Diemžēl tas nav sakāms par Latviju, tāpēc starptautisko aktualitāšu apskatniekam drūmas dienas – pasaulē vērojamās jēdzīgās iniciatīvas nekādā gadījumā nav attiecināmas uz paša mājām

Gan nozaru, gan makroekonomikas eksperti spriež, ka superzemo procentu likmju dēļ šis ir labākais laiks, kad valstij aizņemties, lai ieguldītu infrastruktūras u.c. ekonomikas veicināšanas projektos. To iesaka arī Starptautiskais Valūtas fonds, tomēr svarīgi ir ievērot – Latvijai tāda daudziem citiem vēlama stimulēšanas metode ieteikta netiek. Un ne velti.

Ir empīriski noskaidrojies, ka Latvijas politiķus no aizņemtas naudas ir jātur pa gabalu, un šādu pierādījumu daudzums diemžēl aug. Virzība uz tā saukto bezdeficīta budžetu un plānotā valsts parāda procentuālā dilšana formāli ir laba lieta, tomēr īstenībā tā ir vēja runa, ja absolūtajos skaitļos valsts parāds pieaug, bet šādā izaugsmes laikā vispār dzīvot ar budžeta deficītu nozīmē, ka stiegam atpakaļ iepriekšējās desmitgades strukturālajās ķibelēs. Par tām jeb par ekonomikas struktūru tad arī ir runa, un par to – proti, pirmām kārtām par to – ir jādomā nodokļu plānotājiem un budžeta veidotājiem.

Bet notiek pretējais. Tikko Finanšu ministrija izplatījusi relīzi, ka šogad nodokļu ieņēmumu izpilde ir tuvu plānotajam apjomam. Ko tas nozīmē – ka glāze ir pa pusei pilna? Tad varat sev piekārt vēl vienu ordeni – par optimismu, tomēr pareizi būtu rakstīt, ka nodokļu ieņēmumu plāns netiek pildīts! Un netiek tas pildīts tāpēc, ka atbildīgie politiķi domā tikai par nodokļiem un, protams, par pārvēlēšanu, bet ekonomikas struktūra, lielākas pievienotās vērtības primārums un viss ar to saistītais ir politiskās dienaskārtības kūtspakaļā.

Uzņēmēju organizācijām bija nezin kā jāņemas, lai piebremzētu mikrouzņēmumu sistēmas izpostīšanu, kas citādi būtu notikusi ar cēliem fiskālo mērķu lozungiem uz lūpām.

Un tikai šīs nejēdzīgās iniciatīvas pagaidu novēršanas publicitātē parādās, ka tas – tā starp citu – valdībai dos laiku izdomāt, kā nenožmiegt tos mikrouzņēmumus, kas faktiski ir startapi. Šeit ir vieta daudzām izsaukuma zīmēm un secinājumam – nu ja, par to taču neviens neiedomājās.

Un neiedomājās tāpēc, ka nedomāja. Līdzīgi, kā bija ar nākamgad spītīgi paturēto supernejēdzību – «solidaritātes» nodokli un tā kleino māsiņu – neapliekamā minimuma progresivitāti, jo nevienam taču acīmredzot neienāca prātā (jo par to nedomāja), ka tie ir sitieni tieši pa augstas pievienotās vērtības radīšanu un kārtīgiem nodokļu maksātājiem. Pat ja mēs panāktu darbaspēka nodokļa nastas pārdali par labu mazāk pelnošajiem, tā būs sociālistiska vienlīdzība kopējā nožēlojamībā.

Absurdas simetrijas vietā par galveno nodokļu politikas mērķi ir jāuzstāda vispārējs ienākumu pieaugums, kas seko konkurētspējīgākai ekonomikai, un tas pirmām kārtām ir jau esošo resursu un potenciāla pārstrukturēšanas jautājums. Kamēr tas nenotiek un kamēr politisko lēmēju absolūts mērķis numur viens nav ražīgāka ekonomika, Latvijas valdība no aizņemtas naudas būtu jātur pa gabalu, kas acīmredzot nozīmē Fiskālās disciplīnas padomes vērtējumu un biznesa lobiju aizvien lielāku uzstājīgumu.

Ekonomika

Finanses

Mazais bizness

Tehnoloģijas

Dzīvesstils

Foto galerijas

Karikatūra