Kaut nedaudz palasot Ekonomikas ministrijas ziņojumu par pasākumiem makroekonomiskās situācijas stabilizācijai 2008. līdz 2009. gadam, prātā neviļus nāk padomju gados izstrādātie piecgades plāni.

Tiem bija raksturīgas divas galvenās iezīmes: pirmkārt, tie viens no otra galvenokārt atšķīrās ar gadskaitļiem, otrkārt - tajos bija sarakstīts vēlamais, nevis konkrēti veicamie soļi, lai vēlamo sasniegtu.

Stabilizācijas plāns kaut kādā mērā atgādina jau pērnā gada pavasarī valdībā pieņemto tā saucamo inflācijas apkarošanas plānu ar nelieliem uzlabojumiem - vismaz daļa no tēzēm sakrīt, kā mēdz teikt, viens pret vienu. Arī deklaratīvu frāžu tajā netrūkst, par ko liecina kaut vai teiktais par nepieciešamību nodrošināt privātā kapitāla plūsmu virzienu maiņu par labu uz eksportu vērstām nozarēm. Šāds solis būtu ārkārtīgi pozitīvs un atbalstāms, ja vien... Dažas lpp. tālāk tiek atzīts, ka pašlaik Latvija ir vienīgā ES dalībvalsts, kurā nepastāv valsts atbalstīta eksporta kredītu garantiju sistēma.

Tas viss atkal jau atgādina padomju gadus, kad normāla situācija bija kolhoza sapulces ar diviem darba kārtības jautājumiem - cūkkūts durvju remonts un komunisma celšana. Parasti gan kolhoza priekšsēdētājs bija spiests atzīt, ka durvju remontam naudas nav, tāpēc nekavējoties jāpāriet pie otrā jautājuma.

Protams, plāns cita starpā paredz pasākumus, kuru īstenošanu uzņēmēji gaida jau gadiem ilgi un kuru realizācijai šobrīd ir teju pēdējais laiks. Runa ir kaut vai par iedzīvotāju ienākuma nodokļa likmes pārskatīšanu un apmaksājamo darba nespējas dienu samazināšanu (cerams, ka kādā valdības sēdē šie punkti netiks kārtējo reizi «norakti»). Tajā pašā laikā ir iekļautas arī ieceres, kuru realizācija varētu faktiski iznīcināt uzstādījumu par nepieciešamību veikt uzkrājumus, piemēram, procentienākumu aplikšana ar nodokļiem. Jau tagad cilvēki naudu nogulda nelabprāt, jo, piemēram, banku piedāvātie depozītnoguldījumu procenti ir zemāki par vidējo gada inflācijas līmeni valstī. Ja vēl daļa no šīs nosacītās peļņas būs jāatdod nodokļos, varētu gadīties, ka bankas par tādu pakalpojumu veidu kā noguldījumi varēs aizmirst.

Pat apskatot tikai dažus šā plāna punktus, kļūst skaidrs, ka tas ir nepilnīgs, kā arī brīžiem uzdzen tādu kā deja vu sajūtu, un diez vai dos gaidīto labumu.