Pilsoniskajai aktivitātei starptautisko tirdzniecības līgumu slēgšanā ir vērā ņemama loma, tāpēc medijiem un lobijiem jārīkojas pēc principa, ka jāsit, kamēr vēl maziņš


Savulaik cigāru dūmu ietītos kuluāros risinātās sarunas aizvien izteiktāk kļūst par sabiedriskās politikas izpausmēm, un tā ir arī ar daudzpusējiem starptautiskajiem tirdzniecības līgumiem. Antiglobālistu, sociālistu, anarhistu un dažnedažādu industriju interešu grupu protesti nepamet ziņu izlaidumus un laikrakstu slejas, un šķiet, ka viss ir pa vecam – suņi rej, bet lielo zēnu darījumu karavāna iet tālāk, tomēr gluži tik vienkārši vairs nav.



Tā ļauj domāt arī Transatlantiskā tirdzniecības un investīciju partnerības līguma (TTIP) tapšanas līdzšinējā gaita. It kā viss ir pa vecam – augstākās amatpersonas, apspriedušās, «ar ko vajag», pamatīgā slepenībā ik pa laikam uz kādu nedēļu ienirst gaiteņos un kabinetos Vašingtonā un Briselē, un pēc tam tautas priekšstāvji ar pieņemtajiem lēmumiem var iepazīties istabās bez logiem, kad pie sarga ir atstāti mobilie telefoni. Tomēr ievērojiet atšķirību – iepazīstas jau, pēc tam par to visu tiek runāts kaut vai šai komentārā, un arī slepenības gaisotnē no vienas puses skeptiķu un dažādu interešu grupu protesti un visplašākā spektra bažas un viedokļi no otras puses tomēr top skaidri zināmi tiem, kas ir pie sarunu galdiem.



Saceltais troksnis plašsaziņā un uz ielas un lobiju spiediens aiz kulisēm acīmredzami arī ietekmē notikumu gaitu. Pirmām kārtām konkrēti TTIP sakarā sabiedriskās organizācijas atzīst, ka process kļūst kaut nedaudz, bet caurskatāmāks. Otrām kārtām visas šīs demokrātiskās jezgas iznākumā, par ko Eiropas Parlamenta sakarā arī DB rakstīja maija beigās un jūnija sākumā, lēmējiem tomēr ir skaidrs, kur kaut kas nudien neies cauri, un secinājumi tiek izdarīti.



Lielākais dzirnakmens topošā TTIP kaklā ir ieguldītāja un valsts strīdu izšķiršanas mehānisms (IVSI; piedošanu par saīsinājumiem, bet tie ir apjomīgu strukturālu pasākumu neizbēgama daļa). Proti, ka ārvalstu investoram, piemēram, Amerikas kompānijai ar budžetu, kas pāris reižu pārsniedz Latvijas IKP, pēc TTIP pieņemšanas būs tiesības sūdzēties par savu biznesa interešu aizskārumu kādā pārnacionālā institūcijā, «pārlecot» attiecīgās valsts tiesu sistēmu. Izklausās gana biedējoši, un Eiropas Komisija šīs iepriekš ļoti skaļās bažas un protestus acīmredzot ir sadzirdējusi. Nesenā EK iniciatīva dara jau krietni skaidrāku, ka IVSI būs gan apelācijas instance, gan arī sarkanās līnijas, par ko investori drīkstēs sūdzēties. Ierobežojumi tam ir vērā ņemami – tiesā kvalificēsies vien sūdzības par diskrimināciju dzimuma, rases, reliģijas vai tautības dēļ, ekspropriāciju bez kompensācijas vai piekļuves liegšanu tiesiskās aizsardzības līdzekļiem. Vienvārdsakot, ja neplānojam represijas pret «kulakiem» un pelnošu privāto kompāniju pēkšņu nacionalizāciju vienā saulainā rītā, tad par savu suverenitāti varam nesatraukties. Un tas jau ir mierinoši.



ASV tikko kā ir panākušas sev prioritāro vienošanos par Klusā okeāna brīvās tirdzniecības līgumu. Skaidrs, ka brīvās politisko lēmēju un darītāju rokas dīkā nestāvēs, un ar atjaunotu sparu «dancināta» tiks Eiropa. Jaunie akordi ir arī starta signāls par sabiedrības sargsuņiem dēvētajiem medijiem un uzņēmēju un sociālo interešu lobijiem, ka tas, kas ir sakāms, ir jāpauž tūlīt un skaļi.

Ekonomika

Finanses

Mazais bizness

Tehnoloģijas

Dzīvesstils

Foto galerijas

Karikatūra