 90. gados, tad šobrīd ir sasnieguši pensionēšanās vecumu. Bieži vien biznesu nodot tālākai pārvaldībai nav kam vai arī nākamā paaudze nav ieinteresēta vecāku biznesa attīstībā, tad tiek pieņemts lēmums biznesu pārdot. Šādas iespējas naski izmanto konkurenti vai arī finanšu investori, kuri labprāt izvieto savus brīvos naudas līdzekļus. Bankas ļoti labprāt izskata šādus darījumu finansējumus, un uzņēmēji izmanto šādas iespējas, jo ar bankas atbalstu, protams, var piefinansēt trūkstošo apjomu, padarot atdevi no kapitāla tomēr pievilcīgāku.
Augošs pieprasījums ir arī apvienošanās darījumu segmentā. Tie uzņēmumi, kuri ir veiksmīgi aizvadījuši pēdējos gadus, ir iekrājuši lieku naudu un redz iespējas tirgū iegādāties konkurentus.
Cik tad viegli vai grūti bankām ir strādāt ar ražotājiem, ja Latvijā inflācija ir vairāk nekā divas reizes augstāka nekā vidēji eirozonā?
Tā tas ir, bet tik un tā bankas uz ražotājiem, it īpaši uz tiem, kuri savus izstrādājumus realizē ārzemēs, raugās ar optimismu. Eksporta tirgos produkcijas cenu nosaka nevis inflācija Latvijā, bet gan konkurence konkrētajā tirgū, tomēr vismaz līdz šim nav manīta situācija, ka kādi produkti ārvalstu tirgū tiktu realizēti, ražotājam negūstot kaut nelielu, bet tomēr peļņu. Savā ziņā tiem ražotājiem, kuri strādā vietējā tirgū, pat kaut kādā ziņā ir vieglāk, jo cenu pieaugumu patērētājiem var pamatot ar ražošanas izmaksu un nepieciešamo izejvielu cenu sadārdzinājumu.
Protams, visos tirgos ir savi cenu līmeņu griesti, kad patērētāji pārstāj pirkt konkrēto preci un meklē tai aizvietotāju. Visi minētie faktori savā ziņā darbojas kā attīstības bremzes, jo ražotāji, kuriem ir gatavi investīciju projekti, pašlaik nogaida ar to īstenošanu. Ideja vienkārša – pārziemosim un tad atgriezīsimies pie jautājuma par investīcijām attīstībā. Tā nav atteikšanās no ražošanas paplašināšanas vai modernizācijas, bet gan tikai ieceru īstenošanas atlikšana.
Rezultātā ar reālu investīciju plāna īstenošanu pašlaik nodarbojas retais ražotājs, bet visa uzmanība ir veltīta darbam par iespējamām investīcijām nākamā gada pavasarī – vasarā. Līdzīgu ainu ar investīciju lēmumu atlikšanu esam pieredzējuši pavisam nesenā pagātnē, kad 2020. gada pavasarī Covid-19 izplatības mazināšanai bija noteikti ļoti stingri ierobežojumi. Katrā nozarē ir savi čempioni un ir arī uzņēmumi, kuriem ir lielāki izaicinājumi. Tā vienmēr ir bijis, un tā arī būs.
Mēs uz šo procesu raugāmies dabiski. Bankas nenoliedzami vēlas kreditēt labus uzņēmumus, kuriem ir skaidra sapratne par saviem nākotnes un izaugsmes plāniem. Sinerģija ir tad, kad banka saprot klientu un tā biznesu, paredz to, ka ne vienmēr būs labi gadi un mēdz būt arī slikti gadi, bizness ir ciklisks, tas ir normāli. Savukārt klients patur prātā to, ka tirgū var būt izmaiņas, un pieglabā kādu lieku eiro brīžos, kad tas vajadzīgs. Tas, ar ko saskaramies ikdienā, ir, ka universālajās bankās ir viss, kas vien var būt, tomēr tajās bieži vien pietrūkst attieksmes – individuālas pieejas – pret klientu, viņa vēlmēm, vajadzībām un iespējām. Mazāka izmēra spēlētāji kā Reģionālā investīciju banka spēj piedāvāt uz klientu vērstu servisu un būt vārda pilnā nozīmē partneris, nevis tikai klientu apkalpojoša iestāde. Viena būtiska nianse – klients ir gatavs maksāt par servisu un spēj novērtēt ātrumu, jo katra zaudēta diena biznesā ir ne tikai neiegūti ienākumi un peļņa, bet arī izmaksas. Jo ātrāk darījumu partneris – banka – pieņems lēmumu, jo ātrāk varēs darboties klients – uzņēmums. Tieši šī recepte ļauj sekmīgi strādāt mazākām komercbankām Latvijā. Pats par sevi saprotams, bez servisa klientam ir jāpiedāvā arī “produktu grozs”. Pie tā esam strādājuši.
