Ko darīt ar māju pārvaldīšanu, ja dzīvokļu īpašniekiem ir vienalga? Atbildi jau zina šajā pasivitātē ieinteresētā puse – pašvaldību “namu pārvaldes”, kurām tas dod iespēju pastāvēt teju mūžīgi.

1. maijā stājās spēkā Valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizācijas pabeigšanas likums, kas it kā aicina dzīvokļu īpašniekus uzņemties atbildību par savu īpašumu, bet realitātē nodrošina pašvaldību uzņēmumiem – no padomju laikiem palikušajām “namu pārvaldēm” - garantētas pozīcijas pārvaldīšanas tirgū. Vai tas ir brīvais tirgus vispār?

Saskaņā ar likuma 11. pantu, dzīvokļu īpašniekiem līdz 2025. gada 31. decembrim jāsasauc sapulce vai jāveic aptauja, kur jālemj, vai viņi paši pārvaldīs māju, vai izvēlēsies citu pārvaldnieku. Taču, ja šāds lēmums netiek pieņemts, tad pārvaldīšanas uzdevums automātiski (!) tiek pagarināts tai pašai juridiskajai personai, kura iepriekš apsaimniekoja ēku – bieži vien tā ir pašvaldībai piederoša kapitālsabiedrība.

Šāds risinājums faktiski garantē pašvaldību kapitālsabiedrībām beztermiņa klātbūtni pārvaldīšanas tirgū, neatkarīgi no to pakalpojumu kvalitātes vai efektivitātes. Vienkārši sakot – ja iedzīvotāji nespēj mobilizēties, pašvaldības uzņēmums pēc noklusējuma saglabā ienesīgu pārvaldnieka statusu vēl uz pieciem gadiem. Un, kad šis termiņš beidzas... cik viegli ir iedzīvotājiem atkal mobilizēties, lai to mainītu?

Viena “pagaidu piecgade” var sekot otrai un tā bezgalīgi. Mēs redzam, cik maz ir to māju, kuru iedzīvotāji spējuši pašorganizēties un vienoties par ēkas atjaunošanu – kāpēc gan lai kāds domātu, ka lemšanā par mājas apsaimniekotāju spēja vienoties būtu lielāka?Kāpēc tas ir bīstami? Šāda pieeja, pirmkārt, apiet brīvā tirgus principus. Tirgus spēlētājiem nav vienlīdzīgu iespēju. Privāti uzņēmumi zaudē iespēju konkurēt, ja pašvaldības uzņēmumam pēc noklusējuma tiek piešķirtas tiesības pārvaldīt ēkas. Otrkārt, tas uztur ilūziju, ka dzīvokļu īpašniekiem nekas nav jādara. Lēmuma nepieņemšana tiek atalgota ar "automātisku" risinājumu, kas kavē sabiedrības atbildības sajūtas veidošanos. Treškārt – tas paildzina padomju mantojuma ēnu – mentalitāti, kurā "kāds cits par mums parūpēsies".

Sākotnēji likumprojektā bija paredzēts, ka mājas, kas neizvēlēsies pārvaldnieku, paliks bez pārvaldītāja, un pašvaldības uzņēmums nodrošinās tikai minimālos pakalpojumus. Tas būtu loģisks un motivējošs risinājums dzīvokļu īpašniekiem pašiem pārņemt atbildību. Tagad redzam, ka likumdevējs ir atkāpies, radot situāciju, kurā neizlēmība kļūst par biznesa modeli.

Neviļus rodas jautājums, kam tas ir izdevīgi?Vai pašvaldībām vispār būtu jāpārvalda privātie īpašumi? Vai tiešām pašvaldību funkcija ir konkurēt ar privātiem uzņēmumiem dzīvojamo māju pārvaldīšanā? Atbilde ir skaidra – nē. Pašvaldībām būtu jākoncentrējas uz savu tiešo pienākumu. Līdzšinējās “namu pārvaldes” varētu rūpēties vien par sociālo mājokļu, pašvaldību iestāžu un infrastruktūras apsaimniekošanu. Privātais dzīvojamais fonds – tas ir brīvais tirgus, to pārvalda privātais bizness atbilstoši noslēgtiem līgumiem.

Šobrīd valsts nosaka, ka pašvaldības caur kapitālsabiedrībām piedalās uzņēmējdarbībā, kur brīvais tirgus jau eksistē. Turklāt to dara ar priekšrocībām – garantētu klientu loku, zemu konkurences spiedienu un, iespējams, netiešiem resursiem, ko nav lemts izmantot privātajam sektoram. Ir jāmaina pieeja. Ja valsts grib panākt dzīvokļu īpašnieku iesaisti un atbildību, tai jābeidz viņus lutināt ar "automātiskajiem risinājumiem". Likumā būtu skaidri jānosaka – ja īpašnieki nelēma, māja paliek bez pārvaldnieka, bez plānotiem remontdarbiem, bez attīstības. Punkts. Tas būtu signāls: Šis ir tavs īpašums, tavs pienākums, tava atbildība. Turklāt, ne tikai dzīvoklis tā robežās, bet arī kāpņu telpa, jumts, pamati, pieguļošā teritorija utt.

Vai varbūt šī "automātiskā" pārvaldīšana ir politiski izdevīga? Lai, piemēram, saglabātu varu pār no pašvaldības atkarīgiem cilvēkiem? Varbūt kapitālsabiedrību ienākumi netieši palīdz uzturēt budžetu, saglabāt ietekmi un darba vietas?

Lai kā arī būtu, ir pienācis laiks uzdot neērtus jautājumus: kad beigsies pašvaldību kapitālsabiedrību dominance privāto māju pārvaldīšanas tirgū? Un vai mēs vispār gribam atbildīgus dzīvokļu īpašniekus, vai varbūt kādam ērtu, bet stagnējošu apsaimniekošanas vidi?