Savā 09.01.2018. numurā DB aprakstīja Tiesību zinātņu pētniecības institūta rīkotu diskusiju par sabiedriskā viedokļa ietekmi uz tiesnešiem un tiesu sistēmu. Jāatzīst, ka laikā, kad pasaulē izteikti pieaug neiecietība un virspusēji viszinīga attieksme, šis temats kļūst arvien būtiskāks. Arī Latvijā ir populāri kritizēt tiesas par to, ka tās strādā lēni, un gadījumos, kad to lēmums nesaskan ar pietiekami skaļas un lielas sabiedrības grupas viedokli, tiek uzreiz piesaukta tiesnešu korupcija. Tai pašā laikā tiek pilnībā aizmirsts par to, ka tiesa var pieņemt tikai likumīgu spriedumu, pat ja tas cilvēkiem ar viedokli nešķiet taisnīgs.
Jāņem arī vērā, ka ne tiesneši, ne izmeklētāji, ne prokurori nedzīvo uz Marsa, bet gan šajā pašā sabiedrībā un lietās, kas ir raisījušas skaļu rezonansi, pieņemt izsvērtu un likumīgu lēmumu, neļaujoties emocionālam sabiedrības spiedienam, ir īpaši grūti. Protams, ja ir fakti, piemēram, par tiesnešu kukuļņemšanu vai prokuroru apzināti nepamatotu krimināllietu vērpšanu pret kādu, pildot kādu pasūtījumu, tad pret to ir asi jāvēršas. Apsūdzēt, vismaz nepamatoti, var jebkuru, taču, lai atmazgātos no šāda negoda, pat ja cilvēks vēlāk ticis pilnībā attaisnots, var izrādīties neiespējami. Diemžēl arī mediji pie šādām nebūt ne cēlām lietām mēdz piemest savu pagali.
Savā ziņā arī masu mediji savā ikdienas darbā saskaras ar sabiedrības spiedienu. No vienas puses, masu medija pienākums ir palīdzēt sabiedrībai izprast notikumus un tādējādi tiek formēts tās viedoklis, no otras puses, sabiedrības viedoklis dzīvo savu dzīvi. Tas ir ietekmējams gan atklāti, gan slēpti, un mūsdienu digitālā pasaule tam piedāvā īpaši plašas iespējas. Taču ne jau datu nesējs ir pie kā vainīgs. Agrāk pēc labi zināmā teiciena, banku varēja nosist ar avīzi, tagad to pašu var izdarīt ar nedaudziem datora taustiņu klikšķiem. Jautājums te ir par cilvēku izpratnes celšanu un savu darbību seku apzināšanos, kā arī par prasmi norobežoties no lētām sensācijām un emocionālas linča tiesas prasīšanas.
Patiesībai vajag laiku, un puspatiesības, pasakot A, bet nepasakot B, mēdz būt kaitnieciskākas par klusēšanu, ja nezini visu. Šodien valda uzskats, ka katrs var būt žurnālists, jo var blogot vai tvītot un digitālajā pasaulē dzīvojošajiem, ieskautiem no līdzīgi domājošiem «draugiem», var maldīgi likties, ka viņi zina patiesību. Mēdz arī teikt, ka katrs cilvēks ir mākslinieks. Varbūt. Taču ne katrs saprot, ko viņš īstenībā dara, daudzi nav pietiekami apdāvināti, un ģēnijs ir tikai retais neatkarīgi no pašnovērtējuma. Izšķiroša ir atbildība un profesionalitāte. Tāpēc, lai kāds arī būtu katra indivīda informācijas ieguves kokteilis, jāpatur prātā, ka no augstvērtīgām un daudzpusīgām sastāvdaļām veidots “dzēriens” viennozīmīgi atstās labvēlīgāku iespaidu par datora algoritmu vai troļļu veidotu surogātsuslu.
