Politiski lēmumi un atsevišķu sabiedrības gru­pu lobijs radījuši pamatīgu spriedzi veselības aprūpes nozarē. Runa ir par Veselības mi­nistrijas paziņojumu, ka nepieciešami 1,85 miljoni eiro, lai izveidotu datu bāzi par ve­selības aprūpes pakalpojumu saņēmējiem. Tas nepie­ciešams, jo, kā zināms, no nākamā gada pilnu valsts apmaksāto pakalpojumu grozu varēs saņemt tikai so­ciāli apdrošinātas personas.

Interesanti, ka šāds lēmums ticis pieņemts pilnīgi bez jebkādiem aprēķiniem, cik cilvēku varētu palikt bez pilnvērtīgas veselības aprūpes. Veselības ministrijas amatpersonas publiski ir atzinušas, ka tām šādu da­tu nav un tās balstās tikai uz Latvijas Darba devēju konfederācijas teikto, ka tie varētu būt no simts tūk­stošiem līdz trīssimt tūkstošiem cilvēku. Amplitūda gana plaša, turklāt tie ir tikai vienas nevalstiskas or­ganizācijas dati.

Tikmēr valsts vieglu sirdi pieņem šādu lēmumu un priecīgi «bīda» brīvprātīgo veselības apdrošināšanu, kas taču visu atrisināšot un vēl ienesīšot naudu budže­tā. Tajā pašā laikā, protams, ministrijā neviens nevar pateikt, cik no sociāli neapdrošinātiem cilvēkiem būs gatavi veikt šo brīvprātīgo maksājumu. Līdz ar to nav priekšstata, vai kāds vispār brīvprātīgi apdrošināsies un vai vispār būs kaut cik nozīmīgi ieņēmumi budže­tā. Tomēr diezgan droši var prognozēt, ka neapdroši­nāto personu iespējamās veselības problēmas smagi atsauksies uz neatliekamās medicīniskās palīdzības jomu, kas mums visiem izmaksās ļoti dārgi. Vistica­māk, tie, kas varēs atļauties, nevis brīvprātīgi apdroši­nāsies, bet turpinās ierasto praksi par pakalpojumiem maksāt no sava maciņa. Savukārt nabadzīgajiem būs liegta pieeja valsts apmaksātajiem pakalpojumiem, naudas apdrošināšanai nebūs, slimības tiks ielaistas, un to akūtu ārstēšanu, kas ir visdārgākā, segsim mēs visi. Paldies Veselības ministrijai!

Ministrijā neviens nevar pateikt, cik no sociāli neapdrošinātiem cilvēkiem būs gatavi veikt šo brīvprātīgo maksājumu.

Tagad kārta nākamajai tās ģeniālajai idejai. No lī­dzekļiem neparedzētiem gadījumiem (!) prasīt teju divus miljonus eiro, lai savienotu dažādu institūciju datu bāzes un ārsts varētu redzēt, vai persona ir soci­āli apdrošināta. Piemēram, nepieciešama informāci­ja no Nodarbinātības valsts aģentūras, jo reģistrētos bezdarbniekus apdrošina valsts. Vai tiešām šādas datu bāzes izveide ir neparedzēts gadījums un fantastiskā lēmuma par diviem pakalpojumu groziem pieņēmēji nesaprata, ka būs nepieciešama sistēma, lai identificē­tu sociāli apdrošinātās personas? Tiešām apskaidrība ir nākusi tikai tagad? Vai tomēr nebūtu bijis loģiskāk un finansiāli izdevīgāk palikt pie vispārējiem valsts apmaksātiem pakalpojumiem, jo divu grozu admi­nistrēšana neizbēgami ir dārgāka? Es nemaz nerunā­ju par tādiem smalkumiem kā pretrunas ar Pasaules veselības organizācijas vadlīnijām, Eiropas Komisijas bažas, ka pasliktināsies veselības aprūpes pieejamība, utt. Tik augstas matērijas mūsu lēmumu pieņēmējiem ir neaizsniedzamas. Tad nu maksāsim vien tos divus miljonus eiro un lai tā būda rūc!