Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Ieviešot līdzšinējos ierobežojumus, kas pārspīlēti tiek dēvēti par “lokdaunu”, no politiķu puses tika viennozīmīgi apliecināts, ka pēc 15. novembra dzīve atkal būs, tā teikt, vecajās sliedēs.

Uz žurnālistu vaicāto, vai tiešām nebūs nekādu kritēriju, saskaņā ar kuriem kaut kādi ierobežojumi varētu saglabāties, amatpersonas atbildēja izvairīgi, sakot apmēram tā: dzīvosim, redzēsim. Nu redzam. Un ne tikai to, ka iepriekšējie ierobežojumi nav bijuši tik efektīvi, kā cerēts, bet arī to, ka arī turpmākajam laikam noteiktie tādi izskatās, jo atkal aplamību pilni un diemžēl atkal tieši motivē meklēt risinājumus, lai ierobežojumus apietu.

Kāpēc? Tam var būt vairāki pamatojumi. Pirmkārt, šī ierobežojumu apiešana tiešā veidā saistāma ar sabiedrības attieksmi pret lēmumu pieņēmējiem. Neteiksim, ka tas būtu kāds protesta veids, drīzāk vēlme šos aplamību pieņēmējus, tā teikt, neņemt pierē. Pamats tam – neuzticēšanās politiķiem, ņemot vērā iepriekšējo pieredzi, neticība ierobežojumu efektivitātei, jo normas daudzos gadījumos nav bijušas pamatotas un bieži vien ir pretrunā ar veselo saprātu. Kaut vai par piemēru ņemot to, ka lielie pārtikas veikali, kas bija visiem atvērti līdz 15. novembrim, nu pēkšņi kļuvuši nevakcinētajiem bīstami un tāpēc nepieejami. Ir taču katram skaidrs, ka vīrusa izplatības mazināšanai būtisks ir nevis telpas izmērs, bet gan cilvēku blīvums un ventilācijas kapacitāte. Blīvumu var regulēt, un tas tiek darīts kaut vai ar groziņu un marķējuma uz grīdas palīdzību. Savukārt ventilācijas sistēmas tirdzniecības centros ir labākas nekā lielākajā daļā, piemēram, ministriju, nemaz nerunājot par skolām.

Protams, var teikt, ka šajā gadījumā ierobežojumi ir vērsti uz to, lai veicinātu vakcinēšanos. Labi, tad tā arī vajag vēstīt, nevis arī šajā gadījumā runāt par vīrusa izplatības mazināšanu. Un kāpēc tā dēļ būtu jācieš uzņēmējiem? Un vai tiešām būs veselīgāk, ja nevakcinētie stāvēs ziemā ārā garās rindās pie mazākajiem pārtikas veikaliem un pēc tam iesnaini un klepojoši ies iepirkties?

Otrkārt, uzņēmēji pēc savas būtības ir tendēti meklēt risinājumus, lai izdzīvotu. Ne tikai tagad, bet arī jebkurā citā situācijā, tostarp konkurences cīņā. Jo ir nenovēršami izdevumi, kredīti, saistības pret darbiniekiem, bažas zaudēt vietu tirgū utt. Ir jau aprakstīti gana daudzi piemēri, kā uzņēmēji meklēja izeju arī šajā laikā līdz 15. novembrim: pie veikalu vienām durvīm tiek pieņemti pasūtījumi, pie otrām – izsniegta prece, skaistumkopšanas pakalpojumu sniedzēji individuāli sazinās ar saviem pastāvīgajiem klientiem u.tml.

Un, kā zināms, risinājumus tendēti meklēt arī patērētāji, gan ar laikus aizpildītām pašapliecinājuma veidlapām piesedzot komandantstundas ierobežojumu apiešanu, gan izbraucot uz kaimiņvalstīm atpūtā vai iepirkties un saņemt dažādus Latvijā tagad liegtus pakalpojumus, gan savlaicīgi pulcējoties ciemos un paliekot pa nakti, gan arī pieprasot uzņēmējiem meklēt risinājumus, lai ierobežojumi tiktu apieti.

Lasot politiski pieņemtos dokumentus, kuri it kā radīti ar mērķi mazināt saslimšanu ar Covid-19, un arī uzklausot dažādu liegumu pamatojumus, rodas sajūta, ka lēmumu pieņēmēji vairāk domājuši par, tā teikt, savas ādas glābšanu. Proti, redzama pieeja formāli pēc iespējas vairāk ko ierobežot, pilnībā nerēķinoties ar to, kā šie ierobežojumi funkcionēs un kā sabiedrība rīkosies, atsevišķos gadījumos var arī teikt – izdzīvos šajos apstākļos. Tas ir kā aizsegt skatu uz kaut ko ar domu: neredzu, tātad nav. Bet vai tiešām nav?

