Vēja enerģijas potenciāls Latvijā pašlaik netiek izmantots, taču perspektīvā vējš kļūs par būtisku spēlētāju enerģētikas sektorā un varēs aizstāt elektroenerģijas importu, tādējādi paaugstinot valsts energodrošību.
To intervijā Dienas Biznesam stāsta SIA Latvijas vēja parki valdes priekšsēdētājs Jānis Urtāns. Viņš norāda, ka iecerēto vēja parku izveide Latvijā prasa ne tikai daudz pūļu un zināšanu, lai varētu iegūt attiecīgās atļaujas, bet arī izskaidrošanas darbu.
Kāda ir pašreizējā situācija ar vēja parku izveidi valsts mežos?
Saskaņā ar 2023. gada 28. novembra Latvijas valdības lēmumu SIA Latvijas vēja parki ir piešķirtas astoņas teritorijas ar kopējo platību 39 941 ha, lai tajās uzstādītu elektroenerģijas ģenerācijas jaudas 800 MW apmērā (aptuveni 120 vēja staciju torņi ar vienas turbīnas jaudu līdz 8MW). Ir noteiktas astoņas vēja parku lokācijas vietas — divas Kurzemē (Ventspils 1 un Ventspils 2) , divas — Vidzemē (Limbaži un Valmiera- Valka), divas Vidzemē - Zemgalē (Ogre- Aizkraukle- Bauska un Bauska - Ķekava - Ogre) un divas Latgalē (Balvi- Ludza un Augšdaugava).
Pašlaik tiek veikts ietekmes uz vidi novērtējums atbilstoši Vides pārraudzības valsts biroja izsniegtajai IVN programmai. Tiek veikti pētījumi par putniem, biotopiem, sikspārņiem, ainavām, kā arī vēja staciju ietekmi uz dabu un cilvēkiem saistībā ar skaņu, vibrāciju, kas radīsies no vēja staciju lāpstiņu rotācijas, kā arī brīdinājuma signālu gaismas mirgošanas. Tehnoloģijas attīstās, un tāpēc ietekmes uz vidi novērtējumam ir pieteikts kopējais torņa + lāpstiņas augstums līdz 300 m ar zināmu rezervi, kaut arī pagaidām rēķināmies, ka tas būs 250 - 260 m. Vistālāk ar ietekmes uz vidi novērtējumu esam tikuši Limbažu, kā arī Valmieras - Valkas iecerēto vēja parku teritorijās. Ir pamatotas cerības šo ietekmes uz vidi novērtējumu sagatavot kā gala ziņojumu un kopā ar sabiedriskās apspriešanas ziņojumu iesniegt Vides pārraudzības valsts birojam jau 2024. gada vasaras nogalē.
Līdztekus ietekmes uz vidi novērtējumam Limbažu, kā arī Valmieras – Valkas iecerētajos vēja parkos tiek veikta arī ceļu infrastruktūras izpēte, proti, pa kādiem ceļiem no kuras ostas varētu tikt transportētas liegabarīta, nestandarta kravas — vēja parku turbīnu torņu posmi, to komplektējošās daļas. Ir jāizpēta ne tikai ceļu izvietojums un apkārtējās teritorijas reljefs, to stāvoklis (nestspēja), kā arī līkumainība (vai kravas auto varēs ar konkrēto detaļu izbraukt caur konkrētajiem līkumiem), un, ja nepieciešams, vienlaikus būs nepieciešama ceļu nestspējas paaugstināšana un pat kādā posmā iztaisnošana. Vēja parku teritorijā tiek plānota arī ceļu infrastruktūra, un pašlaik jau tiek gatavots skiču projekts.
Savukārt no AS Augstsprieguma tīkls Latvijas vēja parki pagaidām ir saņēmuši nesaistošos noteikumus, uz kuru pamata gatavojam projektēšanas uzdevumu. Tiklīdz būs pabeigta ietekmes uz vidi novērtējuma procedūra, tā varēsim virzīties tālāk ar šo ceļu būvniecību, kā arī varēsim prasīt no AS Augstsprieguma tīkls saistošos tehniskos noteikumus, lai varētu sagatavot vēja parku pieslēguma projektu.