Šodien varam apgalvot, ka mūsu esošās kapitāla iespējas ļauj mums kreditēt arī apjomīgākus darījumus ar pievilcīgām procentu likmēm, kas ļauj mums konkurēt par klientiem arī ar vadošo banku piedāvājumiem, vienlaicīgi piedāvājot plašu spektru ar kreditēšanas produktiem gan īstermiņa apgrozāmo līdzekļu finansējumam, gan ilgtermiņa investīciju finansējumam.
Vai pašreizējās energoresursu cenas nav motivējušas uzņēmumus un iedzīvotājus investēt saules paneļos, vienlaikus radot nepieciešamību pēc papildu kredītiem?
Protams, bet jāteic, ka tās personas, kuras attiecīgi tobrīd nepopulāru lēmumu par saules paneļu uzstādīšanu pieņēma pirms diviem – trijiem gadiem, šodien būs lielākie ieguvēji, kaut arī ražotājiem ar pašu ražoto elektrību vien nepietiek un tā tik un tā ir jāpērk tirgū. Tiem, kuri pašlaik strādā, lai diversificētu savu elektroenerģijas piegādāju loku, ir ļoti rūpīgi jārēķina savi ieguvumi un arī potenciālie izdevumi. Proti, šāda situācija ar ļoti augstajām elektroenerģijas un visu energoresursu cenām nebūs mūžīgi, tāpēc ir jautājumi par to, vai iecerētā investīcija atpelnīsies uzņēmējam pašlaik aprēķinātajā laikā vai arī ne. To, protams, pierādīs laiks, jo dzīvojam lielas neskaidrības un pārmaiņu laikos.
Izskatot iespējas kreditēt uzņēmumus, kuri vēlas uzstādīt saules paneļus kādas daļas sava patēriņa segšanai, banka vērtē uzņēmuma finanses un biznesa perspektīvas kopumā. Investīcijas savā energoefektivitātē nav tikai saules paneļi – uzņēmumi maina apgaismojumu, pārejot uz efektīvāko LED sistēmu, maina padomju laiku elektromotorus uz šodienas ekonomiskajiem, arī siltina ēkas, maina logus, durvis, maina apkures katlus. Bieži šādas investīcijas tiešām uzlabo uzņēmuma kopējo finansiālo ainu, un šādos gadījumos tas ir potenciāli finansējams projekts.
Vai kreditēšanu ietekmē ES Zaļais kurss un tā radītā taksonomijas sistēma, kas bankām ir jāievēro?
Nenoliedzami, ka ES Zaļajam kursam ir nozīme un ietekme uz bankām, jo kaskadēšanas rezultātā bankas ir sava veida vērtētājas, vai uzņēmumu vadības izraudzītā iecerētā ilgtspēja ir tāda, kas atbilst ES uzstādījumiem klimata jomā. Uzņēmumiem ir jāņem vērā šie ES nosacījumi savā darbībā. Vienlaikus Zaļajam kursam ir jābūt sava veida paritātē ar ikdienas realitāti. Ja Zaļais kurss rada neērtības un papildu tēriņus, tad uzņēmēji automātiski cenšas ieviest to nepieciešamo minimumu, kāds vien iespējams, jo uzņēmējam bez Zaļā kursa prasībām ir virkne lietu, kuras ir jārisina ikdienā. Taču vienlaicīgi attīstoties info materiāliem un dažādiem rīkiem, kuri palīdz uzņēmējiem savā ikdienas darbā implementēt darbības principus, šis administratīvais slogs samazinās. Ja agrāk CO2 izmešu samazināšana, taupīga resursu izmantošana daudziem šķita tāla un neskaroša problēma, tad pašlaik ir apziņa, ka tas skar ikvienu no mums gan kā sabiedrības locekli, gan arī kā uzņēmumu.
