Mana pieredze: Dod kokam trešo iespēju

2018. gada 22. novembris plkst. 6:14
Dalies ar šo rakstu

Rīdzinieki Zane un Reinis Maskavi saskata skaistumu tajā, ko citi uzskata par vecu un nevajadzīgu.

Viņi kokmateriāliem, kuri nokalpojuši savu laiku kā izejmateriāli ēku konstrukcijās, dod trešo iespēju un pārvērš tos Honey Furniture dizaina priekšmetos un mēbelēs.

Mīlestība pret seniem kokmateriāliem sākusies ar lēmumu iegādāties koka māju Bauskas pusē. Abi vēlējušies sākt ar rokām radīt lietas, jo iepriekš strādāja reklāmas nozarē, kurā, pēc viņu domām, svarīgs ir ātrums, bet rezultāts – gaistošs. «Izdegām, jo strādājām kaislīgi, ar visu sirdi, bet vienā mirklī visa bija par daudz. Nopirkām 1860. gadā celtu māju un nedēļas nogalēs braucām, lai sevi «izliktu», – rakām zemi, iztīrījām veco ābeļdārzu, gribējās plosīties. Tur bija jāiegulda liels darbs, bet tas mums deva iedvesmu,» stāsta R. Maskavs.

Lasi laikraksta Dienas Bizness šīs dienas numuru elektroniski!

Darbojoties abi sākuši domāt par kokmateriālu, vairāk novērtējuši senu māju un materiālu šarmu. «Es nesu uz ugunskuru dēli, un Zane teica – pagaidi, no šī mēs kaut ko uztaisīsim,» atceras R. Maskavs. Abi novērojuši, ka būvniecības darbu laikā namu saimnieki kokmateriālus samet kopā ar būvgružiem un izmet, sadedzina vai arī sazāģē malkā. Tā kā R. Maskavs ir mācījies arī Ogres meža tehnikumā, viņam ir zināšanas par koka struktūru un to, kas ar kokmateriāliem notiek gadu gaitā. Abi senos kokmateriālos saskata lielu potenciālu. «Citi domā, ka tas ir mēsls, bet īstenībā tā nav. Tā ir liela vērtība, jo koks nav sapuvis, bet ir tikai vietām kādreiz veidojusies trupe un viesojies kāds ķirmis. Tam ir faktūra, kas ir veidojusies gadu simtos un ko atkārtot nav iespējams,» akcentē R. Maskavs.

Viņaprāt, sens koks ir vairākas reizes izturīgāks par jaunu. Tas ir strukturāli mainījies, sveķi ir pārvērtušies kristālos un, noņemot nost kokmateriāla mīksto daļu, paliek skaistā, cietā daļa, kas bieži vien veido pat zīmējumus.

Šobrīd abi meistari meklē veidus, kā senu koku padarīt ikvienam uztveramāku un mūsdienīgāku, to kombinējot ar betonu, stiklu un varu. Pēc abu domām, koks ir jāizceļ, pārējiem materiāliem ir jābūt moderniem. «Senajam kokam piemīt šarms, vēsture, un patiesībā tas ir Latvijas kultūrvēsturiskais mantojums. Mūsu filozofija ir tāda, ka dodam kokam kā materiālam trešo dzīvi. Mēs to nevis iznīcinām, bet izglābjam no sadedzināšanas. Pirmajā dzīvē koks ir mežā, otrajā – koks ir mājā kā materiāls, un trešā dzīve ir tā, kuru dodam mēs,» skaidro R. Maskavs.

Katram zīmola Honey Furniture radītajam priekšmetam tiek pievienota metāla plāksnīte, kurā norādīts, no kuras Latvijas puses koks atceļojis un aptuvenais tā vecums. «Ticam, ka šie koki joprojām ir dzīvi. Zināms, ka kādreiz, piemēram, priedi cirta 100 un vairāk gadu vecumā, tagad to dara agrāk. Pieskaitām pie tā klāt gadus, kurā celta māja, kurā kokmateriāls atradies,» stāsta R. Maskavs. Visi senie kokmateriāli tiek iegūti, braukājot un tos meklējot, tostarp arī sludinājumu portālos. Meistari pievērš uzmanību būvgružu kaudzēm, izmestām lietām un uzrunā to īpašniekus. Kā stāsta R. Maskavs, lielākā daļa cilvēku ir laimīgi tikt vaļā no šiem materiāliem.

