Intervija: Viss kļūst par Latviju

Brīnišķīgo un absolūti pareizo ekonomikas recepšu laiks ir beidzies, un hrestomātiskais jautājums «ko darīt?» nav tikai brīvā tirgus jaunpienācēju mutēs. Tādu sava veida demokrātiju biznesa un inovāciju konferences Riga COMM 2015 ietvaros sarunā ar DB ieskicēja tendenču pētnieks un futurologs Magnuss Lindkvists.

Pirms dažiem gadiem jūs sacījāt, ka «turat aci» uz Baltiju. Vai tā arī darījāt un vai šeit ir noticis tā, kā paredzējāt?

Ja kāds saka, ka pasaule pašlaik ir tāda, kā viņš ir paredzējis, tad viņš ir vai nu satriecoši bagāts, jo ir ar to nopelnījis, vai arī viņš ir melis.

Pirmo reizi Latvijā biju 1995. gadā, apmeklēju Stokholmas Ekonomikas augstskolu, un šeit bija nulles gada sajūta – ka jūsu jaunā laika skaitīšana sākas tagad, ka ir jauns sākums, un bija zināms bads un slāpes – dodiet mums recepti! Kādai ir jābūt mūsu receptei? Laikam gan vienmēr esmu bijis drusku naivs par to, cik ātri šī recepte parādīsies un pie kā tā novedīs. Droši vien visoptimistiskākais biju pirms desmit gadiem.

Nevainojiet sevi – visi bija.

Es arī nevainoju. Starp 1995. un 2005. gadu tā Latvija, kuru es pazinu, proti, jūsu biznesa vide, gribēja piedzīt, panākt un būt tur, kur ir citi Stokholmā, Silīcija ielejā un jebkur citur – mēs gribam kā jūs! Tomēr ir izrādījies, ka nevis jūs par to visu vai kaut ko no tā kļuvāt, bet gan viss pārējais kļūst par Latviju – tādā ziņā, ka tagad visiem ir tas pats jautājums: kāda ir recepte? Tā nulles gada sajūta, ko es šeit redzēju 1995. gadā, tagad ir droši vien visās biznesa kopienās pasaulē. Es to pilnīgi noteikti redzu Stokholmā gan biznesa, gan politiskajā diskursā.

Domāju gan! Jums pēkšņi gada laikā gaidīto 75 tūkstošu bēgļu vietā šogad būs 190 tūkstoši, un tiem pat gultas vietas nepietiek.

Kurš gan to varēja paredzēt – ka migrācija tā pieaugs? Kā es to rakstu savā pēdējā grāmatā Kad sākas nākotne (When The Future Begins), paredzēšana vienmēr darbojas tikai atpakaļskatā. Labākais piemērs ir Maikla Lūisa grāmatas Īsās pārdošanas dižie (The Big Short) varoņi, kas bija spējuši paredzēt 2008. gada krīzi un no tās pieklājīgi nopelnīja, bet, ja paskatāmies, kā viņiem ir klājies jau pēckrīzes gados, tad tas ir nomācoši. Ja skatāmies, kā kaut kas ir paredzēts – pat ja tie ir mūsu pašu veiksmīgie paredzējumi –, un mēģinām to atkārtot, seko izgāšanās.

Tāpēc pasaule kļūst par Latviju 1995. gadā, kad jums bija nulles gads. Un man visai bieži ir sajūta, ka mēs dzīvojam «postnākotnes» sabiedrībā, ja ar nākotni saprotam vietu, kur lietas ir interesantas, stilīgas un viss darbojas, un mums ir jāizstrādā stratēģija, kā tai vietā nokļūt. Man ir sajūta, ka dzīve kļūst par reāllaika dzīvi, kurā stratēģija nozīmē vienkārši reaģēt un kurā mūsu fantāzija vairs nav saistīta ar ziliem brīnumiem, bet gan ar jau esošo, kas kaut kur Silīcija ielejā vai TechHub Riga jau ir. Paredzēšana pašlaik ir skatīšanās uz to, kas ir mums apkārt, un tā nav obligāti nākotne.

Varbūt jūs vienkārši kļūstat vecāks?