Vairākām pašvaldībām esam lūguši mainīt teritoriālplānojumu, lai varētu izveidot vēja parkus, kam sekos lokālplānojuma vai detālplānojuma izstrāde. Jebkurā gadījumā pašlaik esam koncentrējušies uz visa veida izpētes darbu un attiecīgo atļauju saņemšanu.
Kuri ir būtiskākie saskaņojumi?
Svarīgi un vajadzīgi ir pilnīgi visi. Vienlaikus vēja parku izveide ir saistīta ar vairākiem ierobežojumiem un būtiskiem riskiem, kuri ir jāņem vērā. Piemēram, ļoti būtiska nozīme ir Aizsardzības ministrijas (Nacionālo bruņoto spēku) pozīcijai attiecībā uz konkrētajiem vēja parkiem.
Vai nevar nonākt situācijā, ka konkrētajā vietā vēja parku būvēt nemaz nevarēs?
Tāds risks pastāv ikvienam vēja parku attīstītājam. Piemēram, ietekmes uz vidi novērtējums var noteikt, kurā vietā kādu turbīnu, kādā augstumā un cik daudz var uzstādīt un ar kādiem nosacījumiem. Proti, pat ja vēja turbīnas uzstādīšana tiek atļauta, bet tiek izvirzīts nosacījums, ka tā var diennaktī strādāt tikai divas stundas, tad tādai investīcijai nav ekonomiskās jēgas. Jebkurā gadījumā tāda situācija, kad kāds no vēja parkiem nav ekonomiski dzīvotspējīgs — saražotās elektroenerģijas apjoms ir nepietiekams, lai atpelnītu kapitālieguldījumus — nav uzskatāms par kaut ko pārdabisku.
Kad varētu «durt lāpstu zemē» — sākt būvniecību un kad varētu pirmais vēja parks sākt ražot elektroenerģiju?
Pirmie vēja parki, kuru nodošana ekspluatācijā iecerēta 2028. gada trešajā ceturksnī ir Limbažu un Valmieras- Valkas projekti. Trīs parki - Bauska- Ķekava- Ogre un Ogre- Aizkraukle — Bauska un Ventspils 1 elektroenerģiju varētu sākt ražot 2029. gada sākumā, bet Augšdaugava un Ventspils 2 — 2030. gada sākumā. Dažādu ierobežojumu un nosacījumu dēļ parku realizācijas secība var mainīties. Ierobežojumu ir ļoti daudz, un tos diktē ne tikai minētās valsts aizsardzības (drošības) prasības, bet arī vides prasības, pašvaldības teritorijas plānojums, augstsprieguma tīkla tuvums un pieejamība, vēja staciju atrašanās minimālais (ne mazāk kā 800 m) attālums līdz jebkurai dzīvojamajai un sabiedriskajai ēkai. Tieši pēdējais nosacījums ir viens no faktoriem, kāpēc vēja parku lokācijai tika izvēlētas valsts meža zemes. Jāņem vērā, ka nozīmīgu, lielas jaudas vēja parku izveidei lauksaimniecības zemēs problēmu sagādā fakts, ka jāspēj vienlaikus vienoties nevis ar vienu vai diviem, bet gan ļoti daudziem zemes īpašniekiem, turklāt viņu (vai arī viņu mantinieku) domas attiecībā uz vēja parku vai to pieslēguma līnijām pie augstsprieguma tīkliem daudzu gadu gaitā var būtiski mainīties. Tāpat vēja parku būvniecība nacionālas nozīmes lauksaimniecības zemēs šobrīd ir aizliegta.
Vai uzņēmums jau ir veicis vēja turbīnu iepirkumu, jo tādas ir un būs vajadzīgas daudzu projektu īstenošanai ne tikai Latvijā, bet visā Eiropā un pasaulē?
