Kara bērnu soļi eiropeiskā vidē

Ukrainas bērniem, kas zaudējuši karā tēvu, Latvijā tiek sniegta emocionālā rehabilitācija, otrdien raksta laikraksts Diena.

Jau otrā Ukrainas bērnu grupa iziet divu nedēļu ilgu rehabilitācijas kursu Latvijā. Šajā grupā lielākā daļa bērnu karā ir zaudējusi tēvu. Kaut gan, satiekoties ar Dienu, viņi ir dzīvespriecīgi un runātīgi, kara šausmas var manīt viņu rokdarbos. Bērni zīmē un no plastilīna veido nožogojumus, reizēm sarunās ar speciālistiem viņi atklāj asinsstindzinošus fragmentus no piedzīvotā. Ukraina viņiem ir tik dziļi sirdī, ka pat rokasnaudu, kas tiek piešķirta ikdienas tēriņiem, viņi krāj, lai vestu uz dzimteni.

Diena devās uz Sociālās integrācijas valsts aģentūru (SIVA) bērnus apciemot - nevis, lai «ielīstu dvēselē», bet gan vienkārši parunātos par iespaidiem šeit, Latvijā.

Daži mazie ukraiņi sagaida jau pie ieejas durvīm, viņi ir saposušies un pacilāti. «Kanesno (protams - ukraiņu val.),» īsti ukrainiski man teic kāda maza meitenīte, kad saku, cik skaisti viņa tērpusies. Dodamies uz telpām, kur bērniem notiek nodarbības. Mazais Vova no plastilīna izveidojis robotu ar lieliem zobiem. Iztēle viņam strādā teicami - gadījumā, ja ar vienu muti nepietiek, viņš izgatavojis vēl vienu rezervei. Vova ar lepnumu saka, ka nebaidās no šādiem robotiem, jo pie tiem jau pieradis. «Par Latviju varu pateikt tikai vienu vārdu, un tas ir vārds «super»!» skaļi izsaucas zēns. Visvairāk viņam paticis kāds bruņurupucis, veikali un jūra. Viņš grupiņā ir atradis draugu, ko saucot Boriss. «Boriss man palīdz taisīt robotiem dažādas detaļas,» skaidro nu jau arī mūsu jaunais draugs. Mazie čalo un ir priecīgi par dāvanām, ko esam atveduši. Jautāju, ko plāno darīt vakarā, visi teju reizē sajūsmināti atbild, ka dosies uz baseinu. Ne tikai Latvija ir «super», bet arī baseins.

SIVA direktora vietniece sociālās rehabilitācijas jomā Ingrīda Misūna Dienai atklāj, ka 19. septembrī atpakaļ uz savu dzimteni devās Ukrainas bērnunama bērni. Viņi aģentūras speciālistiem bija liels izaicinājums. Bērnunamos šie bērni atradās vēl krietni pirms kara. «Viņi nerunāja, viens otrs vispār negribēja stāstīt par sevi neko, daudz lamājās, savā starpā apsaukājās,» atceras I. Misūna. Speciāliste teic, ka tam nav liela sakara ar karu, tāda bijusi viņu dzīve: «Viņi ir izdzīvotāji pēc savas būtības. Bērnunama bērni bija pārceļojuši no Luganskas rajona, kurā plosās karš, uz vairākām citām vietām.» Tikai apmēram pēc nedēļas aģentūrā sākuši just, ka bērni sāk atvērties un uzticēties viņiem. «Sākumā bija šoks un nesapratām, kā viņus visus savākt, otrās nedēļas beigās mēs tik ļoti saradām, ka nevarējām atvadīties bez asarām,» atceras I. Misūna.

Ukrainas bērni Latvijā nonākuši ar Rotari kluba palīdzību. Līdz gada beigām plānots uzņemt vēl divas grupas. Rehabilitācijas pakalpojumus ir iespējams sniegt no saziedotajiem līdzekļiem akcijā Kara bērni, kas tika sākta šā gada maijā. Tās nolūks ir dot ticību bērniem, kas karā zaudējuši bērnību, likt viņiem sajust, ka Eiropā viņi nav pamesti vieni.

Plašāk lasiet rakstā Kara bērnu soļi eiropeiskā vidē otrdienas, 29. septembra, laikrakstā Diena (6.-7. lpp.)!