Diskutējot par izglītības kvalitāti Latvijā, bieži tiek uzsvērts, ka tai jāatbilst darba tirgus prasībām un darba devēju gaidām, tāpēc rodas pamatots jautājums – kādas šobrīd ir darba tirgū pieprasītākās prasmes, kādas tās būs pēc pieciem gadiem?
Vienlaikus ir svarīgi apzināties, ka atbildība par šo atbilstību nav vienas puses rokās: students ir atbildīgs par savas dzīves un karjeras virziena izvēli, augstskolai jānodrošina mūsdienīgs un uz prasmēm orientēts saturs, bet darba devējiem - aktīvi jāsadarbojas ar izglītības iestādēm, lai kopīgi veidotu programmas, kas atbilst reālajām nozares vajadzībām. Tikai šāds sadarbības modelis var nodrošināt, ka augstākā izglītība patiešām sagatavo studentus ilgtspējīgai un veiksmīgai karjerai. Tāpat svarīgi atcerēties, ka ir prasmes un zināšanas, kas katrā nozarē ir atšķirīgas, taču ir arī pamata kompetences, kas sekmēs karjeras izaugsmi, neatkarīgi no izvēlētās nozares. Un tehnoloģiju prasmes nav starp TOP 3 - Pasaules Ekonomikas foruma ziņojums “Future of Jobs Report 2025” par vajadzīgākajām prasmēm tuvāko piecu gadu laikā nosauc analītisko domāšanu, spēju pielāgoties un līderību.
Aptuveni 40% profesiju mainās ik pēc 5 gadiem
Sarunās par augstākās izglītības atbilstību darba tirgus prasībām un nākotnes profesijām, aizvien tiek izcelta nepieciešamība pēc STEM speciālistiem, taču, ieskatoties darbinieku atlases un vakanču platformās, atklājas atšķirīga aina – šobrīd ir pieprasīti juristi, personālvadības, kā arī mārketinga speciālisti. Arī minētais Pasaules Ekonomikas foruma ziņojums apliecina nemainīgi stabilu pieprasījumu pēc juristiem un finanšu analītiķiem un pat augošu pieprasījumu pēc mārketinga speciālistiem. Protams, lielākoties, situācija darba tirgū ir gana mainīga - aptuveni 40% profesiju mainās ik pēc 5 gadiem, tāpēc piemērotākā atbilde uz jautājumu, kādai jābūt izglītībai, ir – lai cilvēks var veidot savu karjeru visa mūža garumā.
Tehnoloģiju pratība ir tikai 4. vietā
Patiesībā, jautājumam vajadzētu skanēt – kādām jābūt prasmēm, ko var sniegt augstskola, un, kas palīdzētu cilvēkam būt pieprasītam darba tirgū, neraugoties uz izmaiņām profesiju topā? Svarīgi, lai augstākā izglītība nefokusēties tikai uz t.s. profesionālajām prasmēm vai specifiskām iemaņām, bet arī uz caurviju prasmēm, kas noder ikvienā profesijā, ikvienā karjeras posmā. Domājot par studiju programmu attīstību, Ekonomikas un kultūras vadība ņem vērā arī starptautiskus pētījumus, piemēram, jau pieminēto “Future of Jobs Report 2025” ziņojumu, kas 1. vietā ierindo analītisko domāšanu. Tai seko elastība, noturība un pielāgošanās spēja, kā arī līderība un sociālā ietekme. Tehnoloģiju pratība ir tikai 4. vietā, pēc tam seko zinātkāre un mūžizglītība, prasme pielietot mākslīgo intelektu, radošā domāšana, komunikācija, vides apziņa (environmental stewardship), kas šajā topā ierindojas pirmo reizi, un visbeidzot - spēja mācīt, motivēt un vadīt citus.
