Migrācija, imigrācija, kā ari imigranti tās ir tēmas, kuras Latvijas sabiedrība pēdējā laikā uztver

saasināti un arvien negatīvāk. Ar katru gadu migrācijas tēma kļūst aktuālāka un dažreiz

sabiedrība saskaras ar to, ka informācija, kas izskan plašsaziņas līdzekļos, nav pārbaudīta, ir

neprecīza vai pat sagrozīta. Rodas pārpratumi, neizpratne un maldīgi priekšstati. Plašsaziņas

līdzekļi Latvijā bieži pauž negatīvo, steriotipisku viedokli par migrāciju un imigrantiem. Visai

bieži, lai saasinātu tēmu, tiek izrautas frāzes no intervijām, diskusijām un apjomīgiem

rakstiem, tādejādi zūd to sākotnējā nozīme un vēstījuma mērķis. Izveidojas nepareizais

priekšstats par migrācijas tēmu.

Viena no aktuālākajam tēmām, kas pēdējos mēnešus ir bijusi Eiropas un visas pasaules

uzmanības centrā, ir konflikts Ziemeļāfrikā, īpaši pilsoņu karš Lībijā un lielā bēgļu plūsma uz

Eiropu. Nereti ziņās bija dzirdams un avīžu virsrakstos izlasāms, ka «Latvijā ieplūdīs bēgļi no

Lībijas», «Eiropa iztīra Latviju imigrantiem», «Arābi aizņems vietējo iedzīvotāju vietas». Vai

tiešām tā notiks? Kā ir īstenībā? Vai Latvijā ieradīsies miljoni bēgļu?

Ja garāmgājējam Rīgas ielā uzdosiet jautājumu: «Kas ir migrācija?», «Kāda ir jūsu attieksme

pret imigrantiem?», atbildes, lielākoties, būs asas un negatīvas. Sabiedrības domas aptaujās

atklājās sabiedrības nostāja: «Visur kur, bet ne pie mums!», «Tikai ne manā sētā/ģimenē.»

Cilvēki baidās no nezināmā un ir piesardzīgi pret ārzemniekiem, īpaši, ja tiem ir cita reliģija, ādas

krāsa, valoda, kultūra.

Nezināšanās dēļ rodas neizpratne, kas savukārt ir spēcīgs ierocis politiskajās diskusijās.

Priekšvēlēšanu laikā migrācijas tēma bija ļoti aktuāla un dažkārt izraisīja asas diskusijas. Daži

politiķi to izmantoja ar mērķi vairot savu vēlētāju skaitu un, nereti, pauda ne līdz galam

pamatotu un pat aplamu viedokli. Citi, nezināšanas vai nevēlēšanās dēļ, šo tēmu ignorēja, taču

diskusijas nerimstas un nezaudē savu aktualitāti arī pēc vēlēšanām. Tēma ir ieguvusi citu

rakursu un kontekstu.

Pavisam nesen Latvijas sabiedrība diezgan asi reaģēja uz izvilkumiem no avīzes Diena

žurnālista intervijas ar Eiropas Savienības (ES) iekšlietu komisāri Sesīliju Malmstrēmu. ES

komisāre atgādināja par solidaritāti ar citām Eiropas Savienības dalībvalstīm Lībijas bēgļu lietas

sakarā. Viņa aicināja visas ES dalībvalstis, tajā skaitā arī Latviju, sniegt palīdzīgu roku bēgļiem

Maltā.

Komisāre uzsvēra, ka Malta ir maza saliņa, kas nevar savā teritorijā uzturēt un sniegt pilnīgu

humāno un medicīnisko palīdzību 15 000 bēgļiem. Sakarā ar šo problēmu arī izskanēja

komisāres aicinājums palīdzēt.

Šie bēgļi ir tādi paši cilvēki kā mēs, lai gan tiem ir cita rase, kultūra, reliģija. Tie ir cilvēki, kuriem

ir nepieciešams palīdzēt, jo tie ir nonākuši grūtībās. Ir vērts paskaidrot, ka runa ir par

personām, kurām jau ir piešķirts bēgļa status Eiropas Savienībā un kuri šobrīd atrodas Maltā.

Kvotu bēgļi ir cilvēki, kuriem kādā no pasaules valstīm jau ir piešķirts bēgļa statuss un kurus cita

valsts uzņem uz dzīvi savā valstī. Lēmumu par kvotu bēgļu uzņemšanu un to skaitu pieņem

katra valsts individuāli, vadoties no valsts budžeta un politiskajām tendencēm. Ir valstis, kurās šī

kvota (skats) ir ietverta Valsts Migrācijas Likumā, citas valstis pieņem lēmumu par kvotu bēgļu

uzņemšanu, vadoties no konkrēta gadījuma/lietas. Ir liela atšķirība dažādās Eiropas Savienības

valstīs. Dažas valstis brīvprātīgi uzņem tūkstošus, citās - nevienu. No kā tas ir atkarīgs? No valsts

lēmuma, politiskās gribas, nevienam nav tiesību noteikt, cik katrai valstij būtu jāpieņem.

Šo aptuveno kvotas bēgļu skaitu var aprēķināt, salīdzinot to Eiropas valstu datus, kas ir

uzņēmušas kvotas bēgļus iepriekš. Vadoties no šiem datiem, ir nosakāms vidējais koeficents

Eiropā, kas savukārt var palīdzēt noteikt iespējamo kvotu bēgļu skaitu, kuru varētu uzņemt

Latvija. Ar šī koeficenta palīdzību var aprēķināt valsts budžeta līdzekļu summu, no kuras var tikt

izdalīti līdzekļi kvotu bēgļu sākotnējai uzturēšanai valstī. Vai ir vērts uztraukties, ka Latvijai ir

jāuzņem bēgļu tūkstoši?

