Latvijas reālās algas pieaugums no 1994. gada līdz 2024. gadam bijis 245%, Lietuvas – 290%, bet Igaunijas – 236%, liecina Igaunijas parlamenta Ārlietu komisijas priekšsēdētāja Marko Mikhelsona ieraksts sociālajā tīklā X, kuru izcēlis pašmāju rakstnieks un ekspolitiķis Māris Mičerevskis ar piebildi, ka vajadzētu izbeigt “vaidu kori”, kas dzied dziesmu, ka Latvijā viss ir slikti.
Dienas Bizness mēģināja noskaidrot - “Viss ir slikti” vai arī esam pilnīgā “Leiputrijā”?
Skaitļi runā – labi, slikti, patiesi?
Pirmais uzdevums bija konstatēt, vai M. Mikhelsons nav pārskatījies. Proti, reālo algu izmaiņas procentos Eiropas valstīs no 1994. gada līdz 2024. gadam tiek norādītas bez skaidri saskatāma avota, un pirmajā acu uzmetienā skaitļi Baltijā patiesi šokē, jo tuvākie sekotāji, piemēram, Polija, var lepoties vien ar 107,9% lielu reālās algas pieaugumu. Statistiskie dati ir atbilstoši OECD reālo algu aprēķiniem, ko starptautiskā organizācija veic jau ilgstoši visām OECD dalībvalstīm. Proti, tie ir patiesi uz papīra, bet jāteic, ka pirmā desmitgade atjaunotajā brīvvalstī nerit pēc normāliem ekonomikas likumiem, tādēļ atbildēt uz jautājumu skaidri un pārliecināti nav iespējams. Lai arī reālā alga nozīmē inflācijas iekļaušanu aprēķinos, vēl atliek jautājums - vai reālās algas pieaugums Latvijā nozīmē to, ka ikkatram cilvēkam ir iespēja nopirkt krietni vairāk preču un pakalpojumu? Ja tā būtu, mēs noteikti ēstu labāk, tomēr nezināmu iemeslu dēļ ļaudis sūrojas par pārtikas cenām. Situāciju kopš 1994. gada kropļo gan ēnu ekonomika, gan enerģētikas sektora transformācija, gan virkne makroekonomisko procesu, kas izrietēja kā sekas sistēmas pārejai no sociālistiskā uz kapitālistisko modeli.
Labi ir, ka modeli mēs nomainījām, no 2004. gada esam citā savienībā. Patiesi ir tas, ka mūsu reālā alga ir augusi lēcienveidīgi. Tomēr interesanti ir arī tas, ka Polijas reālā alga ir augusi tikai par 107,9%, bet šīs valsts IKP uz iedzīvotāju patlaban ir praktiski tāds pats kā Latvijai. Čehijas IKP uz iedzīvotāju ir aptuveni vienāds ar Igaunijas pēdējo zināmo rādījumu. Proti, ņemot salīdzinājumu pret 1994. gadu, nav īsti godīgi mūs salīdzināt pat ar Austrumeiropu pēc šī rādītāja, jo valstis, kas bija ārpus PSRS, uzvedas citādi, tostarp savstarpēji līdzīgi. Līdztekus ir vēlme pakavēties pie reālās algas un citiem algu izaugsmes mērījumiem, kurus piedāvā Eurostat un OECD, lai saprastu, kādas ir tieši pēdējā laika izmaiņas, un iespējams - tas dotu pamatu runāt par sasniegto pārticības zemi vai arī pretēji – “viss ir slikti”.
Darba stundas cena Baltijā aug strauji
Par pirmo atskaites punktu Dienas Bizness vispirms izvēlējās 2008. gadu, kad algas vēl visiem skaitījās labas, savukārt 2024. gadā “algu amerikāņu kalniņi” iepriekšējā krīzē jau bija piemirsti, jāteic, 2022. gada inflācijas iedzīšana algās vēl turpinās. Izvēle krita par labu apmaksātajai darba stundai pirms nodokļiem. Proti, apskatām darbaspēka vidējās stundas izmaksas industrijā un pakalpojumos, mērvienība - eiro, kurā netiek ņemta vērā publiskā administrācija, aizsardzības joma un obligātā sociālā apdrošināšana.Pēc šiem parametriem Latvija paliek ceturtā – aiz pirmā trijnieka. Mums priekšā ir Bulgārija ar vairāk nekā 300% pieaugumu, Rumānija ar 197% un Lietuva ar 176%. Tad seko Latvija ar gandrīz 156% vērtu vidējās darba stundas cenas pieaugumu. Igaunija ar 148% pieaugumu kopš 2008. gada ir piektā ES valsts pēc darba stundas cenas izaugsmes. Tikai pēc tam seko Polija ar 127,6%. Attīstītajās ES valstīs darba stundas cenas pieaugums svārstās ap 40%. No šī nepārprotami izriet secinājums, ka Latvija līdzās pārējām Baltijas valstīm, Bulgārijai un Rumānijai ir to ES valstu vidū, kurās notiek daudz procesu, kas raksturīgi straujām ekonomiskām pārmaiņām. IKP izaugsme, izglītības līmenis nepieaug šādā tempā, un arī darba ražīgums pieminētajā laika posmā nav audzis vairākas reizes.