Ja neanalizē iespējamos riskus, ierobežojumu sekas un ja lēmumu pieņēmēji ir tik tāli no sabiedrības, ka nespēj iejusties tās lomā, tad arī ir tā, ka nekādi šādi ierobežojumi īpašu efektu nedod. Šī ir tā situācija, kad sadarbībai starp lēmumu pieņēmējiem un pārējo sadarbību ir jābūt īpaši ciešai. Cīņa pret Covid-19 ir mūsu kopējā lieta, to nevar risināt ar vien administrēšanas un moralizēšanas palīdzību.

Komentāri

Pievienot komentāru
Finanses

Aizdomīgu naudu var konfiscēt, par noziegumu nerunājot

Romāns Meļņiks, Jānis Goldbergs, 20.07.2021

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Par to, kā šobrīd saprot noziedzīgi iegūtu naudu, kā to konfiscē un kāda ir jaunā kārtības sapratne pēc Moneyval rekomendāciju izpildes, brīdī, kad pirmās mantas konfiskācijas Ekonomisko lietu tiesā jau notikušas, Dienas Biznesam ekskluzīvā intervijā stāsta Finanšu izlūkošanas dienesta (FID) priekšniece Ilze Znotiņa.

Fragments no intervijas

Romāns Meļņiks: Ir vesela rinda valstu, ar kurām biznesam ir apgrūtināta sadarbība. Uzņēmēji tā arī saka – pārceļam biznesu uz Lietuvu vai Igauniju un varam strādāt! Ārvalstu investori, kuri eksportē preces uz Krieviju, Kazahstānu vai citām valstīm, arī norāda, ka filiāli šādai darbībai labāk atvērt Lietuvā vai Igaunijā. Tur kontrolējošie dienesti neradot iespaidu, ka nauda varētu tikt atņemta. Kā jūs skaidrotu šo reakciju, vai mums ir citi spēles noteikumi nekā pārējā ES?

VIDEO: FID vadlīnijas nav normatīvais akts 

Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas apkarošanas pirmsākumā ir bankas vai kāda cita likuma...

Ilze Znotiņa: Jau ilgstoši mēģinu izskaidrot to, ko dara FID, un to, ko dara citas iestādes sistēmā. Par visu sistēmu atbildēju līdz 2020. gada februārim, kad Latvijai bija jāizkļūst no potenciālā riska tikt iekļautai Moneyval pelēkajā sarakstā. Vadīju gan darba grupu, gan delegāciju (Moneyval), un man bija mandāts runāt par jebkuru no tēmām, kas ir pakļautas noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas jautājumam. Tagad es to jau vairāk nekā gadu nedaru, jo man šāda mandāta runāt par visu nav. Līdz ar to kontrolējošā institūcija, runājot par banku sektoru, ir Finanšu un kapitāla tirgus komisija (FKTK), un tai ir jāsniedz atbildes par to, vai prasības attiecībā uz banku klientiem ir stingrākas vai mazāk stingras. Tas, ko esmu novērojusi, – ir kaut kāda uzņēmēju daļa, kura līdz šim varbūt nav bijusi tik ieinteresēta pilnībā sniegt visu informāciju bankām, un banku prasības ir strauji mainījušās. Tas liek domāt, ka vienai daļai uzņēmēju ir vieglāk pārreģistrēt savus bankas kontus citā ES valstī, nekā palikt šeit!

R.M.: Sakiet kā eksperte, vai tas, jūsuprāt, ir pareizi, ka atšķiras prasības ES valstīs un vietām var darboties uzņēmums bez kāda satraukuma, bet pie mums to nevar?

I.Z.: Tas nav pareizi! Kāpēc? Nepareizi rīkojas nevis Latvija, bet nepareiza ir situācija, kurā pat Eiropas Savienībā, kur ir tikai 27 valstis, ir dažāda pieeja šiem jautājumiem! Ir dažādas stingrības prasības ES, un ir vairākas valstis, kuras nav ieviesušas pat tā saucamo ceturto AML direktīvu, kurai bija jābūt ieviestai jau 2017. gada jūnijā. Tās ir pat ļoti lielas valstis.

Visu rakstu lasiet 20.jūlija žurnālā Dienas Bizness!

ABONĒJIET, lasiet elektroniski vai meklējiet preses tirdzniecības vietās!

Komentāri

Pievienot komentāru