Kāpēc valdība izvēlas zaudēt prognozējamus ieņēmumus no akcīzes, jeb kur slēpjas loģika?
Ugunsgrēku jeb t.s. nodokļu reformu «dzēšot», tā vien šķiet, ka alkohols izglābs Latvijas valsts budžetu jau kuro reizi. Pašlaik glābšanas teorija gan balstās vairāk uz aprēķiniem, ka, ceļot cenas, celsies arī ieņēmumi. Teorētiskie aprēķini, iespējams, arī uzrāda papildus ieņēmumus no stiprā alkohola akcīzes celšanas, tomēr valdībai ir tik īsa atmiņa, ka tā neatceras iepriekšējās straujās akcīzes celšanas mācības, t.i., točku krutkas biznesa un kontrabandas strauju uzplaukumu.
Pievērsīsimies faktiem un balstīsimies uz iepriekšējo gadu pieredzi. Atcerēsimies, ka 2009.–2012. gadā akcīzes nodoklis stiprajam alkoholam tika celts pārāk strauji, kas noveda pie legālā dzērienu tirgus krituma par 40% un līdzekļu aizplūšanas garām valsts maciņam. Tikai 2016. gadā akcīzes ieņēmumi no stipro alkoholisko dzērienu kategorijas beidzot sasniedza 2008. gada jeb pirmskrīzes līmeni. Un tas ir noticis pie nosacījuma, ka akcīzes nodoklis šai kategorijai astoņu gadu laikā ir audzis par 56%! Tāpēc risinājumi papildus nodokļu ieņēmumiem no alkohola akcīzes ir jāizsver ļoti rūpīgi, lai neizjauktu to līdzsvaru un vienošanos, kas ticis būvēts, valdībai un uzņēmējiem produktīvi sadarbojoties pēdējo trīs gadu laikā. Esam vairākkārt ar aprēķiniem norādījuši, ka risinājums ir, un tā ir sabalansēta nodokļu politika, paņemot tur, kur mazāk riska. Proti, tuvināt akcīzes nodokļa likmes stiprajam un tā sauktajam vieglajam alkoholam, lai pielīdzinātu tās Eiropas vidējai attiecībai.
Haotiskā, diletantiskā steigā virzītais Finanšu ministrijas «risinājums» paredz akcīzes nodokli stiprajam alkoholam celt par 15,2 %, kas realitātē nozīmē cenas pieaugumu veikalā vismaz par 1,10 eiro litrā. Te atgādināšu, ka vēl 2015. gadā valdība uzņēmējiem solīja daudz pakāpeniskāku akcīzes likmes pieaugumu stiprajam alkoholam.
Ierēdņiem bieži patīk piesaukt citu valstu pieredzi argumentācijai. Tikai tas notiek selektīvā izlases kārtībā – atlasām to, kas patīk un kas ir izdevīgi spontānu lēmumu pamatošanai. Paskatīsimies objektīvi – Igaunijas pieredze rāda, ka pie 10% akcīzes likmes pieauguma alkoholisko dzērienu kategorijas litru apjoms sarūk par 7–8% gadā. Ja pirms akcīzes celšanas somu pircēji veidoja 25% no Igaunijas tirgus daļas, tad tagad tie veido jau 50% no tirgus. Realitātē Igaunija ieņem tikpat lielus akcīzes nodokļus (vai mazliet vairāk) uzticīgās un ilgās somu klientūras ietekmē, bet arī tirgus apjoms samazinās, kas noved pie ievērojamiem PVN zaudējumiem. Paskatīsimies arī uz tādu ES valsti kā Beļģija, kur divu gadu laikā akcīzes nodokļa likme pieauga par 40% pārējo alkoholisko dzērienu kategorijai. Lai arī Beļģijā ir vairākas reizes lielāka pirktspēja, tomēr iedzīvotāji izvēlējās citus veidus, kur iegādāties alkoholu, piemēram, Luksemburgā. Beigās saskaitot PVN zaudējumus un akcīzes nodokļa ieņēmumus, Beļģija zaudēja ap 20 milj. eiro.
Kas notiek pie mums? Valdības solījumi par stabilu un prognozējamu nodokļu politiku netiek turēti. Un te rokas berzē kontrabandisti un točku darboņi, jo definēta plāna ēnu ekonomikas mazināšanai alkohola nozarē nav jau gadiem. Jā, tiek publiski tiek ziņots par izņemtajiem kontrabandas alkohola apjomiem un dažiem atrastajiem pagrīdes litriem. Tomēr realitātē tas nozīmē, ka nekas netraucē šim «biznesam» strādāt.
Tāpat ir grūti saprast, kāpēc valdība ar vieglu roku atsakās no ieņēmumiem, ko nodrošina stabila nodokļu politika? Ja ļautu fantāzijai vaļu, varētu pat izvirzīt sazvērestības teoriju par igauņu lobiju. Tā, pērn Igaunijas pierobežas tirdzniecība Latvijas budžetam ienesa papildus 20 milj. eiro. Celsim strauji akcīzi, šos nodokļus ieņēmumus varam aizmirst. Uzziņai: pie esošās akcīzes likmes stiprajam alkohola 6 mēnešu laikā Latvijā iekasēts akcīzes nodoklis 73 milj. eiro apmērā, kas ir par 8,2 milj. eiro vairāk nekā attiecīgajā laika posmā pērn. Tad kāpēc lauzt to, kas funkcionē un nes papildus ieņēmumus – cienījamie reformas autori un bīdītāji?
Mani nepamet pārliecība, ka mēs atkal dzēšam budžeta iztrūkuma radītu ugunsgrēku ar teorētisku aprēķinātiem ieņēmumiem. Ir grūti prognozēt, kādu fiskālo efektu nesīs nodokļu politika kopumā, bet ar vienu roku dodot un vienlaikus ar divām ņemot atpakaļ, nekur tālu tikt nevar. Šāda politika nav tālredzīga un uz nākotni orientēta. Tādēļ aicinātu mūsu «gudrās 100 galvas» atcerēties, ka, lai valsts ieņemtu akcīzes nodokli, tas vispirms uzņēmējiem ir jānopelna.
