Brīvdienu intervija ar SIA OlyBet Latvia mārketinga un tirdzniecības nodaļas vadītāju Mariju Žuku-Dživagu.
Par ko Jūs sapņojāt kļūt bērnībā? Kāpēc?
M.Žuka-Dživaga: Man īsti nebija tāds klasisks sapnis par nākotnes profesiju. Vismaz nedz es, nedz mani vecāki neatceras, ka es par kaut ko tādu būtu runājusi. Taču vidusskolā es nopietni nodarbojos ar vieglatlētiku un tad vienā vakarā, skatoties kāda liela sporta notikuma TV tiešraidi, es diezgan spontāni mammai teicu, ka gribu kļūt par sporta komentētāju.
Tagad atskatoties uz šo sarunu, es pieņemu, ka jau tad es sapratu, ka par lielu/slavenu sportiski es nekļūšu, taču sports mani diezgan aizrāva un komentēšana būtu bijusi laba alternatīva kā palikt tuvu lielajam sportam. Skaidrs, ka šis nekad nav realizējies.
Kāda ir jūsu izglītība? Kā nonācāt līdz lēmumam apgūt šo profesiju? Vai un kā izglītība ir palīdzējusi uzņēmuma vadīšanā?
M.Žuka-Dživaga: Studijas esmu pabeigusi pirms vairāk nekā 20 gadiem. Sāku studēt LU Vadības un Ekonomikas fakultātē bakalaura programmā, kur pirmo 2 gadu programma (priekšmeti) bija vienāda visiem, un, sākot ar 3.kursu, studenti apguva izvēlēto virziena profesiju – manā gadījumā – Tourism & Hospitality Management, kurā arī tika rakstīts un aizstāvēts Bakalaura darbs. 1.kursa studijas man likās tāda haļava salīdzinājumā ar diezgan intensīvu grafiku un prasībām vidusskolas 12.klasē. Universitātē lekciju nebija daudz, mēs studējām četras dienas nedēļā, jo viena diena oficiāli bija “bibliotēkas diena”. 1. kursa beigās es mēģināju atrast darbu, lai sevi kaut kā nodarbinātu un pelnītu naudu, bet tas bija mission impossible, jo 19-gadīgo meiteni bez pieredzes neviens nekur neņēma. Tad es izdomāju, ka es varētu vēl kaut ko mācīties vai studēt un es gāju likt iestājeksāmenus LU filoloģijas fakultātē, kur es veiksmīgi iestājos angļu valodas filoloģijas budžeta grupā. Un tad es sāku studēt divās fakultātēs vienlaicīgi, ko es veiksmīgi darīju līdz brīdim, kad mani pieņēma pirmajā darbā.
Vai izglītība man palīdzējusi uzņēmuma vadīšanā?
Neesmu pārliecināta. Taču noteikti palīdzēja angļu valodas zināšanas, jo deviņdesmito gadu beigās svešvalodas zināšanas bija ļoti liels competetive advantage, pateicoties kuram mani pieņēma manā pirmajā darba vietā – starptautiskajā uzņēmumā.
Kas bija Jūsu pirmā darbavieta – kā tur nonācāt? Ko tur mācījāties?
M.Žuka-Dživaga: SIA Unilever Baltic pieņēma mani darbā par praktikanti Personāla vadības nodaļā. Vasaras praksei beidzoties, man piedāvāja pastāvīgu darba vietu uz pusslodzi, lai es varētu normāli pabeigt LU bakalaura studijas. Pēc pāris gadiem mana priekšniece gāja dekrēta atvaļinājumā kura laikā es viņu aizvietoju. Viņai atgriežoties man vairs nebija interesanti un motivējoši un tāpēc es pieteicos uzņēmuma vakancei mārketinga nodaļā. Kopš tā brīža es esmu mārketingā.
Ko iemācījos:
1. Kad nezini nodaļu / amatu / funkciju kurā gribi darboties – izvēlies sev patīkamu uzņēmumu, kurā ir iespējas attīstīties, gan vertikāli (paaugstinājums), gan horizontāli (uzsākot darbu citā nodaļā tajā pašā līmenī)
2. Nebaidīties mainīt funkcijas/lomas un būt gatavam mācīties, apgūt jaunas iemaņas un zināšanas - bez tā nav izaugsmes ne profesionālas, ne personiskas.
Kāda kopumā ir jūsu darba pieredze? Kur gadu gaitā esat strādājusi? Nosauciet nozīmīgākās darbavietas un miniet, kas ir bijis tas, ko konkrētajā uzņēmumā esat mācījusies/ieguvusi.
