Nekustamais īpašums

Biznesa Plāns viesojas atjaunotajā Berķenes muižā

Raivis Bahšteins, 03.04.2018

Foto: Matīss Markovskis

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Komentāri

Pievienot komentāru

Gandrīz pilnībā atjaunotais Berķenes muižas komplekss Jelgavas novada Ziedkalnē ir Alda un Ilzes Melgalvju dzīves neprātīgākais (un dārgākais) piedzīvojums

«Krusta velve, kad to ieraudzījām, šķita kā pasakā. Protams, ja neņem vērā, ka zem tās bija metru biezs atkritumu un mēslu slānis,» Berķenes muižas saimnieks Aldis Melgalvis DB izdevumam Biznesa Plāns stāsta par brīnišķīgo klēti, kas, atjaunojot muižas kompleksu, iejūtīgi un harmoniski savienota ar galveno ēku. Vecā akmens klēts tagad papildina dzīvojamo ēku funkcionāli un arhitektoniski, bet iepriekš klēts namiņš līdzinājās gruvešiem – pat skaistās velves bija vairākās vietās iebrukušas. Tuvu iznīcībai.

Nav neviena foto

Sliktā vai ļoti sliktā stāvoklī bija arī citas 19. gadsimta sākuma muižas kompleksa ēkas, kad muižu apskatīt ieradās tās teju aprautā dzīvības pavediena turpinātāji – Aldis un Ilze Melgalvji. Matemātiķis, kas strādājis vadošos amatos nekustamo īpašumu kompānijās, un organizācijas Papardes zieds kādreizējā vadītāja, kas paralēli muižas atjaunošanas procesam apguvusi universālo dizainu un ēku pielāgošanu senioru vajadzībām.

Zīmīgi, ka Melgalvju pāra rīcībā nav nevienas fotogrāfijas no muižas ziedu laikiem. Tomēr viņi tic, ka šāds attēls ir tapis un viņi nonāks pie tā, tāpat kā dažādos veidos caur dažādiem cilvēkiem ieguvuši citas muižas vēstures faktu drumslas un arī lielākas lauskas, ko apņēmīgi liek kopā. Tā kā liecību par muižas kādreizējo izskatu nav, muižas kompleksu atgriežot no «veco māju viņsaules», jaunie saimnieki lielākoties improvizējuši, vadoties pēc sajūtām. Tomēr ar mēru, iejūtīgi pret vēsturi.

«Apkaimes kaimiņu muižām ir sendienu bildes, kur saimnieki pozē pie kungu māju fasādes. Mēs ceram, ka arī Berķenes gadījumā šāda bilde kaut kur ir,» saka Ilze. Vecākais muižas fotoattēls, kas ir jauno saimnieku rīcībā, ir 1971. gadā notikušās Rundāles pils direktora Imanta Lancmaņa ekspedīcijas laikā uzņemta bilde. Tur labi redzamas gan sūdu čupas pie klētiņas, gan toreiz vēl «dzīvie» vecie dakstiņu jumti. Laime, ka kolhoza ciemats ar padomju laika daudzdzīvokļu ēkām atrodas nostāk, līdz ar to muiža, atgūstot dzīvību, var elpot brīvi. «Nereti muižu tiešā tuvumā būvētas daudzdzīvokļu mājas, bet šeit uzreiz sajutām īpašo auru, kurai nekas netraucē,» atceras Aldis. Tolaik dažos logos vēl bija saglabājušies vecie logu rāmji, bet, kamēr jaunie saimnieki sakārtoja īpašuma dokumentus, kāds izcēla no vietas arī pēdējos. Par laimi, viens rāmis palika neaiznests – kā paraugs, kura profilu kopēt, izgatavojot jaunos logus. Arī oriģinālās durvis bija atstātas tikai vienas (visticamāk, tās nosargāja lielās, skaistās kaltās naglas – ar tām tikt galā būtu liels čakars, prāto Ilze), taču ar to pietika, lai jaunās taptu, vadoties pēc ārkārtīgi skopajām, tomēr esošajām vēstures liecībām. «Laukos ir ļoti droša vide – var atstāt atslēgas automašīnas aizdedzē, tomēr, tiklīdz māja paliek nepieskatīta, tā cilvēki uzskata, ka var ņemt visu, kas ienāk prātā, jo tā jau nevienam nav vajadzīga. Tā arī dažas kaimiņu mājas ir pazudušas, kad kādam ziemā trūcis kurināmā...» lauku ciemata dzīves dīvainās ainiņas uzbur Aldis.

Žurnāls Biznesa Plāns nopērkams arī elektroniskā versijā: https://www.dbhub.lv/biznesa-plans-zemgale