Pirms septiņiem gadiem konstatēju, ka Latvijā ir visai neliels labu zinātnisko rakstu skaits. Šajā rakstā – par to, kāds bijis Latvijas zinātniskās publicitātes progress pēdējo septiņu gadu laikā.
Pirmajā mirklī var likties, ka pēdējo gadu laikā Latvijas zinātne ir panākusi ievērojamu progresu. Zinātnisko publikāciju skaits pieaug – ja pirms desmit gadiem Latvijas zinātnieki publicēja vienu zinātnisko rakstu (kas iekļauts prestižajā Thomson Reuters Science Citation Index; tālāk - SCI) dienā, tad tagad tie jau ir divi raksti dienā. Tas ir vērā ņemams palielinājums pat starptautiskā mērogā – katru gadu zinātnisko rakstu skaits Latvijā pieaug vidēji par 6%, kamēr Eiropas Savienībā (ES) kopā tikai par 4%.
Tomēr «noturīgā zinātniskā progresa» bilde izšķīst, ja Latvijas sniegumu salīdzina kaut vai ar Lietuvas un Igaunijas rādītājiem. Valstu neatkarības atjaunošanas brīdī gan startējām no līdzīgām pozīcijām, bet jau pašos pirmsākumos sākām atpalikt no Igaunijas un 2000. gados - arī no Lietuvas. Pašlaik, ja rēķinām zinātnisko rakstu skaitu uz vienu iedzīvotāju, noturīgi atpaliekam no 25 citām ES valstīm, esam priekšā tikai Rumānijai un Bulgārijai (2. attēls). Pat ja zinātnisko publikāciju skaita pieaugums Latvijā turpināsies līdzšinējā tempā, tuvošanās ES vidējam rādītājam prasīs vairākas paaudzes (salīdzinājumam – Igaunija jau tagad ir tuvu ES vidējam līmenim). Turklāt nākotnē noturēt līdzšinējos zinātnisko rakstu skaita pieauguma tempus bez strukturālām reformām kļūs arvien grūtāk, jo līdzšinējo pieaugumu lielā mērā noteica ES fondu pieejamība zinātniskiem pētījumiem.
Kāpēc zinātnisko rakstu skaits Latvijā tik ievērojami atpaliek no vairuma ES valstu? Pirms septiņiem gadiem iezīmēju trīs faktorus, kas joprojām ir spēkā – salīdzinoši zems zinātnes finansējums (kas daļēji saistīts ar zemu ienākumu līmeni valstī), viduvējas izglītības slazds (izcilu pasniedzēju trūkums augstskolāsun vidusskolās, tāpēc tiek masveidā atražotas viduvējības, kas nav spējīgas starptautiski konkurēt zinātnes jomā), akadēmiskā personāla nepietiekamas angļu valodas prasmes (visvairāk labu zinātnisko žurnālu iznāk angliski).
Pastāv cieša pozitīva sakarība starp zinātnes finansējumu (spending on research and development) un zinātnisko rakstu skaitu[1]. Valstis ar lielākiem pētniecības izdevumiem publicē vairāk zinātnisko publikāciju. Tādējādi Latvijas pozīcija zinātnes publicitātes reitinga lejasdaļā ir likumsakarīga, jo nav iespējams sasniegt Dānijas zinātnisko publikāciju rādītāju ar Rumānijas finansējumu (3. attēls).
Tomēr arī esošais finansējums zinātnei un pētniecībai tiek tērēts neefektīvi. Izdalot zinātnes finansējumu ar zinātnisko rakstu skaitu, redzams, ka Latvijā rakstu skaits ir zems, pat ņemot vērā nelielo zinātnes finansējumu (3. attēlā Latvija atrodas zem regresijas taisnes). Citiem vārdiem, viena laba zinātniskā publikācija Latvijā izmaksā ievērojami dārgāk nekā Lietuvā, Igaunijā un vairumā citu jauno ES dalībvalstu.
Turklāt zinātniskā darba dārdzība Latvijā nenozīmē tā kvalitāti – zinātnisko rakstu citējamība ir zema. Pēc atsauču skaita uz vienu zinātnisko publikāciju Latvija ierindojas 26. vietā ES dalībvalstu vidū. Esam priekšā tikai Horvātijai un Rumānijai – valstīm, kur viena laba zinātniskā publikācija izmaksā divreiz lētāk nekā Latvijā.
Pastāv cieša pozitīva sakarība starp publikāciju skaitu (uz vienu iedzīvotāju) un atsauču skaitu (uz vienu publikāciju). Kvalitāte (liels atsauču skaits) parasti nerodas tukšā vietā – tam vajadzīga «bāze» jeb liels pētnieku un publikāciju skaits attiecīgajā zinātnes nozarē.