M.Žuka-Dživaga: Oficiāli mana profesionālā pieredze ir sākusies pagājušajā gadsimtā – 1999.gadā. Varam skaitīt gadus, ja gribam. kopš 1999. gada man ir bijušas 4 nozīmīgas darba vietas: Unilever (6 gadi), Red Bull (6 gadi), L’oreal (11 gadi) un – kopš 2023.g. jūlija – OlyBet/Olympic Casino. Unilever, kā jau pirmā darba vieta, bija nozīmīga visos aspektos: profesionāla izpausmē (no nulles līdz produktu kategorijas mārketinga vadītājai), profesionālais networking un protams spēcīgs uzņēmuma vārds, kas ir zināmā mērā bija arī mans “zīmogs” head-hunteru vidū.
Red Bull – mārketinga un zīmola vadīšanas ziņā ir bijis visspilgtākais posms manā dzīvē un vēl joprojām (kaut gan izbeidzu darba attiecības ar Red Bull 2011.g.) ar mani sazinās cilvēki jautājumos par Red Bull , it kā man būtu uz pieres running line ar šo zīmolu. Lepojos, ka man bija tas gods personiski satikt Red Bull īpašnieku Dietrich Mateschitz (miris 2022.g.). Šeit guvu pirmo pieredzi komandas vadīšanā.
L’oreal – iepazīšanās ar hierarhisko franču biznesa kultūras struktūru, sieviešu bizness: gan klientes, gan kolēģes. Šeit es gan esmu piedzīvojusi lielāko karjeras izaugsmi – no vecākās produktu vadītājas līdz veselas divīzijas vadītājai (16 cilvēku komanda trīs Baltijas valstīs).
Kā nonācāt līdz esošajam amatam?
M.Žuka-Dživaga: Pieņemu, ka esošam amatam mani, starp citiem kandidātiem, izvēlējas pateicoties manai iepriekšējai pieredzei līdzīgajos amatos un komandas vadīšanas pieredzei. Taču mans izaicinājums ir industrija, kurā es iepriekš neesmu darbojusies un kura ir ārkārtīgi regulēta un ierobežota reklamēšanas un komunikācijas ziņā.
Kādām īpašībām, jūsuprāt, jāpiemīt uzņēmuma vadītājam, kāpēc?
M.Žuka-Dživaga: Manuprāt, vadītājs ir spēcīgs vizionārs, iedvesmojošs līderis, pārliecinošs orators, pieredzējis finansists, pārmaiņu un inovāciju kapteinis, harizmātiska personība.
Kas, jūsuprāt, ir lielākie izaicinājumi vadot uzņēmumu?(personīgie vadītāja izaicinājumi)
M.Žuka-Dživaga: Neļaut grūtībām valdīt pāri taviem lēmumiem un mērķiem. Jāmāk savaldīt stresu, kas var rasties gan no uzņēmuma (komanda, resursi, darbu apjoms, termiņi u.c.), gan no ārējiem faktoriem (ekonomiska vide, konkurence u.c.). Sabalansēt prasības, ko izvirzi pret sevi, lai pašam sevi neiedzītu depresijā un kritizēšanā, kad kaut kas nesanāk vai nepadodas. Ieviest pārmaiņas / reformas, jo, lielākoties, cilvēki pretojas visam jaunam un nezināmam. Vadīt, motivēt, savienot dažādus cilvēkus vienā komandā, kādam būt koučam, kādam – psihologam.
Cik liela loma veiksmes stāstā ir komandai? Kāda, jūsuprāt, ir laba komanda?
M.Žuka-Dživaga:Veiksmes stāstā komandas loma, manuprāt, ir noteicoša, jo sadarbība un efektīva komunikācija var ļaut ātrāk risināt problēmas, pielāgoties izmaiņām un sasniegt kopīgos mērķus. Tomēr, ir svarīgi arī izvairīties no negatīvām komandu dinamikām, piemēram, konfliktiem, nepietiekamai komunikācijai, toksiskām personībām, trūkstošai sadarbībai, jo šie faktori var ietekmēt veiksmīgu rezultātu sasniegšanu.
Runājot par komandu, mans sauklis, ko es iemācījos no manas priekšnieces ir “I develop people so people candevelop the business”. Esmu Complimentary & diversity principa piekritēja. Es ticu, ka komanda ir efektīvāka, ja tajā ir apvienoti complementary talanti, t.i. darbinieki viens otru papildina, komplimentē ar zināšanām, pieredzi, pieeju, redzējumu. Esmu strādājusi ar vadītāju ar pretēju pieeju – viņam gribēja, lai komandā bija maksimāli vienādi cilvēki un personības (es to saucu par “klonu komanda”), jo tādus ir vienkārši vadīt: visiem vienāda pieeja, motivācijas shēma, uzdevumi u.c. Man šis nederēja.
Es bieži lietoju šādu terminu, kā Collective knowledge – mums katram ir sava divu vai divdesmit gadu pieredze un komandas spēks ir šīs kolektīvās zināšanas, pateicoties kurām var atrisināt jebko (esmu to pieredzējusi!).