«Tad, kad šos senos materiālus sāk apstrādāt, tie sāk ļoti labi smaržot – pēc šokolādes, kafijas, karameles. Man tad ir svētsvinīga sajūta, it kā atbrīvotu tos. Vieni simts gadi paiet mežā, kurā koks audzis, kuplojis, cīnījies par izdzīvošanu, putni ir tajā ligzdas vijuši. Otrā dzīvē koks atradies senā lauku mājā kā grīdas vai sienas dēlis. Saticis dažādus cilvēkus. Un trešajā dzīvē notiek pārdzimšana,» stāsta R. Maskavs. Visbiežāk tiek izmantoti kokmateriāli no priedes, retāk no oša un ozola, kas atradušies māju iekštelpās, starpsienās, grīdas dēļos, kā arī brusas.

Zīmols Honey Furniture radies pērnā gada oktobrī, tāpēc abi meistari arvien eksperimentē, taisot lietas, kas patīk pašiem un šķiet, ka varētu patikt arī citiem. Tiek veidoti gan mākslas objekti, gan praktiskas lietas, piemēram, izlietņu skapīši, vīna plaukti, soliņi, kumodes, spoguļi, kā arī tiek pieņemti pasūtījumi. Aptuveni pusi zīmola darinājumu iegādājas cilvēki Latvijā, bet otra puse aizceļo uz Eiropu un otrpus okeānam. «Ārzemnieki vairāk novērtē, un arī maksātspēja mums ir mazliet zemāka nekā ārzemēs. Ir skaidrs, ka visa Latvija tos nenopirks, tāpēc cenšamies attīstīt eksportu,» skaidro Z. Maskava.

Zīmola produktu auditorija ir iespaidu un relikviju krājēji, pārsvarā gados jauni cilvēki, personības, kas nodarbojas ar mākslu, ceļotāji. «Līdzīgi, kādi mēs bijām – ar ātru dzīvesveidu, bet tādi, kas vēlas savās mājās kaut ko uz sajūtām balstītu, novērtē dabas tuvumu, kuriem ikdienā pietrūkst brīvības sajūtas. Cilvēki, kas ir pārdzīvojuši «kartona» mēbeļu ēru,» raksturo dizaineri.

Meistari domājuši arī par sava veikala izveidi, taču pagaidām plāns netiks īstenots, jo tas nozīmē arī diezgan lielu produktu cenu pieaugumu. Tuvākajā laikā mākslinieki vēlas radīt komplektus, piemēram, guļamistabai, kurā ietilptu gaismas ķermenis, bufete un spogulis. «Šobrīd esam divi, tāpēc viss process ir uz mums abiem – sākot no materiālu sagādāšanas līdz pārdošanai. Vēlamies attīstīties, lai mums būtu darbinieki, kuri attīrīs materiālus un tos sagatavos, jo tad mums būs brīvākas rokas produktu dizaina radīšanā un pārdošanā,» skaidro R. Maskavs.


Biznesa ideju komentē Latvijas Valsts Koksnes Ķīmijas institūta vadošā pētniece Ingeborga Andersone:

«Iniciatīva ir apsveicama, jo tiešām gadu desmitus pārdzīvojusi koksne no ēku konstrukcijām ļoti bieži ir izmantojama. Svarīgākais ierobežojums varētu būt bojājumi, kuru rezultātā koksne zaudējusi stiprību.Pirmkārt, tā lietojama, remontējot/atjaunojot vecas ēkas. Varbūt ne gluži nesošām konstrukcijām, bet noteikti durvīm, palodzēm u.tml. Arī, protams, mēbeles un interjera priekšmeti no vecas koksnes ik pa laikam nāk modē. Šādās reizēs vecu koku atdarina, to mākslīgi novecinot. Ja vecu koksni ir bojājis ķirmis (Latvijā izplatītākais sausa koka koksngrauzis), jānovērtē bojājuma apjomi. Masīvā koka elementā (sijā u.tml.) kukaiņu bojājumi var būt arī tikai dažu cm dziļumā, un, saēsto/sadrupušo koksnes daļu notēšot, bieži atklāsies stipra, vesela, gaiša koksne, kas, atkarībā no izmēriem, izmantojama visdažādākajiem mērķiem. Bīstamākie ir bioloģiskie koksnes bojājumi, ko radījuši koksngrauži vai koksnes trupes sēnes. To ilgstošas darbības rezultātā koksne var daļēji vai pilnīgi zaudēt stiprības īpašības. Bioloģiskie bojātāji ēku koka konstrukcijās iemetas lielākoties nevīžīgas aprūpes rezultātā (tekoši jumti, nesalabotas notekas u.t.t.).Veca koksne, ja to nav bojājuši koksnes noārdītāji (vai uguns), iespējams, ir cietāka, grūtāk apstrādājama, bet to, tāpat kā jaunu, var mehāniski apstrādāt (zāģēt, ēvelēt, pulēt) un, ja ir vēlēšanās, pārklāt ar dekoratīviem pārklājumiem.»


Lasi laikrakstu Dienas Bizness elektroniski!

Dalies ar šo rakstu