Katrā trešajā zinātnes nozarē (9 no 27) Latvija ieņem pēdējo vietu ES dalībvalstu vidū vai nu pēc zinātnisko publikāciju skaita uz vienu iedzīvotāju, vai arī pēc atsauču skaita uz vienu publikāciju. Salīdzinājumam – Lietuva un Igaunija nav pēdējā vietā nevienā zinātnes nozarē. Jāatzīmē, ka «mazas valsts» statuss zinātniskai publicitātei parasti netraucē. Piemēram, Dānija un Somija sasniedz ļoti labus citējamības rādītājus ar iedzīvotāju skaitu ap 5 miljoniem.
Vienīgās jomas, kurās Latvija pēc zinātnisko publikāciju skaita (uz iedzīvotāju) ir tuvu ES vidējam līmenim, ir enerģētika un starpdisciplinārās publikācijas. Tomēr abās šajās jomās atsauču skaits uz vienu publikāciju ir ļoti zems.
Ja vērtē citējamību, vienīgā joma, kur atsauču skaits uz vienu publikāciju šķiet konkurētspējīgs ES mērogā, ir ar medicīnu saistītās nozares - medicīna, zobārstniecība, sociālā aprūpe, psiholoģija, veterinārija (citējamība nav zema arī citās ar medicīnu saistītajās nozarēs – farmācijā, imunoloģijā vai molekulārajā bioloģijā). Tomēr zinātnisko rakstu skaits arī šajās nozarēs ir zems. Tādējādi labi vai puslīdz labi citējamības rādītāji visdrīzāk atspoguļo atsevišķas izcilības saliņas, nevis augstu nozares līmeni kopumā.
Vairākās zinātnes nozarēs Latvijas sniegums ES mērogā nav konkurētspējīgs ne pēc zinātnisko rakstu, ne pēc atsauču skaita (piemēram, fizikā, ķīmijā, matemātikā vai datorzinātnē;). Latvijai noteikti ir potenciāls mainīt šo situāciju turpmākajos gados.
«Kas vainīgs» un «ko darīt»?
Latvijas zinātniekiem kopumā ir maz publikāciju, un vairumam esošo publikāciju ir pieticīga kvalitāte. Daļēji to nosaka zems zinātnes finansējums - līdz šim nevienai valstij nav izdevies sasniegt Skandināvijas zinātnisko potenciālu ar Rumānijas finansējumu. Tomēr, manuprāt, zems finansējums ir vien aisberga redzamā daļā. Sistēmas neefektivitāti atspoguļo tas, ka viena laba zinātniskā raksta sagatavošana Latvijā izmaksā ievērojami dārgāk nekā Lietuvā, Igaunijā un vairumā citu Austrumeiropas valstu.
Tādēļ zinātnes finansējuma pieaugums nav nekāda brīnumnūjiņa, kas ar vienu mājienu tuvinātu Latvijas zinātni Dānijas, Zviedrijas vai Somijas standartiem. Lai zinātnes finansējuma pieaugums nestu atdevi, tas jāapvieno ar būtiskām strukturālām reformām.
Augstākās izglītības iestāžu sadrumstalotība – vairāk nekā 50 augstskolas un koledžas (no kurām tikai dažas spēj nodrošināt kvalitatīvu studiju procesu) – atspoguļojas vairāk nekā 100 zinātnisko institūciju pastāvēšanā, no kurām vairākums starptautiski nav konkurētspējīgas. Tā vietā, lai sadalītu papildu finansējumu «lineāri visiem», augstākā izglītība un zinātne jākonsolidē ap tām iestādēm, kas starptautisko konkurētspēju ir pierādījušas jau ar savu iepriekšējo darbību.
Jebkuru panākumu atslēga ir cilvēki. Studiju programmu akreditācijas ekspertu vērtējumā augstskolu akadēmiskā personāla kvalifikācija bieži vien ir nepietiekama kvalitatīvai studiju procesa nodrošināšanai, par zinātni nemaz nerunājot. Turklāt zinot, kā vairākās augstskolās tiek «lasītas» lekcijas, rīkotas «starptautiskas» konferences un īstenoti «zinātniski-pētnieciskie» projekti, šaubos, ka, palielinot pašreizējā akadēmiskā personāla atalgojumu kaut vai trīsreiz, automātiski panāksim trīskārtēju studiju un pētniecības kvalitātes uzlabojumu. Zinātniskā personāla atdevi noteiks nevis atalgojums pats par sevi, bet valsts spēja izrauties no viduvējas izglītības slazda – tas, cik lielā mērā un cik ātri atalgojuma kāpums ļaus panākt, ka zinātnes un akadēmiskajos amatos strādātu tikai profesijai atbilstoši cilvēki.
#1/6
Vidējais atsauču skaits uz vienu zinātnisko publikāciju
#2/6
SCI zinātnisko rakstu skaits un to pieauguma temps
#3/6
SCI zinātnisko rakstu skaits uz tūkst. iedzīvotāju
#4/6
Zinātnisko publikāciju skaits un izdevumi pētniecībai
#5/6
Izdevumi pētniecībai un attīstībai pret SCI zinātnisko rakstu skaitu angļu valodā (jaunajās ES dalībvalstīs; 2007. – 2016. gadā vidēji)