Dati rāda, ka Latvijā jau ir sākusies recesija, karš Ukrainā faktiski liedzis tirdznieciskos darījumus ar Krieviju un Baltkrieviju, ir zaudēti noieta tirgi, tranzīta preču plūsmas mazākas, Latvijai ir robeža ar Krieviju un, ja agrāk tas bija ieguvums, tad tagad tas vairs tāds nebūt nav. Ko nozīmē šī jaunā situācija?
Jā, karš Ukrainā ir mainījis daudzas lietas, tostarp ir radīts jauns dzelzs priekškars, un tie, kuri iepriekš strādāja ar Krieviju, spiesti meklēt citus sadarbības partnerus, noieta tirgus utt.
Te gan jāpiebilst, ka nenoteiktība attiecībā uz Krieviju un Baltkrieviju kā noieta tirgu un no tā izrietošie riski valdīja jau no 2014. gada. Tā rezultātā pašlaik vairāki salīdzinoši lieli Ukrainā strādājoši uzņēmumi apsver iespēju pārcelties vai izveidot filiāles Eiropā, un tā ir iespēja Latvijai. Manuprāt, svarīgs faktors, lai šādi uzņēmumi nonāktu Latvijā, ir kopējais piedāvājums. Vispirms tā ir valsts un pašvaldību vēlme šādus no kara bēgošos ražošanas uzņēmumus uzņemt Latvijā, un otrs būtisks faktors ir spēja piedāvāt atbilstoša izmēra ražošanas telpas ar nepieciešamo elektroenerģijas pieslēgumu un infrastruktūru darbiniekiem un viņu ģimenēm.
Uzņēmumi no Ukrainas ir gatavi pārcelties, ne tikai atvedot ražošanai nepieciešamās iekārtas un tehnoloģiskās līnijas, bet arī inženiertehnisko personālu un pat apmācītus darbiniekus, cik nu to pieļauj izceļošanas iespējas. Cīņā par šādu kompāniju piesaisti ir iesaistījušās daudzas Eiropas valstis, tostarp Polija, Lietuva, un tas nozīmē, ka Ukrainā dislocētām kompānijām, kuras izlēmušas pārcelties, ir lielas izvēles iespējas. Šīs kompānijas, bez šaubām, ir gards “kumoss”, jo ne tikai rada lielu pievienoto vērtību valsts iekšzemē, bet ir lieli eksportējoši uzņēmumi ar augstu pievienoto vērtību un vārdu jeb zināmi nozaru “enkuri”.
Vēl jau ir digitālā eiro un arī digitālā ASV dolāra idejas un eksperimenti, kas, iespējams, var likt vēlreiz pārvērtēt visas pašreizējās naudas izcelsmes tīrību un kārtējos pārsteigumus, it īpaši trešo valstu uzņēmējiem.
Gan jā, gan nē. Nedomāju, ka tas skars finanšu sistēmā jau esošus līdzekļus, kas jau ir pārbaudīti. Jā, var būt jautājumi par skaidru naudu, kas šobrīd finanšu sektorā jau ir nepopulārs norēķinu instruments. Digitālajam eiro un arī dolāram ir vairāk ieguvumu nekā trūkumu. Kopumā banku sektors ir uzņēmis vektoru, kurā drīzumā banka būs pieejama viedierīcē, tas ir neizbēgami. Nozare nav tāda, kāda tā bija pirms desmit gadiem, un noteikti pēc pieciem gadiem nebūs tāda, kāda tā ir šodien. Manuprāt, ļoti būtiski ir nošķirt fizisku personu apkalpošanu no juridisku personu apkalpošanas. Fiziskai personai ir iespējams teju visas darbības veikt attālināti, kas, manuprāt, ir lieliski, jo kamdēļ tērēt jau tā saspringtajā ikdienā laiku, lai lieku reizi dotos uz banku.
Biznesā tomēr ir specifika darbā ar banku. To dzirdam no klientiem ikdienā. Ir daļa operāciju, kuras klienti vēlas veikt klātienē. Vēlas sarunu ar speciālistu, kurš iedziļināsies un spēs atbildēt uz uzdotajiem jautājumiem. Šīs tikšanās vairo uzticību un sapratni par lietu kārtību. Par laimi, arī mūsdienās banku biznesā tiek saglabāti nemainīgi bankas un klientu attiecību pamati, it īpaši korporatīvajā segmentā – tiešais kontakts, uzticība un pragmatiska sadarbība ir fundamentālas lietas, kuras grūti digitalizēt.