Nudien, nākotne ir jaunekļu spēle. Ak, nekaitiniet mani... Man vajadzēja divus gadus, lai pārvarētu četrdesmitgadnieku krīzi. Tā sākās, kad man bija 39 gadi. Taču šo darbu es sev izdomāju pats, un tas bija senāk – 2003. gadā, kad man bija mazāk naudas un vairāk matu.

Laba apmaiņa.

Var jau būt.

Tā nu reiz gadījās, ka students noķēra zelta zivtiņu un uz piedāvājumu izvēlēties bagātību vai gudrību, kā jau students, izvēlējās gudrību. Un zivtiņa saka: nu, gudrākais cilvēk pasaulē, ko tagad teiksi? Un students atbild: vajadzēja ņemt naudu.

Tas ir labs! Tas man atsauc atmiņā Boba Dilana rindu – Ak, toreiz biju vecāks es,/ nu jaunāks nekā tad (Ah, but I was so much older then/ I’m younger than that now).

Jā, tā ir lieliska rinda.

Zināt, nesen bija tas datums – 2015. gada 21. oktobris, kad uz šejieni atceļoja čalis no filmas Atpakaļ nākotnē. Diemžēl mēs šai datumā aizvien dzīvojām Lehman Brothers sabrukuma ēnā. Goldman Sachs nesen komentēja, ka ieejam pēckrīzes trešajā fāzē, un es nodomāju – apžēliņ... Es tik ļoti nebiju novērtējis, cik ilgu laiku mums prasīs šim te izcīnīties cauri, un mēs aizvien esam tajā iekšā.

Bet – hei! – šī ir laba diena!

Vai Latvijai ir kāda priekšrocība, ka mēs esam sākuši tos «ko darīt?» jautājumus uzdot agrāk par citiem?

Nu, ja šī ir ideja, tad jūs esat pirmie šai ideju tirgus segmentā.

Taču tas ir muļķu tirgus – cilvēki tur apzinās savu muļķību. Kāda gan tur tirgus priekšrocība?

Varbūt nav tik traki. Jau pirmajā tikšanās reizē ar uzņēmējiem Latvijā viņi man teica, ka vētras un satricinājumi ir jau iekļauti viņu domāšanā, un tam ir jēga – pieredzēt tik strauju sistēmas maiņu un visu, kas nāk tam līdzi. Jā, tam ir jēga, un tomēr man šķiet, ka esam spējīgāki pieņemt lēmumus, ja mums ir mazāk informācijas, nevis vairāk. Es vienmēr par to domāju, kad klausos kādu uzstājamies par lielajiem datiem.

Tā jau ir tāda kā aksioma.

Tāpēc es neesmu pārliecināts, vai «pirmkustinātāja» statuss vienmēr ir priekšrocība. Par daudz reizēm var būt vienkārši par daudz. Ja cilvēki daudz domātu par laimi, viņi diez vai būtu sevišķi laimīgi. Laime parādās tad, kad tu to vismazāk sagaidi. Tā ka, ja Latvija spētu pārvērst to satricinājumiem atvērto domāšanu, to «kāda ir recepte?» prasīšanu par institucionalizētu eksperimentēšanu... un varbūt šos vārdus var arī apgriezt otrādi un teikt – par eksperimentējošām institūcijām, tad mums būs kaut kas tiešām interesants. Un tad jūs būsit ieguvēji.

Mūsdienās pārāk daudz nāciju cīkstas savā starpā par to, kura kaut ko sapratīs ātrāk. Pēc trim nedēļām būšu Abū Dabī. Viņi ir izlēmuši, ka grib būt pasaules efektīvāko publisko pārvalžu piecniekā. Laikam pirmā pašlaik ir Singapūra, un Šveice ir otrā, un Emirāti ir izdomājuši, ka viņiem arī tur vajag tikt. Veselas valstis eksperimentē, kā varētu kļūt par Silīcija ielejām vai Singapūru, vai Šveici. Savukārt es teiktu, ka no tādām ambīcijām ir jāpakāpjas soli atpakaļ.

Visu interviju Viss kļūst par Latviju lasiet 6. novembra laikrakstā Dienas Bizness.