Pēc 15 gadu ilgas gozēšanās restorānu biznesā un daudzšķautņaina lūzuma punkta pērn Dāvis Auškāps uz visu notikušo paraudzījās no cita skatu punkta. Un viņam ir pašam sava sešu «P» laimes formula.
Fragments no intervijas, kas publicēta 29. marta laikrakstā Dienas Bizness:
Kā no restorānu biznesa nonācāt līdz idejai par tādu psiholoģisko treniņu formu kā koučings?
Aptuveni pirms gada mans bizness nonāca uz bankrota robežas, un arī pašam dzīvē iestājās tāda sajūta, ka tuvojas kaut kāds «bankrots». Piedevām ļoti likumsakarīgi salauzu kāju. Avārijas situācijā nokritu no motorollera. Visa tā rezultātā arī nonācu pie viena no labākajiem koučiem Latvijā – Svetlanas Romašinas. Tikāmies kādas septiņas reizes. Varētu teikt, ka šīs koučinga sesijas mainīja manu dzīvi, kaut arī nekas jau daudz nemainījās. Viss it kā tas pats – dzīvesvieta, ģimene, es kā cilvēks, tikai skats uz lietām pamainījās. Sapratu, ka koučings ir tas, ko vēlos apgūt vairāk.
Ja reiz līdz šim esat spējis pielāgoties dažādiem dzīves apstākļiem, tad var sacīt, ka esat laimīgs cilvēks.
Brīžiem izdodas, jā. Noteikti varu teikt, ka esmu laimīgs, un cenšos šim principam sekot. Esmu noformulējis sev sešu «P» laimes formulu. Tā ir pazemība, pieticība, pateicība, prieks par visu, paļaušanās un piedošana. Ik pa laikam papildinu šo sarakstu, jo nez kāpēc visi šie atslēgas vārdi latviešu valodā sākas ar «P». Kas ir pazemība? Pieņemt to, kas tev ir, ar pateicību. Pieticību domāju tādā griezumā, ka man pietiek ar to, cik ir. Savukārt piedošana mudina nevis samierināties, bet saprast, ka visiem taču noteikti ir savi iemesli, kāpēc viņi rīkojas tieši tā un ne citādi. Ja es par to uz viņiem dusmojos, tad tikai pats sevi gremdēju. Ziniet, kas ir vienīgā lieta, kas nemainās šai pasaulē?
Nu, sakiet!
Tas, ka viss mainās. Un man ļoti patīk šī laimes formula.
Tomēr, atgriežoties pie «P», vai nav tā, ka latviešiem traucē šis pārlieku pieticīgais skats uz dzīvi?
Tās var būt arī lamatas. Proti, kāds es esmu, būdams pieticīgs? Vai tas ir «oi, nekas, nekas, man jau neko nevajag», bet aiz stūra skatos «eh, kā kaimiņam visa kā ir vairāk». Svarīgs ir motīvs, cik esi pieticīgs no sirds.
Pagājušajā reizē, kad tikāmies, jums acis mirdzēja, stāstot par jaunatvērto gastrobāru Jūlijs Pumpurs Galerijā Centrs. Tas bija tik izlolots projekts, kura vairs nav. Kas īsti notika?
Nevienu citu kā tikai sevi tur nevaru vainot. Varbūt var prātot, ka tas bija neīstais projekts neīstajā laikā. Tomēr vairāk tas viss bija saistīts ar to, ko man vajag vai nevajag darīt. Tajā brīdī arī nokļuvu lūzuma punktā fiziski un emocionāli. Ar koučinga palīdzību nonācu pie secinājuma, ka tā nav mana dzīves misija. Būt restorānu biznesā ir ļoti interesanti. Mani tas vienmēr saistījis, jo stāsts ir par garšīgu ēdienu un sajūtām, ko es mēģinu radīt. Tomēr jebkurš restorāna īpašnieks man piekritīs, ka tas darbs ir milzīga rutīna. Un tā mani smacēja. Katru dienu restorāns jāatver vienā laikā, jābūt kārtībā ēdienkartei. Ir, protams, dažādas koncepcijas, kā izslīdēt, bet tik un tā darbiniekiem, produktiem jābūt savās vietās, «papīriem » sakārtotiem. Vēl manos agrākajos veiksmīgajos projektos bija laba komanda. Varbūt šoreiz arī tas nesalikās, kā vajag. Tomēr vēlreiz uzsvēršu, ka negribu nevienu citu tajā vainot. Man bija pašam jāsaprot, vai es to gribu vilkt uz priekšu vai tomēr vēlos darīt kaut ko citu.
Vai tas nozīmē, ka jūs vairs neatgriezīsieties restorānu biznesā?
Es nezinu. Varbūt kādā citādā veidā. Restorānu biznesā Latvijā konkurence ir diezgan izkropļota. Manuprāt, tas tāpēc, ka slieksnis, lai kļūtu par restorāna īpašnieku, ir pārāk zems. Jebkurš te var atvērt savu ēstuvi. Un beigās arī pēc tam visi veras ciet no viena gala. Salīdzinoši varu teikt, ka Rietumeiropas valstīs tas, pirmkārt, ir ļoti dārgi. Dažviet pat ir licenču limits, cik tās izsniedz restorānu atvēršanai. Tajā ir kaut kāda loģika. Latvijā visam pa vidu vēl durvis ver tās ēstuves, kas pusgadu strādā, tirgojot zupu par pusotru eiro, un tad tiek likvidētas. Cieš tie, kas vēlas strādāt ilgtermiņā. Jo tas, kurš par pusvelti pusgadu pabarojis pārsimts cilvēku, atņēmis klientus otrajiem, kuri labi zina, ka tā zupa jātirgo par trim eiro. Beigās netiek ne vienam, ne otram. Starp citu, arī no tiem trim eiro par zupu, tēlaini izsakoties, jāsedz tās pašizmaksa, jāsamaksā algas, īre, nodokļi. Ja vēl drusku kaut kas paliek pāri, tad arī tas tiek aplikts ar nodokļiem. Kas tālāk? Es nezinu, kādam tad jābūt apgrozījumam, lai to visu nomaksātu. Esmu daudz par to domājis, pavadot restorānu biznesā aptuveni 15 gadus. Jūlijs Pumpurs bija mīnusos no sākuma līdz beigām. Jā, acis mirdzēja. Kā jau teicu, bez ticības nevar neko darīt, bet, redz’, ar vienu ticību vien arī citreiz nepietiek.
Visu interviju lasiet 29. marta laikrakstā Dienas Bizness, vai meklējot tirdzniecības vietās.
Abonē (zvani 67063333) vai lasi laikrakstu Dienas Bizness elektroniski!