Katrai iekārtai ir sava īpašā valoda. Padomju režīms bija slavens ar īsinājumiem – kultorgs, piemēram, vai kominterne. Ulmaņlaiku leksikonā biezi ieplūda termini no lauksaimniecības prakses. Savukārt, mūsdienu pārvaldes forma izvēlējusies iet pretējo ceļu – tās atslēgvārdi ir gari un urbāni. Konsolidācija, centralizācija, bezgalīgas izvērtēšanas un visas lietas nebeidzamā virzībā vai vismaz diskusiju procesā.
Tiešām, nez kā būtu izklausījusies tā liktenīgā Ulmaņa radioruna, ja pie mikrofona nāktos sēdēt Dombrovskim? «Es turpināšu izvērtēt savu pašreizējo situāciju, un jūs turpiniet izvērtēt savējo». Vai varbūt – jūs turpiniet konsolidēties, es tikmēr turpināšu konsultēties...
Dombrovska privātais konsultants
Konsultācijas ir viens no jaunlaiku birokrātijas mīļākajiem jaunievedumiem. Un tam ir daži pamatoti iemesli, kurus katrs ar uzņēmējdarbību cik necik saistīts cilvēks skaidri apjautīs. Tomēr līdzīgi kā kultorgam bieži vien ar kultūru bija visai attāli sakari, tā arī konsultācijas bieži mēdz apzīmēt kaut ko ne gluži konsultatīvu. Īpaši, ja runa ir par Dombrovska valdības privātkonsultantu Prudentia ar tās kolorīto iemiesojumu Ģirta Rungaiņa personā.
Rungainis ir viens no retajiem uzņēmējiem, kuram Dombrovska politika ļāvusi plaukt un ziedēt visu cauru gadu. Turklāt, ne pirmo gadu vien. Summas, kuras no valsts budžeta tiek pārlietas Rungaiņa personiskajā, ir tiešām skaudības vērtas. Un pieņemu, dažu iepriekšējo režīmu pārstāvji vispār mirst no dusmām – ja ne par summām, tad vieglo eleganci, ar kuru tiesiskuma koalīcija atklāti dara visu to, kam agrāk vajadzēja nez kādas trešās personas, mūžam nodevīgas Baķkas un Saeimas tualetēs aizmirstus koferus. Tagad viss, kas vajadzīgs, ir Rungainis un viņa gluži mitoloģiskā konsultāciju kompānija. AirBaltic nokonsultēja tā, ka pūcei aste noziedēja un slotaskāts uzplauka. Tūlīt sāks konsultēt Liepājas Metalurgu – vispār nekas pāri nepaliks.
Šoreiz iztiksim bez minējumiem, kā tieši Rungainis palīdz Vienotības politiķiem ar savām konsultācijām. To nupat sākusi vērtēt tiesa – izskatās, no AirBaltic vien būs izkonsultēti miljonos mērāmi cipari. Bet ne jau visu var izmērīt tikai naudā. Tā, piemēram, Dombrovska ieguvums no šīs sadarbības ir arī pilnībā nemateriāls. It kā absurda nebūtu visa šī konsultēšana, vēl arī Rungainis pilda tādu kā oficiālā eksperta amatu. Un it kā viņa konsultāciju rezultāti nerunātu pietiekami skaidri, viņš neslēpj savus padomus un prognozes arī plašākai sabiedrībai. Pensiju nogriešana tuvākā nākotnē? Nodokļu celšana? Ekonomiskā atpalicība? To visu ir gatavs prognozēt eksperts Rungainis brīžos, kad viņš nekonsultē Dobmbrovska valdību par to, kā nemanāmāk apgriezt pensijas, pacelt nodokļus un ekonomisko atpalicību uzdot par nenovēršamu reāliju. Viņš ir gluži kā Žirinovskis Putina režīmam – pasaka visu, ko oficiālā vara gribētu, bet nevar teikt skaļi. Rungainis ir Dombrovska netīrā mute. Sagatavo ceļu, kad jāievieš kāds jauns nodoklis, vai vismaz uztur sabiedrībā noskaņojumu, ka viss ir ekonomiski pamatojams. Dombrovska nolaidība patiesībā ir veiksme. Stagnācija – faktiski augšupeja. Un ja Rungainis saņem nemitīgus valsts lūgumus pēc konsultēšanas, tad, atvainojiet, tas izskatās uzkrītoši likumsakarīgi.
Piemineklis, kam piederēt
Lai nu kā, tuvākajā laikā Rungainim un viņa kantorim noteikti netrūks ko konsultēt, jo politiķi ir aizņemti ar gluži citām padarīšanām. Viņiem nesanāks domāt par ekonomiku, attīstību vai jebko, kas normālā situācijā varētu likties noderīgs – visa politiskā ņemšanās tagad centrējas ap Uzvaras pieminekļa jaukšanu.
Tāpat kā vārdi maina savu nozīmi un pēc kāda laika apzīmē kaut ko pavisam citu nekā agrāk, tā mainās arī visi pārējie simboli – tostarp, pieminekļi. Uzvaras piemineklis jau sen vairs nesvin nekādas militāras uzvaras, bet sniedz ļoti lielai sabiedrības daļai to, ko valsts viņiem ir uzstājīgi liegusi. Proti, tas piedāvā piederības sajūtu. Ja Latvijas valsts nav uzskatījusi par vajadzīgu saliedēt ap sevi tos savus iedzīvotājus un nodokļu maksātājus, kuri nav etniski latvieši, tad viņi savu identifikāciju meklē pie citas valsts. To pārmest būtu diezgan muļķīgi. Mēs katrs rīkotos līdzīgi. Piederība pie kādas lielākas struktūras un patriotisms ir cilvēka pamatvajadzība. Tikai parasti valstis dara visu, lai iedzīvotāju patriotisms piederētu šai valstij. Latvija rīkojas izteikti inovatīvi, kas šajā gadījumā nozīmē – pretēji. Tādēļ Uzvaras piemineklis ir atgādinājums ne vairs par kādu vēsturisku notikumu, bet par valsts nespēju un neapdomību, kas norisinās tieši šeit un tagad.
Bet lai nu paliek filozofiskas pārdomas – ar tām jau šobrīd pārpilnas visas interneta un mediju telpas. Tā vietā drīzāk maza praktiskas dabas atkāpe. Nez, vai pieminekļa jaucēji maz aizdomājušies, kas tad to pieminekli varētu nojaukt? Skaidrs, ka neviens krievvalodīgais strādnieks neko tādu nedarītu. Tas būtu kā latvietim likt uzrakt un apgānīt viņa ģimenes kapus. Bet novākt tādu brigādi tikai no ekskluzīviem latviešiem arī nebūtu reāli. Lielākā daļa taču jau sen savus talantus realizē objektos Īrijā un Anglijā. Un pat ja kāds bariņš uz vietas atrastos, kā viņiem pārvarēt baiļu slieksni, kas šķir vidējo latvieti no tikpat vidējā krieva? Nemaz nerunājot par mūsu būvnieku darba kvalitātēm – spriežot pēc Gaismas pils piemēra, kamēr to pieminekli nojauktu, visi jau sen būtu aizmirsuši, kas tas vispār bijis un kam domāts.
Lūk, kādi nopietni jautājumi šobrīd aizņem vadošo politiķu prātus un dienaskārtības. Viegli nav. Labāk tomēr pieaicināt kādu konsultantu.