Lai izrēķinātu vidējo kvotu bēgļu koeficentu Eiropā, lūdzu vērst Jūsu uzmanību uz tabulas pirmo

ailīti. Tajā ir redzams vairāku Eiropas valstu 2010. gada budžets. Bez

šaubām, valstis ar augstu dzīves līmeni un stabilu ekonomiku, ir tās, kas uzņem lielāko kvotu

bēgļu skaitu. Šīs valstis ir Dānija, Zviedrija, Norvēģija, Somija, Nīderlandes, Lielbritānija, Francija.

Kvotu bēgļu skaits, ko valsts uzņem katru gadu, ir ierakstīts šo valstu Migrācijas Likuma. Eiropas

kontekstā lielāko daļu kvotu bēgļu gadā uzņem Zviedrija. Gada kvota ir 1700-1900. Vidēji

2009./2010. gadā Zviedrija uzņēma 1835 kvotu bēgļus. Bet, piemēram, Dānija un Nīderlandes

kvota ir 500 cilvēki gadā.

Ņemot vērā vidējo Eiropas koeficentu, var aprēķināt Latvijas iespējas. Cik kvotu bēgļu Latvija var

atļauties uzņemt gadā? Tie nav ne tūkstoši, ne simti, bet gan tikai 3 cilvēki. Mūsu iespējas

līdzinās kaimiņvalsts Lietuvas iespējām, bet Lietuvai jau ir neliela pieredze kvotu bēgļu

uzņemšanā. 2007. gadā Lietuva no Maltas veiksmīgi uzņēma 6 bēgļus. Bēgļu uzņemšana bija

Lietuvas valdība politisks lēmums- vēlme demonstrēt solidaritāti ar citām Eiropas Savienības

valstīm. Lietuvas Migrācijas likumā bēgļu kvotas ( skaits) nav noteikts, lēmumu par to, cik liels

kvotu bēgļu skaits ir uzņemams, periodiski pieņem Lietuvas parlaments. Izejot no vidējā Eiropas

koeficenta, Lietuva gadā var atļauties uzņemt 5 kvotu bēgļus (sk., tabulu zemāk). Šajā gadā

Lietuva plāno uzņemt vel 6 bēgļus no Maltas.

Neliela pieredze kvotas bēgļu uzņemšanā ir arī Polijai. 2010. gadā Polija pirmo reizi uzņēma 8

kvotu bēgļus, šajā gadā plāno uzņemt vēl 50 kvotu bēgļus. Pielietojot iepriekš minēto

koeficentu, Polija, ņemot vērā tās budžetu un valsts lielumu, varētu atļauties uzņemt 31 kvotu

bēgli gadā. Vai tiešām visam pamatā ir tikai valsts budžets? Varbūt tik pat svarīga vai pat

svarīgāka ir vēlme palīdzēt grūtībās nonākušajiem?

Palūkosimies uz Islandi, kuras piemērs ir viens no spožākajiem. Islandes valsts budžets pēc

smagās ekonomiskās krīzes 2010. gadā bija 5,32 miljardi ASV dolāru. Par pamatu ņemot vidējo

Eiropas koeficentu, Islande varēja atļauties uzņemt 2 kvotu bēgļus. Taču islandieši, balstoties uz

saviem uzskatiem, morālo atbildību, toleranci, solidaritāti un vēlmi palīdzēt grūtībās

nonākušajiem, ir pieņēmuši lēmumu gada uzņem aptuveni 30 kvotu bēgļus. Noteikta gada

kvota nepastāv, viss ir atkarīgs no valsts politiskā lēmuma atsevišķos gadījumos.

Uz kopējā Eiropas valstu fona izceļas Francija, kurai ir atšķirīga pieeja kvotu bēgļu uzņemšanai

Francija gadā izskata 100 gadījumus, ar tiem saprotot, piemēram, personu un tā ģimeni vai citus

tuvus radiniekus. Tādejādi, vidējais kvotu bēgļu daudzums, kuri tika uzņemti 2009./2010. gadā ir

198 cilvēki.

Kā rīkoties Latvijai un vai vispār ir nepieciešams spert kādus soļus? Piemēram, Igaunija, šobrīd

nogaida, norādot, ka viņiem tas nav būtiski. Vai 3 cilvēki, kurus Latvija varētu uzņemt ir daudz?

Uz citu valstu fona, protams, nē, tie nav ne simti, ne tūkstoši, kas varētu ietekmēt Latvijas

ekonomisko stāvokli un sociālo vidi. Šeit atkal jāpiemin Islande, kura iedzīvotāju skaita ziņā ir

mazāka par Latviju, bet veiksmīgi uzņēmusi un integrējusi bēgļus savā sabiedrībā. Varbūt mēs

varam sekot Lietuvas un Polijas pieredzei un uzņemt kvotu bēgļus savu iespēju robežās? Izvēle,

galu galā, ir mūsu rokās. Kā rīkosimies mēs – mūsu politiķi, kas pieņems lēmumu? Vai mēs

vēlamies palīdzēt un palīdzēsim cilvēkiem, kuri ir nonākuši grūtībās vai ignorēsim gan viņu

grūtības, gan citu Eiropas Savienības valstu lūgumu palīdzēt? Tas ir jautājums pārdomām.