Ir nepieļaujami, ka vietējie ražotāji no iepirkumu konkursiem tiek izslēgti, mākslīgi paaugstinot prasības
Ir dzirdēts par dažādiem paņēmieniem, kā valstis cenšas aizsargāt savus vietējos ražotājus, jo, neskatoties uz plaši deklarēto vienoto tirgu un brīvo preču un pakalpojumu kustību, valstis vairumā gadījumu tomēr saprot, ka viņu labklājība tiešā veidā ir atkarīga no pašmāju uzņēmumiem. Savādāk ir Latvijā, kur vietējiem uzņēmumiem valsts un pašvaldību iepirkumos mēdz uzlikt neizpildāmas prasības, kurām turklāt vēl trūkst jebkāda loģiska pamatojuma.
Runa šoreiz ir par diviem pašmāju izolēto cauruļu ražotājiem Izoterms un Poliurs, kas, neraugoties uz savu izstrādājumu vidēji par 20–30% zemāko cenu, nereti nekvalificējas dalībai Latvijas siltumapgādes uzņēmumu rīkotajos konkursos. Nekvalificējas tāpēc, ka konkursa noteikumos tiek ieliktas prasības par specifisku siltumvadības koeficientu, kurš – kāda sagadīšanās! – atbilst tikai Dānijas rūpnīcā ražotajām caurulēm. Ironiski, ka Latvijas ražotājs Izoterms eksportē savas caurules arī uz Dāniju, kur tās tiek atzītas par gana labām, jo ir ievērojami lētākas par dāņu preci, kamēr Latvijā viss ir otrādi. Varētu padomāt, ka tieši Latvija, nevis Dānija ir augstākas labklājības zeme, ja reiz varam atļauties maksāt lielāku cenu. Turklāt šāda attieksme pret vietējiem ražotājiem Latvijā valda Krievijas un eirozonas krīzes izraisītās ekonomiskās lejupslīdes laikā, kad uzņēmumi tīri automātiski skatās pēc iespēju paplašināšanas pašmāju tirgū. Ja mājas tirgū vietējam ražotājam nebūtu ieslēgta sarkanā gaisma, tas būtu gatavs palielināt darbavietu skaitu, līdz ar to lielāki nodokļi ieplūstu arī valsts un pašvaldību kasē. Savukārt no importētās produkcijas nodokļos tik vien tiek kā PVN, taču izskatās, ka, neraugoties uz budžeta nepildīšanos, tik tālu mūsu valsts un pašvaldību amatpersonas vēl nav aizdomājušās.
Patiesībā runa jau nav tikai par kādu šauru uzņēmējdarbības nišu vai konkrēta uzņēmēja specifisku problēmu, priekšrokas došana publiskajos iepirkumos vietējiem uzņēmumiem attaisnojas daudzos gadījumos. Pozitīvie piemēri publiskajos iepirkumos, piemēram, Latvijas Nacionālās bibliotēkas apmēbelēšana ar Latvijā ražotām mēbelēm liecina par to, ka šāda rīcība ir iespējama. Latvijā pastāv arī tāds jēdziens kā zaļais publiskais iepirkums, cita lieta, cik veiksmīgi tas darbojas praksē un vai konkrētā iepirkuma speciālisti vienmēr ir pietiekami profesionāli, lai nopirktu tiešām to, kas vajadzīgs. Daudz ir diskutēts, vai saimnieciski izdevīgākais piedāvājums vienmēr ir tikai lētākais. Ļoti iespējams, ka ne vienmēr. Tāpat publisko iepirkumu jomā sakārtojamā vēl ir daudz gan attiecībā uz iepirkumu sliekšņiem, gan noslēgto līgumu koriģēšanas iespējām, taču, nenovēršot klaju diskrimināciju pret vietējiem ražotājiem, tiek realizēta ekonomiskā diversija pret valsti, tātad arī pret mums pašiem.