Vēja turbīnu iepirkums vēl nav izsludināts, pašlaik tiek gatavots iepirkuma nolikums, taču rēķināmies ar lielu šādu produktu pieprasījumu, tāpēc tām būtu jābūt pasūtītām divus gadus pirms to piegādes. Par savām iecerēm Latvijā esam informējuši visus lielākos vēja turbīnu ražotājus, izņemot Ķīnas ražotājus. Mūsu projekts, kurā pasūtījums — aptuveni 120 turbīnas ar kopējo jaudu 800 MW – ir uzskatāms par lielu un ikvienam ražotājam nozīmīgu projektu, tāpēc arī nav bažu, ka tā izpildes termiņi varētu vienkārši «pagarināties». Lai būtu lētāki servisa, tehniskās apkopes, kā arī remonta izdevumi, plānojam, ka visas nepieciešamās turbīnas piegādās viens ražotājs. Protams, iepirkums būs viens, bet piegādes tiks sadalītas termiņos. Tāpat ražotājam līdztekus būs pienākums veikt turbīnu piegādi un montāžu konkrētajā vēja parkā. Protams, šo darbu turbīnu ražotājs var uzticēt arī kādam savam sadarbības partnerim.
Vai turbīnu ražotājs arī konkrētā vietā gatavos vēja turbīnas betona pēdu?
Nē. Ar vēja turbīnai nepieciešamo pēdu (pamatu) izveidi pēc turbīnu ražotāja noteiktās specifikācijas (prasībām) nodarbosies iepirkuma konkursā izvēlēta būvniecības kompānija. Nenoliedzamai, ka tas ir specifisks darbs, jo vienas turbīnas pēdai būs nepieciešamas aptuveni 600 t attiecīgas markas stipruma betona. Betona pamatu izveide notiks pakāpeniski, jo diez vai šajā reģionā ir atbilstošas būvniecības jaudas un attiecīgi speciālisti, kuri spētu veikt šādu aptuveni 120 turbīnu pēdu izveidi vienlaikus. Pašlaik uzņēmums apzina potenciālos šādu darbu darītājus, kādi ir gan Latvijā, gan Lietuvā, gan arī Igaunijā. Konkrēts iepirkuma konkurss vēl nav izsludināts.
Cik garš ir vēja turbīnu lāpstiņu garantijas laiks, un kas ar tām notiks pēc to darba mūža, jo pašlaik tās nav pārstrādājamas un ir tikai glabājamas noliktavās?
Lāpstiņu kalpošanas ilgums ir vienāds ar turbīnas dzīves cikla ilgumu ar nosacījumu, ka tiek ievērota ražotāja noteiktā apkalpošana. Ar pareizu ekspluatāciju var prognozēt, ka lāpstiņas iespējams ekspluatēt visu turbīnu ciklu. Atbilstoši uzņēmuma iecerei pēc lāpstiņu darba mūža tās nonāks atpakaļ pie ražotāja, kurš arī būs atbildīgs gan par to uzglabāšanu, gan arī otrreizējo pārstrādi. Saskaņā ar Eiropas Savienības regulu pēc 2050. gada šīm vēja turbīnu lāpstiņām ir jābūt pārstrādājamām, nevis vienkārši sasmalcinātām un noglabātām atkritumu poligonos. Jāņem vērā, ka jau pašlaik ir pirmās ziņas par vēja turbīnu lāpstiņu pārstrādes tehnoloģijām, lai attiecīgo materiālu varētu izmantot atkārtoti. Pārējās vēja turbīnu komponentes ir pārstrādājamas jau pašlaik.
Vai pašlaik ir zināms, kas varētu būt potenciālie vēja parku saražotās elektroenerģijas patērētāji?
