Jebkura biznesa pamatā ir spēcīga ideja un prasme sadarboties, domā Rolands Legzdiņš, enerģētikas uzņēmuma PowerFlow Trade līdzdibinātājs un valdes loceklis.
Ideja ir visa pamatu pamats, bet tikpat svarīgi ir tas, kā tu ar to rīkojies, un es uzskatu, ka ar idejām ir jādalās, pārliecināts ir R.Legzdiņš. Tikai tā tās var nobriest un kļūt par dzīvotspējīgu biznesu. Mums latviešiem bieži raksturīga viensētas saimnieka mentalitāte - mēs turamies pie sava lauka, savas teritorijas, un ārpus tās negribam skatīties. Papildus tam mēs vēl septiņas reizes nomēram, bet, kamēr mēs mēram, leiši griež. Ātrums sit perfekcionismu! Ja gribi radīt kaut ko nozīmīgu, ir jāskatās plašāk un jāmeklē sadarbības iespējas ārpus savas komforta zonas, spriež PowerFlow Trade līdzdibinātājs.
Mācās caur kļūdām
Bērnībā sapņoju kļūt par jūrnieku, atminas R.Legzdiņš. “Apceļot pasauli un vēl par to saņemt naudu - kas gan varētu būt labāks? Dzīvojām ļoti pieticīgi, tāpēc ceļošana man likās kaut kas neaizsniedzams un ļoti vilinošs. Pēc devītās klases biju apņēmies stāties jūrasskolā, tomēr eksāmenos citi izrādījās par mani labāki, tāpēc šo sapni tā arī nepiepildīju. Skolā man labi padevās sports - spēlēju basketbola izlasē, kā arī trenējos vieglatlētikā un distanču slēpošanā, kur guvu labus rezultātus. Par spīti tam, nekad neapsvēru iespēju, ka nākotnē varētu nodarboties ar šiem sporta veidiem profesionāli. Reizēm gan sapņoju, ka varētu kļūt par motosportistu. Bērnībā kopā ar krustvecākiem apmeklēju auto un moto sacensības, un bieži iedomājos, kāda būtu sajūta pašam būt pie stūres. Šis sapnis vēlāk piepildījās, jo jau pieaugušā vecumā sāku nodarboties ar motosportu. Atceros, ka, braucot Biķernieku trasē, domāju - tieši šeit bērnībā es stāvēju skatītāju pusē un prātoju par būšanu trasē,” stāsta R.Legzdiņš, kurš pēc neveiksmīgā mēģinājuma iestāties Jūras akadēmijā, atgriezās vidusskolā.
“Iestājos desmitajā klasē un turpināju mācības, taču kādā skolas pasākumā, kur satiku bijušos klasesbiedrus, kuri bija iestājušies profesionālajos tehnikumos, sapratu, ka lietderīgāk būtu iet citu ceļu. Tā ar lepnumu aizgāju no skolas un devos uz tehnikumu. Gada laikā ieguvu gan traktorista tiesības un atslēdznieka diplomu, gan krāna vadītāja apliecību. Viss šķita labi līdz brīdim, kad mums paziņoja, ka vidējās izglītības diplomu šeit iegūt nevarēsim, jo trūkst skolotāju, kas mācītu vispārizglītojošos priekšmetus. Es biju šokā un domāju - ko gan es darīšu bez vidējās izglītības? Pieņēmu lēmumu ar pazemību atgriezties savā iepriekšējā skolā. Atceros, kā gāju pie direktora un mācību pārziņa - līdu zemāk par zāli un viņi mani ar smaidu pieņēma atpakaļ. Toreiz iemācījos vienu svarīgu atziņu - nekad nedrīkst dedzināt tiltus ar pagātni, jo dzīvē var pienākt brīdis, kad nāksies meklēt ceļu atpakaļ,” secina R.Legzdiņš.
Visu rakstu lasiet 7.oktobra žurnālā Dienas Bizness!
Abonēt ir ērtāk: e-kiosks.lv.