Patiesībā darba ražīguma izaugsme ir krietni mērenāka par darba algas izaugsmes tempu. Ievērojot gan ECB, gan Latvijas Bankas prognozes, ka arī turpmākajos gados darba algu izaugsme turpināsies, ir loģisks secinājums, ka darba devējus sagaida pamatīgi izaicinājumi. Priekšnoteikums algu izaugsmei ir Latvijas vidējās algas pamatīgā atšķirība no ES veco valstu vidējām izpeļņām. Ja Latvijā pērn darbinieks saņēma 1700 eiro lielu mēnešalgu, tad Vācijā tā pārsniedza 4000 eiro, bet, piemēram, Itālijā - virs 3000 eiro. Ievērojot darbaspēka brīvo tirgu Eiropas Savienībā, Latvijas uzņēmēji, neceļot algas, riskē zaudēt darbiniekus. Savukārt Vācijā, Nīderlandē, Francijā, Itālijā vai Spānijā algas var vienmērīgāk sekot inflācijai un nav papildu spiediena tās strauji palielināt.
Reālās algas izaugsme nav mūžīga, liecina Igaunijas piemērs
Reālās algas izaugsmi Dienas Bizness atļāvās pētīt vien gada griezumā – 2024. gads pret 2023. gadu, un arī šajā aspektā, kad tiek ņemta vērā inflācija valstī, esam līderos. Mums priekšā atbilstoši OECD un Eurostat datiem ir tikai Ungārija, Rumānija, Malta un Bulgārija. Reālās algas tiek rēķinātas pirms nodokļiem, kas likvidē dažas atšķirības, kuras rastos nodokļu likmju atšķirību dēļ, kā arī ievērojot inflācijas ietekmi katrā valstī. Latvijā reālās algas pieaugums 2024. gadā pret 2023. gadu ir 8,4%, Ungārijā – 8,9%, Maltā – 9%, Bulgārijā – 9,2%, bet Rumānijā – 14,3%. Te jāpiebilst, ka caurmērā inflācijas ietekme uz izaugsmes skaitļošanu lielu iespaidu neatstāj. Bruto gada alga nominālā izteiksmē 2024. gadā palielinājās gandrīz visās 32 Eiropas valstīs, izņemot pavisam nelielu kritumu Somijā. Pielāgojot patēriņa cenu inflāciju, reālā alga nedaudz samazinājās četrās valstīs.
Tas liecina, ka, ņemot vērā inflāciju, nominālās algas pieauguma ietekme samazinās, tomēr atšķirības ES valstu vidū caurmērā ir paliekošas. Proti, Baltijas, Bulgārijas, Rumānijas algas aug un pa eksponenti tuvojas ES attīstīto valstu algām, tomēr, kurai valstij tas izdosies pilnībā, ir grūti prognozēt. Vieni var teikt, ka Eiropas līmeni nesasniegsim nekad, citi, ka Igaunijai cerības ir vislabākās, vēl kāds, ka reiz pienāks diena, kad būsim līdzvērtīgi Vācijai un cilvēkiem ekonomiska pamata aizbraukt nebūs vispār. Visi šie apgalvojumi būs spekulatīvi, jo atkarīgi no valstu politikām un izvēlēm, bet politiskās izvēles prognozēt nav iespējams. Skaitlisks izņēmums statistikā ir Turcija, kas tiek iekļauta OECD aprēķinos un tabulās.
Saskaņā ar OECD ziņojumu par algām un nodokļiem, kā arī Eurostat datiem Turcija izceļas kā izņēmums ar 82,9% gada nominālās bruto algas pieaugumu 2024. gadā salīdzinājumā ar 2023. gadu. Šo straujo pieaugumu lielā mērā nosaka valsts ļoti augstais inflācijas līmenis – 58,3%. Dienas Bizness Turcijas paraugu tabulās neiekļauj, lai nekropļotu ES kopainu, tomēr vienu gan var piebilst no šī piemēra – Turcijas militārais budžets pērn gandrīz sasniedza 2% no IKP, bet 2023. gadā valsts tērēja 1,5% no IKP. Proti, strauja militārā budžeta palielināšana rada šādas turbulences ekonomikā, ja valsts rīcībā ir naudas drukāšanas mašīna. Mēģinot atbildēt uz sākotnēji uzdoto jautājumu, proti, reālo algu strauja izaugsme ir laba vai nodara postu, ir viens acīmredzams secinājums. Izaugsme ir strauja, un tomēr tā kaut kad beidzas. To rāda pašas Igaunijas piemērs, jo pērn salīdzinoši ar 2023. gadu reālās algas izaugsme šajā valstī bija vien 2,6%, kas jau ir tikpat liels pieaugums kā Nīderlandē un tikai nedaudz vairāk nekā Vācijā. Pat pieņemot, ka algu izaugsme ir kas līdzīgs Leiputrijai, ir jāsecina, ka tā vienā brīdī beidzas.