Pašreizējais plāns — saražoto elektroenerģiju nododam tīklā. Protams, ir vairākas iespējas un risinājumi vēja saražotās elektroenerģijas realizācijā — visvienkāršākais to pārdot, izmantojot Nord Pool biržu. Otra iespēja kopā ar lielāko īpašnieku (AS Latvenergo) pārdot to biznesa klientiem — lieliem industriāliem elektroenerģijas patērētājiem Latvijā. Vēja enerģijas ražošana ir iespēja samazināt šī resursa importu. Proti, pašlaik ik gadu — 2021. un arī 2022. gadā apmēram 30 % elektroenerģijas tiek importēti, bet 800 MW vēja saražotās elektroenerģijas gadā nozīmē, ka Latvija var būtībā elektroenerģijas eksporta un importa bilances saldo padarīt par nulli vai pat ar plusa zīmi. Tas nozīmē, ka Latvijas vēja parki saražoto elektroenerģiju varētu patērēt ikviens šeit dzīvojošais. Nedaudz citādāka aina Latvijas energobilancē bija vērojama 2023. gadā, kad lielāka nekā ierasts bija HES saražotā elektroenerģija, jo bija attiecīgs ūdens daudzums un arī kopējais patērētais elektroenerģijas apjoms piedzīvoja nelielu kritumu. Rezultātā Latvijā saražotās elektroenerģijas apjoms bija tikai par 10 % mazāks nekā patēriņš, un tādējādi importa īpatsvars saruka līdz 10 %. Salīdzinājumam – 2022. gadā Latvijā elektroenerģijas patēriņš bija 7,1 TWh, bet 2023. gadā — tikai 6,8 TWh, kas varētu būt saistīts ne tikai taupīgāku šī resursa izmantošanu, bet arī uzstādītajiem saules paneļiem. Iepriekšējo 2021. un 2022. gadu elektroenerģijas bilances iztrūkums ir apmēram 2,5 TWh, kas arī ir ļoti līdzvērtīgs plānotajam Latvijas vēja parku ražošanas apjomam.
Bez sauszemes vēja parkiem ir iecerēti arī atkrastes vēju parki.
Atkrastes vēju parki Latvijā ir novitāte, taču tādi parki ir jau ierasta parādība Ziemeļjūrā. Turbīnu jauda atkrastes vēja parkos salīdzinājumā ar sauszemes vēja parkiem ir būtiski lielākas, vienlaikus to izveides izmaksas ir ievērojami augstākas nekā sauszemē esošajām turbīnām. Rezultātā saražotās elektroenerģijas izmaksas atkrastes vēja parkos vidēji ir par aptuveni 50 % augstākas nekā sauszemes vēja parkos. Tas arī ir iemesls, kāpēc atkrastes vēja parku dinamiska attīstība Latvijas gadījumā joprojām ir tikai nākotnes ieceru līmenī. Jāņem vērā, ka Latvijas gadījumā atkrastes vēja parku pieslēgumu var īstenot tikai pie Kurzemes loka, jo citu alternatīvu nav.
Cik daudz elektroenerģijas Latvijā varētu saražot, ja īstenotu visus anonsētos vēja parku projektus?
Viena lieta ir anonsēt ideju un vēlmi izveidot vēja parku, bet pavisam kaut kas cits šādu ieceri realizēt, jo tam ir vajadzīgi daudzi gadi dažādu mājasdarbu sekmīgai paveikšanai. Kopējā pašlaik pieteikto vēja parku jauda ir vairāk nekā 10 GW, kas pat Latvijas kopējo elektroenerģijas patēriņu pārspēj pusotru reizi, taču, visticamāk, liela daļa ieceru nekad netiks īstenota. Diemžēl, kā bieži vien pieredzēts, tad arī vēju enerģijas izmantošanā ir tā dēvētie «papīra projektu attīstītāji», kuri vienkārši vēlas ielikt kāju durvīs un savu ieceri pārdod kādam attīstītājam. Otra pieteikto projektu kategorija «izbeigsies», jo to pieteicējiem nebūs attiecīgu resursu (naudas, zināšanu, atlauju), lai ieceres īstenotu. Kā visreālākos vēja parku ieceru attīstītājus Latvijā bez SIA Latvijas vēja parki redzu tos pašus kaimiņvalstu lielos enerģētikas uzņēmumus Ignitis un Enefit.
Vai elektroauto pieaugums nepalielinās elektroenerģijas patēriņu Latvijā?
Elektroauto skaits gan Latvijā, gan citviet Eiropā pieaugs, un arī to uzlādei būs nepieciešama elektroenerģija. Protams, energoefektivitāte pieaugs, un šis process samazinās patēriņu, taču kopējais elektroenerģijas patēriņš noteikti palielināsies. Latvijas vēja parki ir vērtējuši iecerētā aptuveni viena miljarda eiro vērtā projekta atpelnīšanu gan ar pašreizējām elektroenerģijas cenām, gan tām, kādas tās varētu būt perspektīvā. Jebkurā no aprēķinu scenārijiem, kuri balstīti uz vairākām elektroenerģijas cenu prognozēm, pieņēmumiem un elektroenerģijas patēriņa prognozi, Latvijas vēja parku projekts ir rentabls.
