Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Eirozonas inflācija jūnijā patiešām nedaudz atkāpusies, apstiprinājuši Eurostat dati. Proti, pagājušajā mēnesī patēriņa cenas, salīdzinājumā ar attiecīgo periodu pērn, pieauga par 1,9%.

Vēl mēnesi pirms tam eirozonas inflācija atzīmējās pie apaļās 2% atzīmes. Tādējādi jūnijā fiksēta pirmā inflācijas palēnināšanās kopš pagājušā gada septembra.

Reģiona cenu stabilitātes sargi no Eiropas Centrālās bankas (ECB) runā par to, ka inflācijai pēc zināmas patrakošanas vajadzētu nomierināties. Pagaidām lielāka daļa tam tic, un arī ekonomisti pārsvarā runā līdzīgi - ka inflācijas spiedienam nākamgad vajadzētu mazināties. Ir gan arī zināmi izņēmumi. Piemēram, Deutsche Bank ekonomisti brīdinājuši, ka inflācija var vien maldīgi izskatīties kā tāda problēma, kas atkāpsies, lai gan nākamajos gados tas varot novest pie krīzes. Bankas pārstāvji liek noprast, ka augstākas inflācijas materializēšanās var prasīt ilgāku laiku, bet, sabiedrībā materializējoties augstāku cenu gaidām, tas notikšot.

Lai nu kā – tas, kas notiks ar inflāciju, pārskatāmā nākotnē paliks daudzu prātos. Pieejamie dati tradicionāli liecina, Eiropā patēriņa cenu izmaiņu bildi, ir visai krāsaina. Piemēram, Portugālē jūnijā fiksēta deflācija -0,6% apmērā. Savukārt otrā Eiropas galā - Igaunijā - tā tuvojas 4%. Pie 5,3% atzīmes tā atradusies Ungārija, kur savukārt Polijā tā bijusi pie 4,1% atzīmes. Eirozonas ekonomikas motors – Vācija – savukārt fiksējis 2,1% lielu inflāciju.

Vēl nesen Eiropas Centrālās bankas (ECB) politikas noteicēji vienojās paaugstināt savu vidēja termiņa inflācijas mērķi līdz apaļai 2% atzīmei. Turklāt iestāde norādīja, ka tolerēs tādu situāciju, kad inflācija īstermiņā šo līmeni pārsniedz. Līdz šim ECB inflācijas mērķis bija noteikts “tuvu, bet nedaudz zem” šiem 2%. Pamatā tiek spriests, ka šāds lēmums pieņemts, lai varētu attaisnot ilgākus un, iespējams, vēl apjomīgākus bezprecedenta centrālās bankas ekonomikas un finanšu tirgu sildīšanas pasākumus.

Katrā ziņā, lai gan tas nebūt nav pamata scenārijs, nav izslēgta situācija, kad inflācijas pieaugums tomēr izrādās straujāks un spītīgāks. Tiem pašiem vāciešiem, kuru ekonomika veido eirozonas mugurkaulu, inflācija parasti visai izteikti nepatīk. Vēsturiski cenu nestabilitāte šai valstij nozīmējusi ļoti, ļoti smagus laikus (pēc Pirmā pasaules kara). Tādējādi inflācijai kļūstot augstākai, var būt lielāks spiediens, piemēram, Eiropas Centrālajai bankai (ECB) koriģēt savu politiku, lai jau nepieļautu ekonomikas pārkaršanu. Problēma gan var izrādīties tāda, ka pasaule arī, piemēram, procentlikmju pieaugumu īsti sagremot nespēj (vai arī to, ka tas ir novēlots).

Kopumā raizes ir par to, ka pēc šīs krīzes ekonomiskās un cenu stabilitātes ziņā braukt ceļam kaut kur daudzmaz pa vidu var izrādīties pagrūti. Jeb – viena plata grāvja mala ir, ka ekonomika uz visu arvien tālāku monetāro un fiskālo eksperimentu fona pat pārkarst, kas nozīmē ļoti augstu inflāciju un kādu jau neprognozējamu scenāriju materializēšanos. Savukārt otra – stimuli tiek mazināti, procentlikmes tomēr tiek paaugstinātas ātrāk un straujāk, ko pasaule pie milzīgajiem tās parādu apmēriem vienkārši nespēj sagremot un šādā veidā tiek nokauts ekonomikas uzrāviens. Piemēram, Eiropā, ja tiek paaugstinātas procentlikmes, valdību parādi pie pēcpandēmijas deficītiem var izskatīties visai visai slikti.

Jau rakstīts, ka gandrīz visu laiku kopš iepriekšējās globālās finanšu krīzes ietekmīgākās pasaules centrālās bankas drīzāk karojušas ar deflāciju. Tas arī nozīmē, ka pat nedaudz paaugstināta inflācija kā tāda varētu daudziem būt aizmirsusies. Konstanti neesoša inflācija arī nozīmējusi, ka centrālās bankas var gan īstenot savas gigantiskās kvantitatīvas mīkstināšanās, gan uzturēt zemas procentlikmes. Ja pieņēmumi par inflāciju mainās, tas var nozīmēt vesela ierastā režīma beigas. Tas faktiski mainītu visu ekonomisko un finanšu pasaules fonu, kas savukārt var būt viens no pašiem nozīmīgākajiem procesiem visas šīs desmitgades laikā – piemēram, atkal būs jāsāk atcerēties vai no jauna iemācīties, kas vispār ir augošas procentlikmes un, iespējams (bet, cerams, nē), dzīve cenu nestabilitātes apstākļos.

Jāņem vērā, ka uzaugusi vesela paaudze ar patērētājiem, uzņēmējiem, tirgus speciālistiem un ieguldītājiem, kas saradusi ar centrālo banku stimuliem, triljonu drukāšanu, rekordzemām likmēm, neesošu inflāciju un gandrīz nepārtrauktu akciju tirgus cenu augšupeju. Savukārt nu var nākt laiks, kad inflācija arvien pārsteidz tādā ziņā, ka tā ir lielāka par dažādu, piemēram, analītiķu gaidām.

Komentāri

Pievienot komentāru