Nevajadzētu pārvērtēt nule grozīto likumu par lauksaimniecības zemes iegādi nozīmi – būtībā grozījumi nemainīs neko
Pareiza rīcība. Pilnīgs murgs. Šādās kategorijās šķeļas viedokļi par to, vai Saeimas galīgajā lasījumā pieņemtie lauksaimniecības zemes iegādes ierobežojumi ir saprātīgi. Zeme ir pateicīgs temats un katram normālam Latvijas iedzīvotājam liek saausīties, jo būtiskāka nacionālā resursa mums taču nav. Šajā gadījumā gan svarīgāks par patriotisku jūtu radītām kaislībām ir lēmēju darba rezultāts. Ja reiz likuma Par zemes privatizāciju lauku apvidos grozījumus daži sauc lepni par mūsu lauksaimnieku protekcionismu, tad nākas atzīt, ka protekcionisms ir tuvu nullei, jo atbilde uz pamatjautājumu – atļaut vai neatļaut (apgrūtināt) ārzemniekiem izpirkt Latvijas lauku zemes, joprojām ir – atļaut. Pārējais ir formalitāte, jo nosaukt par valodas barjeru prasību zināt valodu zemākajā no līmeņiem, nav nopietni. A1 līmenis prasa, lai ārzemnieks «uztver un saprot lēnā tempā skaidri runātus neliela apjoma elementāras struktūras tekstus par zināmiem tematiem» (pēc Valsts izglītības satura centra informācijas). Izskatās pēc gauži nīkulīgas barjeras valodas prasmēm. Turklāt pietiks, ja ar šo prasmju apliecinošu dokumentu būs apveltīts vairākuma kapitāldaļu turētājs Jānis ar 51%, nevis Džons ar saviem 49%.
Tādēļ ir saprotams, ka Zemnieku saeimas līdera Jura Lazdiņa publiski paustais gandarījums par Saeimas lēmumu vairāk izklausās pēc «paldies par to pašu». Lauksaimnieku lobijs cer, ka «vilciens vēl nav aizgājis» un agrāk vai vēlāk izdosies izsist vēl kādu priekšlikumu, ko līdz šim Saeima bijājusies atbalstīt. Cerības lauksaimniekiem dod ar attiecīgās komisijas vadītāju Romānu Naudiņu un deputātu Edgaru Putru panāktā vienošanās «turpināt darbu pie šī jautājuma un tuvākajā laikā izstrādāt jaunus priekšlikumus». Var jau būt, ka cerība arī paliek, tomēr šajos jautājumos «vilcienu satiksme» tika apturēta jau sen – ierobežojumus vajadzēja atjaunotās valsts sākumposmā un arī turēties pie tiem vajadzēja, iestājoties Eiropas Savienībā. Tā rīkojušās citas valstis, sevišķi izceļas Ungārija, kur zemi var iegādāties tikai fiziskas personas tikai lauksaimniecības biznesa attīstīšanai, turklāt darījums neies cauri, ja nebūs lauksaimnieciskās izglītības vai trīs gadu darba pieredzes šajā jomā, turklāt kabatu jārotā Ungārijas pilsoņa pasei. Tikmēr Latvija, laulājoties ar ES, šajā jautājumā atvēra savas durvis kā laidara vārtus, gredzentiņa vietā ES atdodot abas rokas. Tagad Saeima turpina šo bezmugurkaulnieka taktiku, zemes pircējiem neprasot ne pieredzi lauksaimniecībā, ne zemes iegādes finansējuma izcelsmes atšifrēšanu, tāpat nekas nevienam nebūs valsts valodā jāprezentē, turklāt iegādāties joprojām varēs līdz pat 2000 ha zemes, kas ir lielas vienības pat tādām valstīm kā Francija vai Vācija, bet mums – likumā ierakstīta norma ar neskaidro piebildi, ka «saistītās personas» drīkst iegūt līdz 4000 ha zemes.
Tāpēc nevajadzētu pārvērtēt pieņemto grozījumu nozīmi – būtībā tie nemainīs neko. Par tiem priecāties nozīmē aplaudēt procesam, bet reāls rezultāts, kas ierobežotu zemes iegādes iespējas ārzemniekiem, pagaidām izpaliek.
