Cēsu rajona padome gatavo izdošanai jaunu grāmatu Cēsu rajona pilis un muižas stāstos, nostāstos un spoku stāstos, Db.lv informēja Cēsu rajona padome.
Grāmata Cēsu rajona pilis un muižas stāstos, nostāstos un spoku stāstos top Eiropas Savienības Interreg IIIB projekta Inovāciju aplis ietvaros.
Jaunās grāmatas autore ir Guna Rukšāne, ar kuru Cēsu rajona padome veiksmīgi sadarbojusies, savulaik - 2000.g - veidojot grāmatu Iepazīsti Cēsu novadu, Eiropas Savienības projekta Augstas kvalitātes tūrisms ietvaros.
Jaunā grāmata tapusi, Gunai Rukšanei sadarbojoties ar vēsturniekiem, stāstu zinātājiem, Raunas, Veselavas, Taurenes, Dzērbenes, Inešu pašvaldību vadītājiem. Savākts arī bagāts ilustratīvais materiāls, kas ļaušot iejusties aprakstītajos notikumos.
Izdevuma maketu veido Anda Nordena, angļu valodā grāmatu tulko Kārlis Streips.
Arī Cēsu skolu jaunieši sniegs savu artavu projektā, jo viņi detalizēti izstrādā tūrisma maršrutu, veido kontaktus ar tūrisma informācijas centriem, pakalpojumu sniedzējiem grāmatā minētajās teritorijās.
Jau pavasarī Cēsu rajona apmeklētāji varēs skatīt jauno grāmatu divās valodās. Tās iespiešanu un izveidi finansē Eiropas Savienība un Cēsu rajona padome.
Fragments no jaunās grāmatas:
Spāru svētkus Nēķena muižas kungu mājai svin 1888. gada augustā, un Pauls Panders uz svētkiem aicina trīsdesmit apkārtnes muižniekus un tikpat daudz pagasta saimniekus. Taču stāsta, ka kopā sanākuši vai 600 dzīrotāju. Toms Gailītis, skolotājs un publicists, sīki aprakstījis šo svētku norisi, kur daudz un labi ēda, dzēra un dejoja, bet vienam no saimniekiem tomēr tika smagi nodarīts pāri:
Ko tad muižnieki darīs? Spēlēs kārtis. Ko liksim galdā? Panders saka, labi, es lieku Kalniņu Bērcēnus, lielu un bagātu māju. Paspēlēja Panders šīs mājas, un ilgu laiku tās bija Dzērbenes muižas pārvaldīšanā. Tajā bija citādi tikumi un līdz ar to arī likumi, Bērcēniem tā bija liela nelaime.
Šķiet, Panders bija pieļāvis vēl vienu kļūdu - kungu mājas pamatiem tika spridzināti senie kulta akmeņi. Viens no tiem bija lielais Peku akmens, kas tika iemūrēts balkona pamatos. Šis kulta akmens atradies puskilometru no mājām, kas senāk saucās Ramavas (laika gaitā kļuvušas par Romām), un, pēc vēstures zinātājas un novadpētniecības muzeja vadītājas Spodras Ergardes pārliecības, tur ir bijusi kāda lielāka apmetne un svētvieta:
Iespējams, ka Baltā Dāma, kas bieži ir redzama pilī, nāk no šiem aizvēstures laikiem, te ir viņas akmens, viņas svētvieta. Varbūt viņai jānes latviešu tautas smagums, grūtums un tās pārestības, kas nodarītas gan senāk, gan ne tik sen. Viņa pati nevienam pāri nedara, tikai sargā pili. Un vēl viņai ļoti patīk, ja pilī ir līksmība un mūzika. Mūziķis Andris Vilders bieži jūt viņas klātbūtni, īpaši pēc mēģinājumiem, kad viņš paliek pēdējais, lai aizslēgtu pils durvis — tad Baltā Dāma viņu pavada līdz pat ārdurvīm. Reizēm viņa ir redzama arī virs pils kā balts tēls — visbiežāk pilnmēness naktīs. Vairākas reizes viņu tā redzējuši puiši, kas naktī peldējušies Panderī.
Baltā Dāma ir arī ļoti zinātkāra. Kolhozu laikos pilī bija fotolaboratorija. Kad fotogrāfs Jānis Vītols attīstīja filmas un fotogrāfijas, viņa skatījās pār plecu. Es jau biju pieradis, saka Jānis: kā man sāka attīstīties fotogrāfija, viņa liecās man pāri plecam un skatījās līdzi. Ja viņa pārāk traucē, es viņu pabīdu nost, tad viņa reizēm aiziet prom, tikai durvis nočīkst.
Bet reizēm ir tā, ka viņai kaut kas nepatīk. Tā pils pēdējā remonta laikā meistars nekādi nevarēja salikt flīzes— galīgi izmocījās, pa nakti vienmēr tika izjaukts viss dienā padarītais. Galu galā nekārtības beidzās- varbūt Baltajai dāmai apnika jeb viņa saprata, ka te neko nevar iespaidot.