Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Lai kā gribētos pievērst uzmanību pārsvarā procesiem, kas saistīti ar ekonomiku, neizbēgami visi vērtējumi noved pie politikas, kas ir lielos spēles noteikumus formulējoša (vai laicīgi un pienācīgā kvalitātē neformulējoša).

Īpaši to izjūtam priekšvēlēšanu laikā kā tagad. Redzam, ka valsts likteņa lēmējiem vairāk rūp, kā īslaicīgi sev pievērst vēlētāju uzmanību, kā izpatikt balsotājiem, nevis kas notiks ar tiem pašiem vēlētājiem, ar valsts ekonomiku kaut vai gada perspektīvā. Pietrūkst domāšanas, runāšanas par lēmumu, procesu sekām, pietrūkst tālredzīgu vērtējumu, pietrūkst mērķtiecīguma darbībā.

Šķiet, valsts likteņa lēmēji vadās pēc principa: pagātne ir tāda, ko gribam izsvītrot vai vismaz krietni izrediģēt, par nākotni nerunājam, jo par to pat bail domāt – tik daudz mainīgu neskaidrību. Atliek vien, tā teikt, cepties par šodienas aktualitātēm un pseidoaktualitātēm un risinājumu vietā izvēlēties uzmanību piesaistošas parodijas. Spilgts piemērs – tie mērķētie vai vēl vairāk mērķētākie atbalsti, par ko aizvien runā valdības pārstāvji.

Faktiski tā ir vien kā ielāpu likšana, nevis sistēmiska rīcība, lai vēlamajā veidā ietekmētu procesus. Tas ir kā ceļus nemitīgi vien lāpīt, nevis kapitāli labot, – zinām, ka naudu tas prasa milzīgu, bet labumu dod īslaicīgi, jo bedres drīz atkal atjaunojas. Arī šie pabalsti problēmu pēc būtības nerisina, vien pieradina daļu sabiedrības pie dāvanām, padara no tām atkarīgu un ir aizvien smagāks slogs ekonomikai kopumā.

Zināmā mērā tas arī raksturo tendenci, kas kļūst aizvien acīmredzamāka, lai arī visai pretrunīga, – politika, arī valsts pārvalde, aizvien attālinās no tautas. To apliecina solījumi visužēlīgi dalīt pabalstus trūkumā esošajiem, tad vēstījumi, ka pārāk daudz jau ir dots, esot jāpiebremzē ar atbalstiem, jo budžets to nevarot atļauties (sev algu palielināšanai gan dīvainā kārtā allaž naudu atrod). Tāpat kategoriska atteikšanās pabalstu vietā izmantot citās valstīs veiksmīgi pārbaudītus daudz efektīvākus risinājumus, tostarp PVN samazināšanu.

Dzirdam ciniskas, arī Re:Baltica atspēkotas tēzes, ka PVN pārtikai nevarot mazināt, jo tad ieguvēji būšot turīgie, tātad lielāko nodokļu maksātāji. Šāda attieksme faktiski ir nodokļu maksātājus diskriminējoša, bet kuru gan politikā tas satrauc situācijā, kad partijas sev finansējumu piešķir no budžeta! Pašreizējās varas attieksme pret nodokļu maksātājiem vispār ir īpašas uzmanības vērta.

Premjers vēl ziemā izcēlās ar paša valdības krīzes laikā īstenotās aplamās politikas vērtējumu, ka sabiedrība šobrīd no saviem nodokļiem uztur uzņēmējus. It kā lēmumus par ierobežojumiem un pabalstiem (nevis kompensācijām, kā būtu loģiskāk) būtu uzņēmēji, nevis ministri un deputāti pieņēmuši.

Nu šādam skatījumam ir, tā teikt, nākamā sērija – Krišjānis Kariņš, runājot par ekonomikas ministra nomaiņu, paudis, ka Jānis Vitenbergs pārāk pakļāvies uzņēmēju lobija interesēm, īpaši pandēmijas laikā. Tātad sanāk, ka ierobežot vai pat aizliegt biznesa darbību var, bet, kad runa ir par zaudējumu atlīdzināšanu ar mērķi pavisam nepazudināt valsts ekonomiku, tad tas jau ir teju vai noziegums? Jo kas gan ir tas, par ko bijušais ministrs iestājās, – ne jau kāda atsevišķa uzņēmuma intereses, bet gan uzņēmējdarbības dzīvotspēja kopumā.

Protams, atsevišķs stāsts – ko pārstāvot un kā interesēs vispār politiķi darbojas. Proti, vai ministri pārstāv vien valsts birokrātisko aparātu un partijas, kuru deleģēti viņi ir, vai tomēr nozares, kuru nosaukumi ir viņu augstajos amatos. Aizvien saskaramies ar situācijām, kad īslaicīgu interešu vārdā tiek upurēta veselu nozaru un pat valsts nākotne.

Spilgts piemērs – izglītība, kur ierasts runāt vairāk par naudas trūkumu un tās taupīšanas iespējām, mazāk – par virsmērķi. Kāpēc tāda ministrija vispār ir? Izglītībā izglītošanas kvalitātes jautājumus lobē ne ministre, bet arodbiedrība. Ministre vairāk tendēta zīmēt tālas nākotnes vīzijas.

Sekas – gan dramatisks skolotāju trūkums, gan krītošs zināšanu līmenis, īpaši eksaktajos priekšmetos, gan studējošo un speciālistu nepietiekamība darba tirgū. Var jau, protams, tā teikt, katrs savā sulā vārīties, kaut kā jau valsts tāpat pastāvēs, pateicoties gan uzņēmēju neatlaidībai, gan starptautiskam atbalstam, gan slīgšanai aizvien lielākos parādos. Bet vai tas ir tas, ko novēlam sev, saviem bērniem un bērnu bērniem?

Komentāri

Pievienot komentāru