Vai nenonāksim situācijā, kad pūš vējš, elektroenerģijas būs parāk daudz un rezultātā iegūtā elektrība būs jāpārdod ar piemaksu, kā tas jau pieredzēts vai arī vienkārši jāizslēdz vēja turbīna jeb jāražo ūdeņradis?
Saskaņā ar Wind Europe datiem vēja enerģijas ražošanai uzstādīto jaudu apjoms Eiropā, salīdzinot ar 2022. gadu, ir palielinājies par 8%, no kuriem 80% veido tieši uz sauszemes novietoto VES jaudas pieaugums. Turklāt publiskotas ir vēl daudzu projektu ieceres, tāpēc vēja izmantošana arī tajās zemēs, kur to jau izmanto, tikai pieaugs. Protams, vēja enerģiju var izmantot tad, kad pūš vējš, un šis risks vēja parku attīstītājiem ir bijuši un būs. Latvijas vēja parku gadījumā saražoto elektroenerģiju nodos tīklā un ietekmes uz vidi novērtējumā ir pieteiktas uzkrājošās tehnoloģijas baterijas, taču pašlaik to izmantošanu neesam plānojuši, jo tam pašlaik neredzam ekonomisku pamatojumu. Tas nozīmē – ja būs ekonomiska vajadzība, tad vēja parkos tiks izvietotas arī enerģijas uzkrāšanas baterijas. Savukārt par ūdeņradi ir jāsecina, ka tā ražošana ir ļoti energoietilpīgs process, un rezultātā enerģijas lietderības koeficients samazinās līdz 40%. Elektroenerģiju pārvēršot ūdeņradī un pēc tam atkal par elektroenerģiju, tiek zaudēti 60% lietderīgās enerģijas.
Kāpēc Latvija vēja parku attīstībā būtiski atpaliek no Baltijas kaimiņvalstīm?
Uz šo jautājumu varētu būt vairākas atbildes. Vispirms kaimiņvalstīm bija, un tas ir loģiski, arī ir daudz lielākas ambīcijas vēja enerģijas izmantošanā nekā Latvijā, jo nevienai citai Baltijas valstij nav tādas zaļas elektroenerģijas HES kaskādes, kāda ir Latvijai uz Daugavas. Jāatceras, ka Lietuvā galvenais elektroenerģijas (ap 70%) ražotājs bija Ignalinas AES, kurā ražošana tika pārtraukta 2009. gadā, un dienvidu kaimiņvalstij bija jāmeklē šādu nozīmīgu ražošanas jaudu aizstājējs, un vēja parku attīstība bija viens no atomstacijas aizvietošanas pasākumiem. Savukārt Igaunijā elektroenerģijas ražošanai izmanto degslānekli (tā gāzi), kura ieguve tiek pielīdzināta fosilajām akmeņoglēm, tāpēc jāpērk CO2 emisiju kvotas, kurām tirgus cenas ilgtermiņā pieaugs, tāpēc arī ziemeļu kaimiņi ir bijuši ambiciozāki vēja enerģijas izmantošanā nekā Latvija.
Tā kā ir ekonomiska vajadzība aizstāt elektorenerģijas ģenerācijas jaudas, tad kaimiņvalstis arī savos normatīvajos aktos ir iestrādājušas normas, par kurām Latvijā vēl tikai diskutējam. Piemēram, Igaunijā ir definēts vēja parku īpašnieka maksājums (0,7 līdz 1,0% no neto apgrozījuma) pašvaldībai, kuras teritorijā ir vēja parks, kā arī vietējiem iedzīvotājiem, kuru tuvumā ir attiecīgais vēja parks. Analogai normai Latvijā atbilstoši Elektroenerģijas tirgus likuma prasībām ir jābūt izstrādātai līdz 2024. gada 30. jūnijam. Šī norma varētu būt viena no tām svirām, kura padarītu vietējos iedzīvotājus un pašvaldības ieinteresētākas vēja parku izveidē, nevis, tieši pretēji, liekot nostāties pozā “ideja laba, tikai tās realizāciju, lūdzu, citviet”.
Abonēt ir ērtāk: e-kiosks.lv.
Meklē arī lielākajās preses tirdzniecības vietās!
