Atšķirsimies no tādām valstīm kā Dānija, Austrija vai Francija, kas mācējušas izdarīt tā, lai «pašu lauksaimnieki paēduši un Eiropas Savienības ego dzīvs»
Kā pret sienu. Apbruņojušies ar ierosinājumiem, kas kopēti no citu Eiropas Savienības dalībvalstu nacionālās likumdošanas, lauksaimnieki centušies Saeimai iegalvot, kā sev par labu grozīt likumu Par zemes privatizāciju lauku apvidos. Zemnieku pūliņi gan necik nav spējuši pārvarēt sēra slāni likumdevēja ausīs. Atšķirībā no tādām valstīm kā Dānija, Austrija vai Francija, kas mācējušas izdarīt tā, lai «pašu lauksaimnieki paēduši un Eiropas Savienības ego dzīvs», mūsu valstsvīri nevēlas tanti Eiropu raustīt aiz ūsām.
Neskatoties uz to, ka Eiropas normatīvi nepieļauj ārvalstu pircēju diskriminēšanu, dalībvalstis tomēr ir spējušas izsist tajos robus, kurus aizbāzušas ar saviem nacionālajiem noteikumiem un ierobežojumiem, kas sargā nacionālo resursu – zemi. Līdz ar to Latvijas investoram iegādāties zemi Francijā vai Igaunijā būs grūtāk, nekā ārzemniekam nopirkt zemes vai meža strēli Latvijā. Vai tas nav patoloģisks precedents?
Līdz 2014. gadam Latvijā bija spēkā aizliegums ārvalstniekiem iegādāties zemi. Pēcāk sākās publiska prāta vētra par to, kā palīdzēt zemes resursam palikt vietējo rokās, dodot atdevi arī vietējai tautsaimniecībai. Beigās zemnieku lobija priekšlikumi ir pārmesti pār bortu. Kā liecina Zemnieku Saeimas dati, atsevišķos novados 30% no zemes jau pašlaik pieder ārvalstniekiem, kopumā Latvijā – 15%. Reālā ārzemnieku daļa varētu būt arī prāvāka, jo daudzos gadījumos izlobīt patiesos īpašnieku «radurakstus» ir pagrūti. Neba ārzemnieki būs tie, kas ar ģimeni nobāzēsies mūsu laukos uz palikšanu. Vienlaikus zemes darījumos netrūkst piemēru tam, kā ārzemnieks liek sprunguļus riteņos vietējam kapļa cilātājam.
Zemnieku lobijs gribēja likt ārvalstniekiem lēkt pāri valodas barjerai, izlīst caur dzīvesvietas deklarēšanas adatas aci un svilināt dibenu, lecot pāri biznesa plānu atrādīšanas ugunskuram. Atrunājoties ar Eiropas Komisijas sadusmošanas draudiem, nekā no tā visa, visticamāk nebūs. Glaudīsim pa spalvai ikvienu, kam Latvijas dabas vērtīgākais resurss būs tikai iemesls peļņas pieaugumam. Šoreiz Saeimas attiecīgā komisija, atsakoties no zemes iegādes kvalifikācijas noteikumiem, ir nodemonstrējusi klaju nevēlēšanos domāt tautsaimnieciski, bet tikai atražot Eiropas pārspīlētas pakalpības jūtas.
Saeimai aizbildinoties ar to, ka Eiropas Komisija apstrīdētu jelkādus ierobežojumus, ar kuriem vietējo lauksaimnieku interešu lobijs vēlas «apdāvināt» ārzemniekus, ejam uz to, ka nekādu reālu ierobežojumu vienā vai citā formā beigās arī nebūs. Līdz ar to problēmas būtība jau necik nemainīsies – vietējie zemnieki arī turpmāk nereti būs spiesti piekāpties ārzemnieka naudas priekšā. Turklāt, runājot par vietējo lauksaimnieku, vienmēr runa nav tikai par n-hektāru monokultūru audzētājiem, bet arī par tādiem lauksaimniekiem, kuri palīdz uzturēt pie dzīvības reģionus, sūta lauku skolās bērnus un nodarbina vietējos ļaudis.