Ja vēlamies citu rezultātu, kaut kas ir jāmaina
Pirmajā vietā ir analītiskā domāšana – šo prasmi var attīstīt dažādos veidos un viens no tiem ir tālākas studijas, piemēram, maģistra līmenī, kuru ietvaros tiek padziļināti analizēti dažādi procesu. Pievērsīsim uzmanību arī otrajai vietai - elastība, noturība un pielāgošanās spēja un pajautāsim sev, vai mēs apgūstam pielāgošanos pārmaiņām? Vai mēs turpināsim gaidīt, kad kāds parūpēsies par mums vai arī paši uzņemsimies atbildību par savas karjeras plānošanu? Visbeidzot, trešā vieta un līderības prasmes – saprotams, ka labs vadītājs nevar būt bez līderības prasmēm, bet labā ziņa, ka tās var apgūt. Mūsdienās, kad dzīvojam pārmaiņu laikā, konkurētspējas saglabāšanai un kāpšanai pa karjeras kāpnēm ir svarīgs arī radošums un gatavība reaģēt uz pārmaiņām, t.sk. atrodot nestandarta risinājumus. Maģistra līmenī aicinām studentus aizmirst par “Einšteina idiotu formulu”, kas nosaka - nevar cerēt uz citu rezultātu, visu laiku darot vienu un to pašu. Ja vēlamies citu rezultātu, kaut kas ir jāmaina. Uz to iedrošinām arī studentus – uzdrīkstēties un mainīt procesus, lai sasniegtu aizvien labākus rezultātus.
MI ir augstākās izglītības sastāvdaļa
Par procesu mainīšanu mudina domāt arī MI kļūšana par mūsu ikdienas, tostarp augstākās izglītības sastāvdaļu. Ir augstskolas, kas aizliedz MI izmantošanu, taču aicinu paraudzīties uz to no cita skatu punkta – ja prasme pielietot MI ir viena no TOP 10 iemaņām darba tirgū, tad kāpēc augstskolas to aizliedz? Tā vietā mums vajadzētu iemācīt studentiem to lietot ētiski un atbildīgi. Studenta, augstskolas un darba devēju dalītā atbildība Atgriežoties pie gatavības darba tirgum, svarīgi arī saprast, kurš ir atbildīgs, lai augstskolu absolventi būtu gatavi darba tirgum? Students uzņemas atbildību par savas dzīves plānošanu, augstskola – par studiju saturu un metodēm, bet darba devējs – par sadarbību ar augstākās izglītības iestādēm, lai saturs būtu atbilstošs darba tirgus vajadzībām. Visām iesaistītajām pusēm jābūt skaidram mērķim – studentam ir jāzina, kāpēc viņš vēlas studēt, un arī augstskolai un darba devējam jāapzinās, ko viņi vēlas panākt?
Tā ir dalīta atbildība. Tomēr, ja students nezina, ko vēlas, augstskola var palīdzēt karjeras ceļa izvēlē, īpaši bakalaura studiju posmā. Maģistra līmenī studijas jau palīdz iepazīt katras jomas specifiku, kļūstot par speciālistu savā izvēlētajā nozarē. Tā ir iespēja turpināt slīpēt zināšanas un iemaņas, arī t.s. caurviju prasmes. Lai sagatavotu absolventus ne tikai konkrētam darbam, bet ilgtermiņa karjerai, būtiski ir mainīt domāšanu – izglītība vairs nav vienvirziena process, kur pasniedzējs “nodod” zināšanas. Tā ir sadarbībā balstīta pieredze, kurā students apzināti uzņemas atbildību par savu karjeru, augstskola - nodrošina vidi un rīkus šīs izaugsmes veicināšanai, bet darba devējs - aktīvi piedalās ar savu redzējumu par nākotnes vajadzībām. Tikai šādā līdzatbildības modelī iespējams veidot elastīgu, uz prasmēm balstītu izglītību, kas palīdz studentiem ne tikai veidot karjeru, bet arī saglabāt konkurētspēju mūža garumā.