Inflācijas līkloči un nesasniegtā Leiputrija
Reālā alga ievēro tikai vidējās preču un patēriņa cenu izmaiņas, un to nav iespējas kalibrēt kaut kā citādi, piemēram, ievērojot enerģētikas cenas un ignorējot pārtikas cenas. Ievērojot Latvijas un visas Baltijas ekonomikas pārmaiņas, tostarp stāsts ir arī par pēdējo laiku, ir pamats domāt, ka, lai arī reālā alga aug un tuvojas Eiropas vidējam līmenim, tas ļoti nemaina kopējo pirktspēju. Proti, 90-to gadu sākumā sabiedrība pamatīgi tērējās, pērkot mazuta apkures risinājumus, kas bija nejēdzīgi dārgi, toties maize bija lēta. Mazuts no apkures tika izskausts, parādījās gāze, šķelda, bet līdz ar iestāšanos ES sadārdzinājās ūdens. Šobrīd mēs atkal mainām enerģētikas izmaksas mājokļos, un patēriņa grozā tēriņu proporcijas mainās.
Pēdējos gados ir izteikta pārtikas inflācija, lai arī enerģijas cenas pat krīt. Īsāk sakot – reālās algas izaugsmes Leiputrijas efektu dzēš inflācijas lielums pirmās nepieciešamības preču un pakalpojumu cenu grupās. Proti, ja Latvijā būtu lēta pārtika, ūdens, apkure un vairāk sadārdzinātos luksusa preces, mēs patiesi dzīvotu Leiputrijā, jo varētu sildīties, cik tīk, un ēst trīs reizes vairāk. Otra jautājuma sadaļa ir par to – vai viss ir slikti tādēļ, ka mums aug reālā alga? Pilnīgi noteikti algas pieaugums, tuvojoties Eiropas vidējai algai, ir pati labākā lieta, kas šajā ekonomiskajā sistēmā notiek, jo pretējā gadījumā Latvijā būtu palikuši vien tādi iedzīvotāji, kuri saviem spēkiem netiek ārā no valsts. Līdztekus nav gluži tā, ka šādai straujai izaugsmei nav blakņu. Ja Latvijas uzņēmējiem neizdosies kāpināt darba ražīguma un inovāciju tempu, kopumā valstij neizdosies palielināt augstas pievienotās vērtības ražošanas īpatsvaru, vienlaikus nezaudējot pārējo ražošanu, būs ļoti slikti, un algas izaugsme neko nemainīs, ja to privātajā sektorā nebūs, kas maksā.
“Tas, protams, neliedz daudziem piebalsot Krievijas Ārlietu ministrijai un turpināt daudzbalsīgo vaidu kori - viss slikti un kļūst tikai sliktāk, bij’ tak laiki, kad bij’ cīgas un šņabis,” X raksta Māris Mičerevskis. Jāteic – reālā alga patiešām ir liecība tam, ka esam ārā no PSRS un esam iestājušies Eiropas Savienībā, un šo faktu kā mūsu izvēli ir vērts atgādināt. Mūsu vidējā alga, stundas likme, reālā alga tuvojas ES vidējās darba samaksas līmenim, kas nozīmē, ka mēs iekļaujamies jaunajā valstu savienībā, un tāds bija mūsu plāns. Viss cits ir emocionāli argumenti, par kuru pamatojumu strīdētos jebkuri divi Latvijas ekonomisti. Piemēram, cigaretes un degvīns veikalos ir arī šodien, turklāt šīs atkarību raisošās vielas, tāpat kā iepriekš, baro valsts budžetu, turklāt patēriņa grozā Latvijā ražotā alkohola vērtība pēc pirktspējas paritātes ir ļoti tuva 90-to gadu sākuma līmenim. Cigaretes cenā ir kļuvušas vērtīgākas nekā iepriekš, bet arī kontrabandas apjomi aug. Īsāk sakot, nav viss slikti, bet arī līdz Leiputrijai ir tālu.
DB analītika ir rakstu sērija, kuras mērķis ir viest skaidrību par ekonomikā notiekošo, balstoties uz pārbaudītiem un drošiem statistikas datiem. Tēmu izvēle pielāgota konkrēta laika aktualitātēm vai problēmām. Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par DB analītika rakstu saturu atbild SIA izdevniecība Dienas Bizness.
#1/2
